Kā Mārtiņdienu svinēt latviskā garā

Mārtiņdienu svin vairākas Eiropas tautas, un katrai no tām ar šo dienu saistās savas ieražas un tradīcijas. Vācieši Mārtiņos ceļ galdā zoss cepeti un alu, zviedri -  putraimu putru un pīrāgus, latvieši ēd zirņu pītes, gaili un iet budēļos. Latviešu saimnieks Mārtiņos kāva gaili vai vistu. Tātad, ja no rīta ceļamies ar modinātājpulksteni (kaimiņa gailis neskaitās), mums neatliks nekas cits, kā lielā naža vietā paņemt maku un doties uz tuvējo lielveikalu pēc vistas, ja saime lielāka, varam aizlienēt kaimiņu vāciešu tradīciju un ņemt lielāka izmēra cepamo putnu - zosi vai tītaru. Diētisku apsvērumu dēļ, ieteiktu izvēlēties vistu vai tītaru, kas satur mazāk tauku.

Mārtiņi senajiem latviešiem saistījās arī ar dažādiem laika pareģojumiem:

Ja Mārtiņa dienā sniegs uz jumtiem, varēsim izslēpoties pēc sirds patikas, jo ziema gaidāma gara.

Ja Mārtiņos uz darbu dodies gumijniekos, ir cerības uz baltiem Ziemassvētkiem, savukārt, ja kaimiņš galvā uzlicis ziemas cepuri, Ziemassvētkos jaunais kažoks būs vien jāatstāj skapī.

Senie latvieši ir novērojuši arī citas Mārtiņdienas kopsakarības ar gaidāmo ziemu un nākamā gada ražu:

Ja Mārtiņdiena ir jauka un skaidra, tad pagūsi pasaulei parādīt, cik labi tev piestāv jaunais kažoks, jo ziemā būs liels sals. Savukārt ja Mārtiņdiena ir miglaina, tad varam apsvērt kā kažociņu samainīt pret modernu mētelīti. Ja Mārtiņdienā sarma kokos, dārzā būs daudz augļu.

Ar Mārtiņiem beidzas veļu laiks un sākas ziemas masku gājieni un mīklu minēšana garajos tumšajos vakaros.

Ja ar mīklām nevedas, ņemam talkā lielo spēļu grāmatu, velkam no skapjaugšas ārā Ričuraču vai citas labas un piemirstas spēles. Tumšajiem rudens un ziemas vakariem receptes katram savas, mēs, piemēram, ņemam ģitāru un padziedam, arī pasaku lasīšana ir neatņemama vakara sastāvdaļa. 

Par masku taisīšanu

Mārtiņu masku gājienus sauca arī par Mārtiņa dzīšanu. Mārtiņbērni ieradās tērpušies dažādās maskās. Populārākās no tām bija lāča, dzērves, kazas, nāves, garās sievas, īsā vīra, čigāna maskas. Tomēr, laikam mainoties, mainās arī masku tēli un filozofija.

Runājot par maskošanās kultūru un masku gatavošana, filoloģijas doktore un latviešu mitoloģijas pētniece profesore Janīna Kursīte-Pakule uzsver, ka būtiskākais ir masku nevis nopirkt veikalā, bet gatavot pašiem, skaidrojot, ka: „Šajā procesā svarīga ir enerģija, kā pozitīvā, tā arī negatīvā, kuru cilvēks ir ieguldījis, masku darinot.” Smelies idejas Mārtiņdienas ķekatu tērpiem!

Budēļos iešana bija jautrs un gaidīts pasākums. Budēļi ņēma līdzi kules, kur ielikt sadotās dāvanas, visbiežāk ēdienus. Masku gājiens jau iztālēm bija dzirdams, jo tā dalībnieki bija paņēmuši dažādus priekšmetus - katlu vākus, pannas, pudeles, karotes, bungas, zvārguļus — ar ko taisīt troksni. Te gan atcerēsimies, ka jūsu daudzstāvu nama kaimiņi var izrādīties citas tautības un latvisko muzicēšanu nesaprast.  Mājās ienākušas, ķekatas vispirms pārbaudīja istabu tīrību un kārtību, meitu čaklību, bērnu lasītprasmi un paklausību. Tas viss norisinājās jautrā, asprātīgā dialogā. Ar dziesmām budēļi gan nopēla, gan slavēja. Ķekatu lēkāšana un kāju sišana dancojot, ir īpaša ļauno garu aizbaidīšana un svētības veicināšana. Dejošanā ir arī saskatāmi seni auglības rituāli. Mārtiņdienas masku gājienam, tāpat kā visiem citiem ziemas masku gājieniem, galvenā nozīme ir bijusi auglības nodrošināšana.

Šeit jāatceras arī, ka Mārtiņi un budēļu laika sākums noslēdza Veļu laiku, un, kā atzina prof. Janīna Kursīte, arī šeit ir sava simboliska saikne: „Uzliekot masku, cilvēks rituāli it kā izdzīvoja nāvi un atdzimšanu jaunā kvalitātē. Tas viss notika caur smiekliem, dejām un jautrību. Pēc karnevāla, maska tika sadedzināta, līdz ar masku, sadedzinot slikto enerģiju un visu sāpīgo, smago un negatīvo.”

Atcerēsimies, ka lai iejustos kādā tēlā, reizēm vajag pavisam nedaudz — uzkrāsot mazajam kaķīša ūsas, pielikt pelītes astīti un papīra austiņas vai vabolītei mazas antenas pie stīpiņas un maskošanās var sākties. Varam iestudēt kādu dziesmiņu, attēlojot tajā notiekošo un dziedot līdzi.

Latviešu tautas ticējumi vēstī, ka Mārtiņu vakarā ir dūšīgi jādanco, lai aitām dzimst daudz jēru. Pat, ja jēru mums nav un arī nevienas aitas, kurai tie varētu piedzimt, dancošana vienmēr ir lielisks prieka un pozitīvās enerģijas avots. Tātad — izdancojamies no sirds, ar vai bez maskām, tas jau pēc pašu izvēles. 

Mārtiņu vakarā arī mēdz zīlēt. Meitām tiek ieteikts pirms gulēt iešanas nomazgāt seju, bet to nenoslaucīt, jo sapnī parādīšoties nākamais vīrs ar dvieli pār plecu. Tām meitām, kurām ūdens piegāde par parādiem atslēgta, bet uz aku iet slinkums, atliek vakarā izbāzt galvu pa logu un klausīties, no kuras puses suns ries, un cerēt, ka no turienes brauks precinieks.

Novēlam lustīgu Mārtiņdienu!