Kādu augļu koku izvēlēties?
Ja to neesat izdarījuši, tad nāksies paļauties uz V.Rožukalnes, kā arī Latvijas Valsts augļkopības institūta (LVAI) Dobelē pētnieču Lailas Ikases un Māras Skrīveles padomiem šķirņu izvēlē.
Ābeles
Tradicionāli pats pirmais augusta sākumā ienākas "Baltais dzidrais". Kā alternatīva var būt vēl agrākas latviešu šķirnes "Agra", "Huvitus" vai krievu "Doč Melbi". Saldo augļu cienītājiem patiks "Cukuriņš", "Krapes cukuriņš" vai "Korta".
Augusta otrajā pusē ienākas "Rīgas rožu" (nejaukt ar veco šķirni "Rožābele" jeb "Suisleps") vai "Konfetnoje" (salda kā "Cukuriņš", liela kā "Baltais dzidrais").
Septembrī ēdamo ābolu sarakstā nepelnīti aizmirsta ir Vidzemes "Zelta Renete" ar stingru, sulīgu, saldu mīkstumu. Kam garšo "Trebū sēklaudzis" vai tā līdzinieks "Atvasara", var stādīt arī tos. Samērā jauna ir šķirne "Kovaļenkovskoje" — tumši sarkani, saldi augļi, kurus var glabāt līdz janvārim.
Oktobrī un novembrī ēdamo šķirņu augļi arī labi uzglabājas, taču ar noteikumu, ka laikus novākti no koka. Šo šķirņu grupā ir lietuviešu "Auksis", Iedzēnu "Alro", "šausmīgi" saldā igauņu "Tiina", ar asu garšu apveltītais "Koričnoje novoje".
No ziemā uzglabājamo šķirņu klāsta var ieteikt "Sīpoliņu" vai tā līdzinieku "Tellisaare". Šķirnēm "Belorusskoje maļinovoje" un "Antejs" ir skaisti sarkani, garšīgi āboli, kuri glabājas līdz pavasarim.
Jebkurā lielākā dārzā vajadzētu atrast vietu arī dekoratīvai ābelei, kas zied ar sārtiem, baltiem un rožainiem ziediem, bet rudenī tikpat krāšņi kā ziedi ir mazie ābolīši. To krāsa ir oranži dzeltena, purpursarkana vai sarkana. Ja gribat to stādīt, tad kokaudzētavās meklējiet "Ogu ābeli" ("Malus baccata"), "Mandžūrijas ābeli" ("M.Mandshurica"), "Toringo ābeli" ("M.toringoides"), "Sardženta ābeli" vai "Zībolda ābeli".
Bumbieres
Izvēloties bumbieri, vajadzētu zināt šķirņu salizturību (Vidzeme, Latgale) un atkušņu izturību (Zemgale, Kurzeme un jūras piekraste). Pērkot jānoskaidro, kad izvēlētajai šķirnei ienākas augļi, kāda ir slimībizturība un garša.
No vasaras šķirnēm ieteicama "Mļeevskaja rannaja" (mīksta un kūstoša), "Vasarīne sviestīne" (salda, sulīga, mīkstums kraukšķīgs, ar vājiem zobiem labāk nepirkt), latviešu šķirnes "Vidzeme" (vissaldākie un sulīgākie augļi, bet vāja ziemcietība) un "Jumurda" (ātrražīga, izturīga pret kraupi, ļoti garšīga).
No rudens un ziemas šķirnēm derēs "Belorusskaja pozdņaja" (pieticīga, vienmēr labi ražojoša šķirne), "Suvenīrs" (liela, ātrražīga, pašauglīga, garšīgi), "Alva" (jauna ātrražīga lietuviešu šķirne ar lieliem, saldiem augļiem".
Plūmes un ķirši
Plūmēm ir svarīga apputeksnēšana, citādi tās ziedēs, bet augļu nebūs. Pati agrākā ir hibrīdplūme "Komēta" (apputeksnē Kaukāza plūmītes). Vēl var iestādīt kādu pašapputes mājas plūmi, piemēram, "Violetu" (zila, maza, ātrražīga). Mazai ģimenei ar to pilnīgi pietiks. Ja gribas ko dzeltenu, derēs jaunā hibrīdplūme "Rannaja krupnaja" vai pašapputes mājas plūme "Ullenas Renklode".
Katrā dārzā vajag ķirsi, lai pēc zemeņu ēšanas uzkostu ko skābu. Tradicionāli gandrīz katrā dārzā stādām "Latvijas zemo" vai "Žagares ķirsi".
Saldos ķiršus vajag stādīt vismaz pārī — arī apputeksnēšanas dēļ. Parasti tie izaug par lieliem kokiem, kam vajag daudz vietas. Samēra neliela ir šķirne "Iputj", kurai kompānijā var stādīt "Brjanskaja rozovaja". Lielo brīnumu pašapputes zemo saldo ķirsi "Sanberst" un "Lapins" var stādīt siltākā klimatā Kurzemē un Pierīgā.
Par to, cik daudz stādu vienai ģimenei nepieciešams un kā no tiem izveidot dārzu, rakstīsim jaunnedēļ 13.maija Mājoklī.
***
Ņemiet vērā
Kurzemē un Zemgalē droši var stādīt visu, ko latviešu dārznieki audzē savās kokaudzētavās.
Latgalē un Ziemeļvidzemē ir savs stādu sortiments — tur droši var audzēt daudzas krievu un baltkrievu šķirnes — "Antonovku", "Bogatir", "Sinap" "Orlovskij", "Antei". Ziemeļvidzemē — Vidzemes "Zelta Renete", igauņu "Tiina", "Tellisaare", "Talvenauding".
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.