***
Kāpēc Latvijas iedzīvotāji nejūtas laimīgi?
Roberts Ķīlis, sociālantropologs
Amerikā jau ar nemaz neklājas labāk kā Eiropā. Dānijā un citās
Skandināvijas zemēs cilvēki ir apmierinātāki tāpēc, ka tur ir
lielāka vienlīdzība kaut vai pienākumu sadales ziņā. Tur, kur ir
lielāka nevienlīdzība, arī cilvēki ir neapmierinātāki. Ne velti
sliktākie pētījuma dati ir Turcijā, Bulgārijā. Iemesls
neapmierinātībai ar dzīvi meklējams arī tajā faktā, ka Latvijas
iedzīvotāji lietas uztver īstermiņā. Ne velti pētījums rāda, ka
latvieši vairāk sevi vērtē kā laimīgus nekā apmierinātus ar dzīvi.
Laime ir stāvoklis. Īslaicīgs. Apmierinātība ar dzīvi - ilgstoša
labklājība. Tās ir divas atšķirīgas lietas, un nebūt nav tā, ka ar
dzīvi apmierināti cilvēki ir arī laimīgi. Otrs iemesls - mums ir
katastrofāli vājas sociālās saites un zems uzticēšanās koeficients.
Vai tāds cilvēks var būt apmierināts ar dzīvi? Tāpēc ejiet
sabiedrībā! Dariet kaut ko vietējā pašvaldībā! Mācieties, tusējiet.
Lai vai ko - esiet kopā. Darbības sabiedriskajā dzīvē ietekmē
pozitīvi. Neapmierinātība saistīta arī ar sociālo salīdzināšanu.
Latvijā bija strauja augšupeja, ienākumi pieauga, cilvēki kļuva
apmierināti un sāka salīdzināt cits citu, mantas, piedzīvoto. Un
neapmierinātība neapstāsies, jo kāds vienmēr būs labāks.
Kaspars Znotiņš, JRT aktieris
Tas varētu būt ticami, ka Latvijas iedzīvotāji tā ir atbildējuši. Lai ko arī saprotam ar vārdu laime un nelaime, realitāti mēs krāsojam drūmākās krāsās. Tas var būt raksturīgs zemei ar šādu vēsturi un klimatu. Kāpēc dāņi ir laimīgākie Eiropā, ja pie viņiem nemaz nav tik saulains? Dānijas vēsture ir atšķirīga. Viņu domāšana nav veidojusies kā latviešiem - viensētās, kas piederējušas muižniekiem. Dāņiem bija sava monarhija, līdz ar to pašapziņa ir citāda. Mums vēsturiski laime bijusi īsa un gaistoša.
Nevaru viennozīmīgi pateikt, vai citās zemēs cilvēki ir laimīgāki un vairāk to izrāda, jo neesmu tik komunikabls, lai būtu noskaidrojis. Visur esmu saticis gan noslēgtus un pieklajīgi smaidošus cilvēkus, gan atvērtus un enerģiskus, kuri saka, ko domā. Pirmajā acu uzmetienā gan šķiet, ka savu apmierinātību ar dzīvi ārzemēs tomēr izrāda vairāk nekā Latvijā.
"Vai esi laimīgs?" šo jautājumu būtu grūti uzdot pat tuvākajam cilvēkam. Angliski tas skan vieglāk: "Are you happy*?" Un tad arī vieglāk atbildēt: "Yes, I"m**." Latvijā vārdam laime ir cits svars. Latvietis nav paradis plātīties ar laimi, viņš patur to pie sevis. Ja plātīsies, tad noskaudīs. Ja viss ir kārtībā, tad to nemaz nesauc vārdā.
* tu esi laimīgs?
** jā, esmu
Aina Poiša, psihoterapeite
Viss atkarīgs kā uz lietām paskatās, un latvietis to dara ar smagumu, kas vairo pesimismu. Ja smagnējumam vēl pieliek dramatismu, tas kokteilis kļūst nebaudāmāks. Iespējams, Latvijas iedzīvotāji nemaz iekšēji nejūtas nelaimīgi, taču mēdz čīkstēt. Apsēžas un čīkst par likteni. Viss tik slikti, tik slikti! Ja ilgi skatīsimies pagātnē, nepietiks spēka dzīvot šodienai. Ja barosim sevi ar pesimismu, būs vakars uz ezera. Indijā taču cilvēki dzīvo vēl nabadzīgāk, bet ir laimīgi!
Mūsos ir pasīvas gaidas, ka kāds cits darīs mūs laimīgus, vai arī ar laimi saprotam dzīves mērķus, uz ko iet un pilnveidot. Jā, visā Eiropā ir krīze, un tā rada problēmas, sašūpo, taču tā nes līdzi arī cīņas sparu. Kamēr mums ir labi, iemiegam. Kļūstam neradoši. Kā parādās konkurence, sasparojamies. Vājuma mirkļi var būt katram, taču nevajadzētu tiem ļaut dominēt. Laika apstākļi nav vainīgi pie omas. Rudens depresija ir tikai iemesls, kur pieķerties un īdēt. Kāpiet kalnos, apģērbieties atbilstoši, izšaujiet krāsainu lietussargu. Nevienam nav privilēģiju šajā cīņā. Strādājiet katrs ar sevi. Pašiem kļūst nelabi no savas čīkstēšanas.