Šrilankas sala, kuru līdz 1972.gadam pazina kā Ceilonu, ir tikai nedaudz lielāka par Latviju, taču tur dzīvo 20 miljoni cilvēku. Kā un kur viņi visi tur dzīvo, sapratām, kad trešajā piekrastes pilsētā Negombo pavadītajā dienā izlēmām paceļot pa valsti. Pirmais maršruts vijās gar Šrilankas rietumu un dienvidu piekrasti, kur galvenokārt dzīvo kristieši. Par to liecina milzīgās katoļu baznīcas un teju katrās krustcelēs noliktās svēto skulptūras.
Vietējie iedzīvotāji jautājumus par reliģiju neuzskata par netaktiskiem un pat paši steidz skaidrot, kādus dievus viņi pielūdz. Katolicisms ir portugāļu kolonistu mantojums, kuri XVI gadsimta sākumā izsēdās salas rietumu krastā, uzbūvēja fortus un tempļus, sāka izplatīt kristīgo ticību un masveidā dalīt portugāļu uzvārdus. Tagad vidējais statistiskais Šrilankas katolis saucas Fernandu vai Pereiru.
Taču, lai arī ārēji pieķērušies katoļticībai, šrilankieši neizslēdz no dzīves arī kristietībai svešas parādības. Reiz mūs ar draudzeni ciemos uzaicināja un ar brīnišķīgu tēju pacienāja katoļticīga večiņa, kura atzinās, ka lielajos hinduistu svētkos viņa ziedo Šivam. Tas tā — katram gadījumam…
TICĪBA UN MĀŅTICĪBA
Ceļojums pa Šrilankas rietumu piekrasti kļuva par pirmo nopietno iepazīšanos ar vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu un vienlaikus sniedza atbildi uz jautājumu, kāpēc par šīs valsts galveno problēmu uzskata ceļus. Pat labākajam automobilim 300 kilometrus nākas braukt 10—12 stundas. Ceļi ir šauri, pa tiem pastāvīgi pārvietojas cilvēki, govis un suņi, neievērojot satiksmes noteikumus, drāžas motocikli, trīsriteņu tuktuki, kravas mašīnas un autobusi. Un visur ceļmalās dzīvo cilvēki. Kur beidzas viena pilsētiņa un sākas nākamā, lāgā nesaprot pat vietējie šoferi, jo apdzīvotās teritorijas faktiski nebeidzas vispār.
Tuvāk dienvidiem kristiešu svēto kļūst aizvien mazāk, toties acīs krīt Budas statujas: stāvošs, sēdošs, oranžs, pelēks, zelta krāsā vai daudzkrāsains Buda ir katra ciemata un pilsētas centrā. Diennakts tumšajās stundās ap šīm statujām aizdedz lampiņas, kuras rotaļīgi mirgo kā dīdžeja pults. Reizēm acīs trāpījās arī neticami pasakainie hinduistu tempļi, kuru ārpusē ticīgos sagaida visi daudzie dievi, dievietes un dievības.
Šrilankas hinduisti (galvenokārt tamili) atšķirībā no budistiem negribīgi laiž savos tempļos svešzemniekus un ir diezgan māņticīgi. Kādā hinduistu veikaliņā mana draudzene gribēja nopirkt rituālo indusu galvassegu, taču jaunā pārdevēja paskatījās viņai acīs un kategoriski atteicās to pārdot. Nelīdzēja pat vadītāja pieņemtā starpnieka loma un labas naudas piedāvāšana. Atbilde bija īsa: tas var aizbiedēt lietu.
Pret māņticību un horoskopiem nav vienaldzīgs gandrīz neviens Šrilankas iedzīvotājs. Grūtnieces nedrīkst pārsist olas vai ēst ananasus. Nedrīkst izteikt komplimentus: nosauksi bērnu par skaistu — nozagsi skaistumu, pateiksi šoferim, ka viņam laba mašīna — piesauksi avāriju. No horoskopiem ir atkarīga ne vien cilvēku rīcība un plāni, bet arī svētki. Šovasar bija jāpārceļ tradicionālais karaliskas festivāls, jo tā lika zvaigznes.
Vairāk nekā 70% šrilankiešu ir budisti. Budisma iepazīšana mums sākās ar tempļa apmeklējumu Negombo un sarunu ar mūku, kurš, pats to neaptverot, satricināja "mazo sieviešu pasauli" — viņa vārdi, ka ķermenis nekad nepieder cilvēkam, jo viņš nevar novērst fiziskas ciešanas, slimības un novecošanu, lika aizdomāties. "Budisms ir nevis reliģija, bet gan filozofija, dzīves uztvere, kas ved pie atbrīvošanās no ciešanām un galu galā arī nirvānas," mūks turpināja vienmērīgā balsī. Pēcāk mēs apmeklējām daudzus budistu tempļus un savām acīm redzējām veselu budistiskās Šrilankas vēsturi, taču mums allaž gribējās atgriezties pie tā mūka un turpināt sarunu. Bet steidzīgie laikam nevar pavēlēt.
KAD PRIEKŠĀ DAUDZAS DZĪVES…
Šrilankas pamatiedzīvotāji gan nekad nesteidzas. Sākumā tas šķiet vienkāršs slinkums, un laiku pa laikam iezagās doma, ka mani tautieši šo salu ātri vien pārvērstu plaukstošā lauksaimniecības un rūpniecības lielvalstī. Taču singāļi (Šrilankas pamattautības pārstāvji) negrib pārpūlēties. Viņi nekad nepiemirst par pusdienām, vairākas reizes dienā sanāk uz tējas dzeršanu (britu kolonistu mantojums), nemīl iet kājām, bet strādā kā gleznojot — lēnām un apdomīgi. Patiesi — kāpēc gan rauties vai pušu, ja priekšā pilns komplekts jaunu pārdzimšanu un dzīvju un dāsnā daba nekādā ziņā neļaus nomirt badā.
Šrilanka ir otra lielākā tējas eksportētājvalsts pēc Indijas. Valsts kalnu rajonos nevar nepamanīt zaļojošās plantāciju kaskādes un sievietes, kuras vāc tējas lapiņas. Līdzenumus rotā rīsa lauki un kaučuka koku audzes, bet Šrilankas centrālajā daļā, Ratnapūras apkaimē, var redzēt īstas dārgakmeņu raktuves. Salā iegūst pasaulē vērtīgākos zilos safīrus, kā arī rubīnus, granātus, topāzus un citus pusdārgakmeņus.
Dārgakmeņu meklēšanas vietas iebraucējus šokē: līdz jostasvietai kaili vīrieši nolaižas dziļās akās un no turienes ceļ ar mitru mālu pilnus maisus. Obligāts akmeņu meklētāju pavadonis ir degoša svece, kas brīdina par bīstamām gāzēm. Izraktos mālus liek īpašos sietos un skalo upē. Reizēm izdodas atrast tik lielus akmeņus, ka meklētāja dzīve mainās vienā acumirklī. Protams, tikai tad, ja pirms tam pareizi izteikts lūgums dieviem un izpildīti visi vajadzīgie upurēšanas rituāli.
Mierīgais singāļu dzīvesveids bez papildu paskaidrojumiem parāda, kāpēc par cienījamāko dzīvnieku šajā valstī uzskata ziloni. Karaliskie ziloņi joprojām tiek turēti budistu tempļos — izņēmums nav arī miljonu pilsēta Kolombo, kur uz debesskrāpju un plato ielu fona tempļos baļķus velk Āzijas ziloņi. Ziloņi arī ir galvenie mākslinieki visā valstī pazīstamā karaliskā festivāla laikā Kandi provincē.
Zilonim ir liktenīga loma leģendā par singāļu karali Sigīriju, kurš VI gadsimtā nogalināja tēvu par to, ka Sigīrijam — vecākajam, bet ārlaulībā ieņemtajam dēlam — zelta vietā uzdāvināja saldūdens ezeru. Ar varu troni no jaunākā brāļa atņēmušajam karalim nācās celt pili džungļos uz 200 metru augsta pakalna. Kad gāztais pēctecis atgriezās no Indijas ar karaspēku, kauju izšķīra karaļa zilonis, kurš nobijās no ūdens, paslīdēja un pagriezās, lai ietu atpakaļ. Karalis apkaunojumu neizturēja un izdarīja pašnāvību.
CUNAMI MAINĪJA VISU
Šrilankas iedzīvotāji var būt pārliecināti pat par laika apstākļiem. Oktobra beigās salā vienmēr līst. Tieši šo kārtību neļāva izjaukt hinduistu veikaliņa pārdevēja. Agrāk pēc oktobra lietiem varēja vai pulksteni pārbaudīt (lietus sākās aptuveni vienā laikā un drīz vien beidzās), bet tagad debesu kārtība ir stipri mainījusies. "Cunami dēļ, madam," atbildēs katrs pretimnācējs.
2004.gada cunami ietekmēja ne vien lietu, bet arī šrilankiešu dzīvi. Valsts dienvidaustrumu krastā uzcelts piemiņas memoriāls, kur uz dēlīša pat bez singāļu valodas zināšanām ir saprotams galvenais skaitlis: 50 tūkstošu. Tik dzīvību gandrīz pirms četriem gadiem Ziemassvētkos aiznesa nāvējošais vilnis. Par upuriem kļuva galvenokārt piekrastes nabadzīgākie iedzīvotāji, kuri bija apmetušies uz niecīga municipālās zemes gabaliņa pie okeāna. Liktenīgajā naktī Šrilankas budisti pēc mēness kalendāra svinēja Pilnmēness svētkus un okeāna krastā bija sapulcējušies daudz cilvēku. Neviens horoskops neparedzēja cunami atnākšanu. Tikai pēc traģēdijas ļaudis atcerējās, ka iepriekšējā vakarā visi savvaļas dzīvnieki aizbēguši vairāku kilometru attālumā no okeāna. Nevienas dzīvas dvēseles nav bijis arī Jalas nacionālajā parkā, kurp ved tūristus — viņi palika ļoti neapmierināti ar velto braucienu, jo nesatika ne vien ziloņus vai leopardus, bet pat čūskas.
Tikai filozofiskais skatījums uz dzīvi ļāva cilvēkiem sākt jaunu dzīvi un nebaidīties okeāna. Mūsu jaunais paziņa, kurš strādā par inženieri viesnīcā, ar asarām acīs stāstīja, ka paspējis uzrāpties palmā un no augšas redzējis, kā vilnis aiznes viņam piederošo restorānu un māju. "Bet ģimene palika dzīva, un tas ir galvenais. Ja vajadzēs, nopelnīšu visu no jauna," saka vīrietis.
Nāvējošais vilnis sagrāva arī tūrisma biznesu, kas salai nesa ievērojamus ienākumus. Uz Šrilanku tradicionāli lido angļi, vācieši un nīderlandieši, taču tagad atpūtnieku plūdi ir ievērojami samazinājušies. Tūrisma industrijai traucē arī Tamilu tīģeri, kuri regulāri spridzina bumbas. Tūristiem tiek stingri piekodināts neapmeklēt Šrilankas ekonomisko galvaspilsētu Kolombo — turp ārzemniekus vest atsakās pat vietējie taksisti. Nemaz nerunājot par ziemeļu un austrumu provincēm, kurās par drošību neviens neatbild, un pat apdrošināšanas uzņēmumi neapdrošina cilvēkus, kuri vēlas atpūsties Trinkomali kūrortā, kas pludmaļu skaistumā neatpaliek no Maldivu salām.
Kolombo mēs tomēr apmeklējām un bijām pārsteigti, cik ļoti šī lielā pilsēta atšķiras no visa pārējā salā redzētā. Ikdienas steiga, debesskrāpji, krāsainās reklāmas un milzīgie tirdzniecības centri — nekā kopīga ar mierīgo Šrilankas vidieni, kur dzīves ritmu nosaka mēness un meditācijas pie Budas kājām.
Tāpēc droši var teikt: šī valsts ir tik interesanta un daudzšķautņaina, ka tās iepazīšanai nepietiks ar vienu cilvēka dzīvi.