Tādēļ esmu ļoti vīlusies, kad, nolaižoties Granadā, pa lidmašīnas lodziņu sāk tecēt lietus lāses! Manā ģimenes bagāžā ir šorti, pavasara kurpes un saulesbrilles, taču lietussargam tajā vietu nebijām paredzējuši.
"Beidz dusmoties! Vai jūti, kā smaržo gaiss?" vīram izrādās taisnība. Tas ir maigs lietus vēlā vakara novakarē. Smaržo pēc siltas zemes, zaļas zāles, un ķermeni pārņem viegla laimes sajūta. Turpat lidostā iepazīstamies ar ceļabiedru, kas būs ar mums visu braucienu - kopumā piecas dienas. Iepazīstieties, tas ir Purdulis, tā mēs mīļi nosaucam iepriekš rezervēto ķiršu krāsas mašīnīti Fiat Punto. Patiesības labad gan jāsaka, ka vārdiņu Purdulis nozagām no ģimenes paziņām, kas līdzīgu auto rezervēja, ceļojot pa Portugāli. Ieņemam vietas, kartes klēpī un esam gatavi apskatīt citrusu augļu birzis, sālsezerus, siltumnīcu tūkstošus un galvu reibinošus kalnus.
Ķeriet lapsu aiz astes
Arī nākamais rīts Granadā mūs sagaida pamīšus ar mākoņiem, saules stariem un lietu. Tā kā kopumā plānojam nobraukt vairāk nekā 1000 kilometru, šai pilsētai neveltām pārāk daudz laika. Viens, divi, trīs..., lai novērstu četrus gadus vecās meitas uzmanību un viņa neprasītos uz rokām, skaitām pakāpienus, kas pa šauru vecpilsētas ieliņu ved augstā kalnā, kur atrodas iespaidīgākais Granadas piemineklis - Mauru pils Alhambra. Tā vismaz rakstīts tūristu bukletā. Ap 200 pakāpienu. Mums gan drusku nepaveicas, jo tik agrā pavasarī lielais ūdensdārzs, kas ietilpst pils teritorijā, tiek remontēts. Informācijas bukletā tas nosaukts par vienu no skaistākajiem Eiropā.
Taisnības labad gan jāatzīst, ka tūristiem domātajos materiālos par Spāniju bieži var sastapties ar vārdiem - skaistākais, lielākais, ietekmīgākais. Taču pils tiešām ir iespaidīga ar skaistu dārzu. Zied atraitnītes, zilās vizbulītes, un saldi smaržo apelsīnu kociņi. Pavisam tuvu pienāk vāverīte un pat nedomā mukt prom. Mūsu omu vēl vairāk uzlabo ziņa, ka Rīgā tobrīd ir mīnus deviņi grādi. Granadā - plus divdesmit.
Ķeriet lapsu aiz
astes - šo
Vakarpusē nobraucam Malagā - gleznotāja Pablo Pikaso dzimtenē. Izstaigājam viņa dzimto māju, kas gan sastāv tikai no pāris istabām. Gleznu šeit nav. Dodoties atpakaļ uz mašīnas pusi, pilnīgi nejauši uzduramies nesen atvērtajai Pikaso darbu izstādei. Par astoņiem eiro iespējams apskatīt kolekciju ar vairāk nekā 150 šā mākslinieka darbiem.
Starp apelsīniem
"Uzmanies, tur guļ suns," izlaužas pār lūpām, kad uz šaurā kalnu ceļa seko straujš līkums. Paplucis krancis paver vienu aci, apskatās un tā slinki patraušas vairāk uz nomali. Līkumojam jau pāris stundu. No žilbinošās saules un augstuma brīžiem metas nelabi. Maksimālais ātrums: vidēji 50 km stundā. Ātrāk nav iespējams. Kad beidzot tiekam cauri kalniem, sākas garlaicīgs garš ceļa posms starp siltumnīcu grēdām. Plēves nosedz hektārus. Pa spraugām var saskatīt sarkanus bumbuļus. Tātad no šejienes uz Latvijas lielveikaliem ceļo Spānijas tomāti, gurķi un zemenes! Kārtējā pilsētiņā zemenes arī nopērkam, taču nebija vērts. Pat Maximā tās vairāk smaržo un garšo pēc zemenēm.
Kādā brīdī, braucot lejā no kalna, tālumā saskatām ezeriņu. Kartē tas nav atzīmēts. Piebraucot tuvāk, kļūst skaidrs, ka tās ir kārtējās siltumnīcas, kas no augšas izskatās kā ūdenslauks.
Daudz interesantāk kļūst ceļa posmā aiz Alikantes. Ātrgaitas šosejas abās malās plešas apelsīnu un citronu plantācijas. Kociņi līkst no augļu smaguma. Tā vien gribas izkāpt un saplūkt pilnu klēpi. Taču nevar. Traucē ne tikai aizliegums apstāties uz šosejas, bet arī stiepļu žogs, kas sargā augļus no tādiem tūristiem kā mēs. Kādā mazā pilsētiņā gan izkāpjam un fotografējamies uz koši oranža augļu dārza fona privātmājas priekšā. Kādu paceļam arī no zemes. Tie ir apputējuši un ļo-o-oti saldi.
Bērnus mīl
Doties uz Spāniju ar maziem bērniem ir ļoti izdevīgi. Spāņi bērnus mīl. Meitu nemitīgi kāds uzrunā, bužina un cienā ar konfektēm. Sākotnēji mazā ir gražīga, jo ātri apnīk kārtējās, pēc vecāku domām, ievērojamās mājas un pieminekļi, tādēļ vēlāk noslēdzam vienošanos: apskatām kādu ievērojamu vietu, un tad viņa var brītiņu padzīvoties bērnu rotaļu laukumos. To tur ir ļoti daudz, vai katrā kvartālā.
Laukumi ir norobežoti ar sētiņām, kas nozīmē - suņi tajos nokārtoties nevar. Mazajai baudu sagādā arī rakņāšanās pludmales smiltiņās. Ebres upes grīvas dabas parkā viņa ne tikai var rakt bedrītes pēc patikas, bet žigli visi ieskrienam arī nopeldēties, pa pliko. Ūdeni nevarētu nosaukt par siltu, taču par ledainu arī ne. Kilometriem tālu neredzam nevienu cilvēku.
Īsti daudz atpūtniekus satiekam tikai Sidžesā, kas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā uz dienvidiem no Barselonas. Ir svētdienas vakars. Pludmale pilna ar bērniem, vecākiem un dzīvniekiem. Neviens nekur nesteidzas, visur skan skaļas un priecīgas balsis. Spāņi klusu runāt nemāk. Sēžot uz mola akmeņiem, prātoju: "Tā laikam ir laime."