Kapu saimnieks rūpējas, lai kapsēta spīd un laistās
Goda amats
Obrumānu kapi atrodas meža malā deviņus kilometrus no Nautrēnu pagasta centra Rogovkas. To centrā vecs krucifikss, kas darināts vēl XIX gadsimta beigās. Uz daudziem apbedījumiem īpatnēji metālkaluma krusti, kurus gatavojis vietējais kalējs Jezups Apšenieks. Ir arī koka krusti, kas jau nevarīgi nokrituši zālē uz mutes. Antons atceras, ka vēl bērnībā redzējis — uz kapa uzliek baltu bērza krustu, kad tas nopūst, rok atkal virsū. Lepnu pieminekļu te maz.
Nautrēnu pagasta priekšsēde Līvija Plavinska stāsta, ka pagastā ir 11 kapu, un Antons Mūrnieks, kuram rit jau septiņdesmit ceturtais gads, esot viscentīgākais kapu saimnieks. Šis esot goda amats, algas nav, bet atbildība liela, jāsapoš kapi, jārīko talkas, jāvāc ziedojumi, jāsadala pienākumi kapusvētkos. Antons smejas, ka pateicību varot sagaidīt no mirušajiem, dzīvie nereti vairāk meklē kašķi. Visi darbi tiek sadalīti pa sādžām, katrai savs gabals kapu zāles jānopļauj, katrai pēc kārtas jāsapoš lūgšanu galdiņi kapsētas stūros. Antonam ir liela burtnīca, kurā pierakstīts, kad kuram šis pienākums jāveic. Ar izkapti darbojoties vīrieši, arī pats Antons, bet galdiņus pušķo sievietes, sacenzdamās, kurai skaistāk sanāks. Pie katra galdiņa kapusvētkos tiek skaitītas lūgšanas — vispirms par mirušajiem priesteriem un bīskapiem, tad par vecākiem un vecvecākiem, brāļiem un māsām, tuviniekiem un labdariem, bet kapu centrā par visiem ticīgiem nomirušiem. Pašās svētku beigās tiek svētīti visi klātesošie bērni.
Kapu saimnieka pienākums ir organizēt kapusvētku tradicionālo procesiju, kurai pa priekšu tiek nests krusts, tad divi vīri nes sēru karogus, uz kuriem ar baltu uz melna uzšūti izvilkumi no Svētajiem Rakstiem: "Kas Dīva beistās, byus svēteits sovā nĶves dīnā.", "Kas ikš manis tic, tys, lai ari nūmirs byuty, dzeivĶs." Karogi esot ļoti veci. Tad vēl četri puikas nes melno sēru segu jeb cālonu. Vai viegli sarunāt nesējus? "Kuru sarunuosi, tys ari nas. Nivīns naatsoka. Taurynu Ontons, tys pi myusu ir krysta nesiejs, mes jam tai i sokom, Onton, tu jau sovu dorbu zyni."
Kapliča paša darināta
Visvairāk Antons lepojas ar kapliču, kas daļēji paša spēkiem vēl padomju saimniecības laikā būvēta un iesvētīta 1992.gadā. "Toreiz es biju ciema padomes deputāts, sesijā izdzirdu, ka runā par kapliču būvi. Man to vien vajadzēja, es tūlīt otrā rītā rakstu deputāta pieprasījumu, ka vajag kapliču būvēt Obrumānu kapos. Toreizējais sovhoza direktors Melnis muti vien izpleta, viņš prasa, a kas to būvēs? Es saku — pats būvēšu. Tā arī bija. Pa diviem gadiem uzcēlām, saimniecība deva ķieģeļus par velti. Līdz logiem uzcēla gucuļi, tālāk vietējie meistari." Kapličas altārgleznu zīmējis vietējais Ilzeskalna mākslinieks Jānis Gailums. Ik mēneša pirmajā piektdienā te notiek dievkalpojumi, taču dievlūdzēju kļūst arvien mazāk. Kā skumji nosaka Antons, mirst gan cilvēki, gan sādžas, no 13 sādžām, kuru iedzīvotāji te apbedīti, vairākām palikuši tikai nosaukumi. "Obrumānu nav, Ceplīšu nav, Jašku nav, Bērzinīku nav. Vienu vakaru skaitīju, kādas sešas sādžas jau apgūlušās kapos vai aizbraukušas projām. Uz kapusvētkiem tikai sabrauc. Pagājušajā gadā ap diviem tūkstošiem bija."
No mirušiem nebaidās
Antonam šajos kapos apbedīti vecāki un māsa, pats arī cer tepat atdusēties. Prieks esot, ka bērni nav aizklīduši pasaulē, visi trīs strādā tepat Latgalē. "Par to kapu saimnieku es te ļoti sen esmu. Vienam jau tas jāuzņemas, citādi viss aizies zudumā."
Kapi Antonu nebaida, viņš te tumsā un gaismā, nekādi spoki nav rādījušies, kapi viņam iedvešot miera sajūtu, it sevišķi pēc kapusvētkiem, kad uz visiem kapiem vīst krāšņi ziedi. No mirušajiem neesot ko bīties, jābīstas no dzīvajiem ļaundariem, kas pirms gada pat kapsētas zvanu nozaguši. "Ieejot kapos, vajag pārmest krustu, kā jau kristītam cilvēkam pienākas, klusi pasveicināt mirušos, noskaitīt Mūžīgu dusēšanu."
Viena mīkla kapos tomēr Antonam esot. Agrāk bijis tā, ka nekristītos bērniņus un pašnāvniekus glabājuši aiz kapu žoga, tagad, iesvētot jaunos kapus, šie apbedījumi palikuši pašā kapsētas centrā. Tur esot četras mazītiņas, kārtīgi apkoptas kopiņas, taču kapu saimnieks nekad neesot atklājis, kas kopj šo mazulīšu pēdējās mājvietas. "Cik esmu bijis, nekad neesmu ievērojis, brīnums, bet visu laiku ir sakopti. Laikam kāds tomēr vēl atceras un mīl."
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.