Kanādiešu sapnis
Ierašanās Vankūveras lidostā un imigrācijas dokumentu kārtošana ir nervus kutinošs pasākums. Jau lidojumā iepazīstos ar vecmāmiņu no Krievijas, kura uz pāris nedēļām dodas pieskatīt savus mazbērnus tālajā ziemeļzemē. Viņa ne vārda nerunā angliski, tāpēc iejūtīgi palīdzu aizpildīt imigrācijas anketu. To ierauga desmit citu vecmāmiņu, kuras nu jau sastājušās ap mani aplī, izmisīgi vicinās ar pasēm un dažādām veidlapām. Lielo tirgu mēģina pārtraukt visai agresīvs robežsargs, kurš mani cenšas nekavējoties aizraidīt pie jauno
imigrantu lodziņa, jo uz Kanādu esmu devusies ar darba atļauju kabatā. Atvados no vecmāmiņām ar daudziem "Bog blagoslavi" vēlējumiem. Jūtos apsvētīta no matu galiņiem līdz pirkstgaliem.
OLIMPISKAIS SPOŽUMS UN POSTS
Vankūvera ir izdaudzināta ar savu draudzīgumu, bezrūpīgo dzīvesveidu un dabas iedvesmojošo klātbūtni. Cilvēki ir izpalīdzīgi, smaidīgi un laipni. Tāda ir pilsētas starptautiskā slava. Saklausījusies citu ceļotāju stāstus, nolemju arī pati doties izpētīt Britu Kolumbijas provinces fenomenu.
Kad ierodos bargā ziemas aukstumā, no stāstītā nav ne miņas: cilvēki diezgan depresīvi, kalnu skatus aizsedz varen biezi lietus mākoņi, pilsētas transporta sistēmu paralizē neprognozējamas sniegavētras. Kā vēlāk izrādās, daudzi vietējie sociologi rūpīgi gatavo sezonālās depresijas novēršanas plānu. Vankūveriešu atkarība no laika apstākļiem, šķiet, būs pārņemta no britu priekštečiem — briti, kā zināms, nepārtraukti mēdz šķendēties par laiku.
Ziemas čarterreisi, kas ved uz saulainajām Meksikas pludmalēm, ir labi pārdoti, un, tikai sākoties vasarai, sapnis par ziedu, mīlestības un brīvības pielieto pilsētu var sākties. Mājas ir tukšas, jo iedzīvotāji peld, sērfo, airē un kāpj kalnos. Vieglāk ir pajautāt vankūverietim, ar kuru sporta veidu viņš neaizraujas. Ielās var redzēt diezgan daudz veselīgi sārtu vaigu un nepieredzēti spēcīgu ķermeņu. Izskatās, te daudzi varētu startēt kādā no disciplīnām nākamā gada ziemas olimpiskajās spēlēs.
Taču vietējie iedzīvotāji gatavošanos 2010.gada spēlēm uztver visai ironiski. Globālā ekonomiskā pagrimuma iespaidā vankūverieši par olimpisko spēļu gaisotni nebūt nepriecājas. Īre pilsētā augusi gandrīz divtik, un pilsētas bezpajumtnieku skaits ir divkāršojies, jo tiek rekonstruētas sociālās mājas sportistu un tūristu izmitināšanai. Policija ne visai veiksmīgi cenšas apkarot agresīvās korejiešu un ķīniešu kriminālās bandas, kas nemitīgi izrēķinās savā starpā un nerada labu slavu olimpiskajai pilsētai. Turklāt pēc šā gada janvāra sniegavētrām, kas regulāri paralizēja pusi pilsētas un bloķēja ceļus uz olimpisko spēļu norises vietām, arī daži organizētāji sāka raizēties par nākamā gada lielā pasākuma gaitu.
Tomēr ne velti Kanādā Britu Kolumbiju ir iesaukuši par Lotosa zemi, kurā visi meditē un ir visai neprasmīgi ātru lēmumu pieņemšanā un ilgtermiņa plānošanā. Kā izrādās, to viegli pamanīt arī cilvēku personiskajās un darba attiecībās. Sociālā vide tiek slavēta par tās piedāvāto brīvību, taču arī nīsta, jo reti kurš spēj atrast patiesas attiecības, uzticamus draugus un sadarbības partnerus. Par to raksta žurnālisti, ar to pelna psihologi, un groza galvas iebraucēji.
Lai arī Kanāda var šķist visai vilinoša valsts jaunajiem imigrantiem, izrādās, vairākums no viņiem dzīvo visai lielā nošķirtībā. Kanādieši visai skeptiski raugās uz darba pieredzi un izglītību, kas iegūta ārpus viņu zemes. Pārkvalificēšanās paņem diezgan daudz līdzekļu un pacietības. Singapūras juristi gadiem strādā par lielveikalu apsargiem un augļu kārtotājiem. Tikai paši drosmīgākie organizē savu biznesu — ja arī sākotnēji tas nenes peļņu, vismaz dod iespēju darīt to, kas patiesi patīk.
Par privilēģiju var uzskatīt piederību pie kādas noteiktas rases vai etnisko izcelsmi. Daudzi lielo valstu imigranti — indieši, ķīnieši, korejieši — gadiem ilgi nerunā angļu valodā, jo strādā un dzīvo kopā ar savējiem. Savukārt mani, daudz nedomādama, darbā pieņem Jogas centra direktore no Kzahstānas. Viņa uzreiz pastāsta par savu sen neredzēto brāli, kurš nu jau gadus desmit dzīvo skaistajā Rīgā. Vēl rodu privilēģiju apmesties samērā lētā dzīvoklī — tas, pateicoties ukraiņu izcelsmes mājas pārvaldniekiem. Viņi joprojām atceras savas vasaras brīvdienas Jūrmalā. Berzēju rokas un priecājos par šo negaidīto tautu draudzību.
KĀ PĀRDZĪVOT KRĪZI
Vankūvera ir viena no dārgākajām Kanādas pilsētām. Kanādieši tam par godu izdomājuši teicienu: "Ja brauc uz Vankūveru, ved līdzi labi daudz naudas." Tagad daudzas privātās kompānijas ir spiestas pāriet uz četru darbadienu nedēļu darba trūkuma dēļ.
Mans jaunais paziņa Maikls, kurš koordinē projektus ģeoloģijas kompānijā, nobīdījis malā sapņus par pasaules apceļošanu un privātmāju, taču viņš atzīst, ka papildu diena, ko pavada kopā ar dēlu, lasot grāmatas un iekopjot savu pilsētas dārziņu, naudā nav novērtējuma. "Ir labi apstāties un padomāt, kur slēpjas īstenas dzīves pērles."
Dzīvošana vienā no spožākajām Ziemeļamerikas pilsētām patiesi var izmaksāt pamatīgi spožu naudas summu, tāpēc vietējie ir izdomājuši visai daudz veidu, kā ietaupīt. Viens no tiem ir bārters — līdzvērtīga servisa un lietu maiņa bez naudas izmantošanas. Piemēram, apmaiņā pret izlietnes remontu santehniķis Džons nodrošina sevi un sievu ar jaunu matu griezumu pie frizieres Annas.
Arī es nolemju izmēģināt laimi šādā veidā. Apmaiņā pret masāžas un jogas seansiem saņemu friziera pakalpojumus, mūzikas, salsas un auto vadīšanas privātstundas. Šādi iepazīstos ar dejotāju Antonio, dziedātāju Robinu un braukšanas instruktori Natašu. Nevienam no viņiem šī nav pirmā bārtera pieredze. Antonio, kurš agrāk pilotēja lidmašīnas, nu pārkvalificējies par dejošanas skolotāju un sarunājis bārteru ar zobārstu, tā nodrošinādams sevi ar žilbinoši baltu smaidu un pāris jauniem zobiem. Nataša par auto vadīšanas stundām jogas skolotājas bērniem ir saņēmusi gada abonementu vietējā jogas centrā. Robina apmaiņā pret dziedāšanas stundām katru nedēļu var ieturēt maltīti restorānā, kas pieder skolnieka vecākiem. Tā tiek ietaupīta nauda un arī satuvināta vietējā kopiena, un, par spīti ekonomikas lejupslīdei, cilvēkiem joprojām ir jumts zem galvas, pilns vēders un skaista frizūra. Kāds zina stāstīt, ka Argentīnas ekonomiskās krīzes laikā pirms gadiem pieciem šādu personisko ekonomikas modeļa alternatīvu izmantoja aptuveni astoņi miljoni cilvēku.
Visai populārs Vankūverā ir alternatīvais dzīvesveids, ne velti pilsētai piešķirts zaļākās pilsētas statuss. Par iecienītu un modernu hobiju kļuvusi pilsētas dārziņu iekopšana. Samanta, kurai pieder autobizness, darbadienu vakaros rušinās pa burkānu dobi. Viņas teiktajā jūtams lepnums un milzīgs entuziasms. Atceroties bērnības garās kartupeļu un biešu vagas, nebrīnos, ka izravēt niecīgo četru kvadrātmetru dārziņu ir tīrais nieks.
Vietējie iedzīvotāji lepni braukā ar auto numura zīmēm, uz kurām rakstīts "Skaistā Britu Kolumbija". Ne velti Vankūveras tūrisma biroja mājaslapa garantē mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Kāds nesen satikts moldāvs stāstīja, ka savā imigrācijas intervijā apgalvojis — braucu uz Britu Kolumbiju tās skaistuma un patīkamā klimata dēļ! Par šādu atbildi imigrācijas darbinieks vien nošķobījies.
Lai cik maz naudas būtu kabatā un lai cik daudz mokošu domu prātā, pastāvīgā dabas klātbūtne dod savādu iedvesmu pieņemt faktu, ka viss plūst un mainās. Saņēmusi vilinošu piedāvājumu atkal strādāt Eiropā, tas ir, krietni tuvāk mājām, tomēr nolēmu teikt ardievas brīnumu pielietajai pilsētai, taču zinu, ka daļa no tās dzīvesprieka un brīvības elpas ir neatgriezeniski iemājojusi manī. Acīmredzot tas pats ir ar citiem ceļotājiem, imigrantiem un vietējiem, kas piktosies par pārāk lietaino ziemu, dzīves dārdzību vai olimpisko spēļu netaisnīgo politiku, tomēr tik un tā nepametīs šo pilsētu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.