Tas esot jāpēta. Iespējams, bez darba palikušie savu neapmierinātību izrāda pret bērniem, taču krīzē cilvēki mēdzot aizvien vairāk novērtēt to, kas viņiem dots. Augstāk vērtē cilvēciskās attiecības, pieķeras garīgajām, ne patērētājlietām.
Izglītotie pilsētnieki neper
Gan A.Megne, gan S.Dūšelis secina, ka finansiālais stāvoklis ne vienmēr ietekmē vecāku izturēšanos vardarbīgi, jo par pēršanu Latvijā valdot stereotips, ka tas ir viens no audzināšanas veidiem. Uz to norāda pērn decembrī Dardedzes un pētījumu aģentūras Data Serviss veiktais pētījums, kur aptaujāti vairāk nekā 1000 cilvēku un trešdaļa uzskatīja pēršanu, iepļaukāšanu un sapurināšanu par audzināšanā pieņemamu. Teju puse (49%) piekrita apgalvojumam, ka bērnībā pērtie izauguši par normāliem cilvēkiem, savukārt 37% uzskatīja, ka fiziska sodīšana attaisnojama atsevišķos gadījumos. Tam, ka pēršana neietekmē bērnu un vecāku attiecības ilgtermiņā, piekrita 26%. Tikpat daudz aptaujāto pieļāva, ka pēriens vai pļauka bērnam palīdz izskaidrot atšķirību starp pareizu un nepareizu rīcību. Savukārt 20% uzskata, ka fizisks sods ir efektīvs audzināšanas veids. No aptaujātajiem fizisku sodīšanu atbalstīja vīrieši, vecāka gadagājuma cilvēki, laukos un viensētās dzīvojošie, cilvēki ar pamatizglītību, kā arī cilvēki bez bērniem. Pret sodīšanu bija sievietes, jauni cilvēki, pilsētās un rajona centros dzīvojošie, cilvēki ar augstāko izglītību, kā arī tie, kuriem ir bērni. Šie dati A.Megni nepārsteidz, jo būtiski mainījušies tie neesot kopš 2005.gada, kad Dardedze veica līdzīgu pētījumu. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas dati gan liecina, ka vardarbība nedaudz mazinājusies: 2007.gadā par vardarbību ģimenē uzticības tālrunim sūdzējās 430 bērni, bet 2008.gadā - 408. Cik no bērniem ir pērti, nav precizēts. VBTAI arī norāda, ka par bērna fizisku aizskaršanu personu vecākus var saukt pie administratīvās vai arī pie kriminālatbildības, un Latvijā tas noticis vairākkārt, arī par pēršanu.
Pliķis dusmās?
Ko darīt, kad vecāki jūt, ka dusmās iecirtīs pliķi? A.Megne iesaka ieiet citā telpā un vienatnē nomierināties. Aizskaitīt līdz 10. Atrast laiku sev un izdarīt kaut ko, kas palīdzēs justies labi. Vēl labāk būtu dienā uzkrāto spriedzi izskriet sporta klubā vai, mājup nākot, pastaigāties. S.Dūšelis uzskata, ka aizskaitīšana var palīdzēt savaldīties, taču ne iepēršanu izskaust. "Cilvēkam ir ļoti grūti mainīt paradumus, jo īpaši, ja viņš bērnībā pērts un izaudzis, viņaprāt, par normālu cilvēku. Kāpēc lai tā nenotiktu ar viņa bērnu?" Šādos gadījumos vispirms jāsaprot, kādu ļaunumu nodara pieradums, un jāmēģina ciklu pārtraukt, atrodot citu ātras dusmu izlādes un audzināšanas veidu. Piemēram, iesaistīt bērnu lēmumu pieņemšanā un viedokļa izteikšanā, jo pēc pēriena bērns saprotot tikai to, ka vecākiem viņa rīcība nav patikusi. Viņam nav bijis iespējas padomāt, ko viņš pats varētu darīt, lai mainītu uzvedību. Pētījums liecina, ka bērni ļoti detalizēti atceras, kā pērti, taču par ko - to gan ne. Vērts apdomāt arī jaunus disciplinēšanas veidus: noteikt ierobežojumus, atņemt privilēģijas, pašam salabot saplēsto lietu, izveidot speciālu uzvedības skalu un bērnu vērtēt, vairāk apmīļot, nedēvēt par stulbeni, ieklausīties, uzslavēt un iedrošināt, audzināt ar devu jautrības.
Citi padomi lasāmi mājaslapā www.noliecsiksnu.lv.
***
Viedoklis: Kā vērtējat bērnu fizisku sodīšanu?
Ilze Dobele, LNT ziņu moderatore:
Bērnībā neesmu dabūjusi ar siksnu. Pēc tāda principa cenšos audzināt arī savus piecus un astoņus gadus vecos bērnus, tomēr dažkārt nesavaldos. Kad miljoniem reižu esam par kaut ko vienojušies, taču notiek pretējais. Vari runāt, runāt, bet tas nelīdz. Un tad vairs nesaprotu, kā izdomāt jaunu vienošanās veidu. Tādos mirkļos grūti neiziet no rāmjiem. Jā, ir gadījies uzšaut ar plaukstu pa dibenu, taču neuzskatu to par fizisku iespaidošanu. Lielākoties paņemu bērnu aiz rokas, pievelku klāt un stingrā balsī saku, ka esmu dusmīga un aizvainota. Ka man nepatīk būt tādai. Dažkārt šķiet, ka vieglāk būtu piekāpties.
Juris Žagars, aktieris un Žagarkalna saimnieks:
Reiz mamma bērnībā trenkāja mani un brāli ar slapju grīdas lupatu, taču pēršanu neatceros. Pats nekad neesmu savus bērnus pēris. Pat prātā nav ienācis. Kādreiz esmu iecirtis pa nagiem, kad grābstās gar elektrību, taču tas viss. Puikas bija palaidņi un paši teikuši, ka biju stingrs tēvs, taču iztiku ar stingrāku vārdu.