Lielākajā mīt Ivars ar sievu Zintu un divām meitām. Divas mazākās ēkas savienotas ar paša saimnieka veiksmīgi proporcionāli veidotu nojumi. Mazākajā ir pirts, otru mājiņu ik pa laika apdzīvo radi un viesi.
Šis objekts pieteikts biedrības Zaļās mājas rīkotajā koka arhitektūras konkursā kā atjaunota būve. Konkursa žūrija te tika cienāta ar pašu tecinātu bērzu sulu, uzsverot sētā valdošo silto mājīgumu.
No betona pie koka
"Esmu laucinieks, Rūjienas puisis, tāpēc agrākajā Rīgas dzīvoklī smaku nost. Nolēmām celt māju, un šim nolūkam braucienos ar velosipēdu sameklēju zemesgabalu Jaunciemā, kas īpašniecei bija piešķirts kā dārziņa kompensācija, tomēr viņa vairs negribēja te neko iekopt." stāsta Ivars. Pāri šaurajam grants seguma ceļam kāpā kuplo priežu mežs, līdz Juglas ezera krastam dažu minūšu gājiens.
"Sākumā gribēju kaut ko ultramodernu - betonu un stiklu, taču pēc tam sapratu, ka tas neatbilst vietai, neiekļausies tajā. Apsvēru ideju par koka karkasa māju, taču bija bažas par kvalitāti. Arī būvniecības bumā celtās guļbūves mēdza sēsties un plaisāt, negribēju riskēt," atceras saimnieks. "Tad metos otrā galējībā - tik zaļi, cik var! Ar draugu 2006.gadā Latgalē, 50 metru no Krievijas robežas, sameklējām ap 1890.gadu celtās Robežnieku mājas."
Nopirkuši par abiem septiņas dažāda lieluma guļbūves ēkas, katram tika trīs, un atlikusī izmantota rezerves daļām vietās, kur kaut kas bija nodilis. "Domāju - ja tās stāvējušas jau simt gadu, gan stāvēs vēl tikpat," teic Ivars. Lielāko daļu darbu darījis pats, lasījis grāmatas, vācis informāciju, lai visu pareizi izdarītu: "Kamēr nebiju ar fleksi uzbraucis pirkstam, pats darināju koka detaļas, pēcāk komandēju meistaru."
Sēņotāji, ogotāji
Mājiņas Latgalē jaukuši ar palīgu brigādi, darbs gājis raiti un salikšana Jaunciemā teju iekļāvusies ieteicamajā mēneša termiņā. "Kad Latgalē sākām jaukt mājas nost, pēkšņi uzradās robežsargi - vai mums esot darbu atļauja. Daļa brigādes, kam nebija līdzi pases, samuka mežā. Beigu beigās sarunājām, ka varam turpināt darboties un oficiāli saņēmām ogotāju - sēņotāju atļauju," Ivaram piedzīvojumu stāstu netrūkst.
Saliekot jumts papildināts ar ekovati, lai labāk tur siltumu, pārsegts ar lubiņām. Spraugas starp baļķiem aizbāztas ar sūnām. Jumtā izbūvētas guļamistabas, agrāk tur bijusi ierastā lauku sētas bēniņu noliktava. Ieliktas jaunas grīdas un stilam atbilstīgi koka logi. Akmeņi bruģētajiem celiņiem un laukumam zem nojumes savākti Rūjienas apkārtnē no vēlīgiem saimniekiem, kas šo mantu katru pavasari nolasa no laukiem.
Lēti un mājīgi
Pirts ēciņā atrodas granulu apkures katls, kurš visas trīs mājas apsilda un apgādā ar karstu ūdeni par 60 latiem mēnesī. "Taupu resursus," uzsver Ivars. Mazākajām ēkām ieejas durvis atstātas oriģinālā augstumā - 1,40 metri. Garākie ciemiņi gan pirmajās pāris reizēs apdauzot galvas, bet pēc tam ātri pierod, nosmej saimnieks.
Zinta teic, ka šajās ēkās ir viegli elpot, sajūta silta un mājīga. "Šīm mājām ir laba aura," saka saimniece. Virtuvi no viesistabas atdala akmeņu krāvuma mūris ar kamīnu - gan dizainiski pievilcīgs risinājums, gan papildu siltuma avots ziemā. Arī tā bijusi Ivara ideja, noskatīta Norvēģijā. Saimnieks te grasoties palikt pavisam, te rasta īsta māju sajūta.
Vairāk informācijas par ilgtspējīgu būvniecību un Koka arhitektūras gada balvas 2006-2007 konkursa norisi meklējiet portālā www.zalasmajas.lv