No Pamira kalnu Ļeņina smailes bāzes nometnes es evakuējos strauji. Te, 3900 m augstumā, nejaušu transportlīdzekļu nav - tikai tūrisma firmām piederošie monstri Kamaz, Ural un pa retam apvidus auto. No kalniem nokāpju tieši pirms Ural prombraukšanas. Nākamā mašīna būs pēc divām dienām - paziņo nometnes priekšnieks, tāpēc, apdullusi no augstuma maiņas, krāmēju mantas un raušos iekšā. Ir vēla pievakare, un mūs gaida 280 km, kurus pat gaismā brauc vidēji astoņas stundas.
No turpceļa atceros maz. Kaut bija rīts un līdzbraucēji spāņi visu ceļu neaizvēra muti, bulgāri smējās un dziedāja, mašīna rūca un kratījās, gandrīz visu ceļu es godīgi nogulēju. Tagad gribu redzēt ceļu. Esam tikai divi. Mans ceļabiedrs ir sniegos un ledājos labi iepazītais armēnis Arturs. Man patīk viņa amatu apvienojums - viņš ir "gleznotājs alpīnists". Jau augstkalnu teltī viņš paspēj man uzdāvināt savu gleznu katalogu komplektā ar asinsspiedienu pazeminošu zāļu tēju. Visa nometne mūs ir svinīgi pavadījusi, un sākas bezceļa brauciens lejup. Kratāmies tā, ka galva sitas pret griestiem, bet Arturs iemanās pat sagriezt meloni. Viņš runā ļoti daudz un par visām tēmām. Triju gadu laikā, kopš atteicies no alkohola, hiperaktīvais mākslinieks paspējis uzkāpt sešu kontinentu augstākajās virsotnēs un kāpis arī septītajā, visaugstākajā - Everestā. Kalnos viņš kāpj, lai satiktu Dievu, un tāds nav vienīgais manā ceļā. Katru kalnu viņš uzskata par dzīvu radību, un tikšanās ar to ir dziļi personisks pārdzīvojums. Ar Ļeņinu viņam nav izdevies vienoties, un šī virsotne palikusi nesasniegta. Arturs ir ļoti ticīgs un vienmēr kalnos ņem līdzi Bībeli. Arī kratoties mašīnā, Arturs ik pa brīdim aizbāž Bībeli aiz alpīnistu jakas un skaļi purpinādams tur uz sirds.
Ar baudu vēroju iespaidīgās kalnu pārejas, serpentīna ceļus, upes ar tiltiem un bez tiem, jurtas tuvos un tālos pakalnos, kam visam pāri ir zvaigznēm nosēta debess. Zvaigžņu ir tik daudz, kā tikai kalnos mēdz būt, un Piena Ceļš izšķīst sīku lausku trauslā bezgalībā. Kad atkal bezcerīgi velk uz miegu, saplīst riepa. Arturs steidz palīgā šoferim, un beidzot ir klusums. Sēžu zem spožā debesjuma, baudu nakti, vēju un klusumu. Zinu, ka Ošā, Kirgizstānas dienvidu galvaspilsētā, tā visa nebūs. Tur austrumu raibumā, karstumā un daudzgalvainajā pūlī cilvēki berzējas cits gar citu kā smilšu graudi tuksnesī - ar visu labo un slikto, kas nu cilvēkos ir.
ZĪDA CEĻA JAUNĀ SEJA
Astoņsimt kilometrus no Ošas līdz Biškekai braucu ar vienīgo oficiālo sauszemes transportu - kādu no privātajiem taksometriem, kuru šoferi uz ielas bauro tik ilgi, līdz sabauro pilnu mašīnu un var doties ceļā. Katram potenciālajam pasažierim autoostas tuvumā uzklūp vairāki šoferi vienlaikus, sola tūlīt pat braukt un gluži vai ar varu sēdina mašīnā. Tā nu katrā no autiņiem kāds ir iesprostots un lūdzas, lai taču ātrāk tiek atrasti pārējie braucēji. Manā krietni vecajā Audi pēc nepilnas stundas nīkšanas tiek iesēdināts ļoti kalsns pustraka paskata sirmgalvis ar tetovētām rokām un musulmaņu cepurīti galvā. Šoferis stūrē uz kādu no mikrorajoniem pēc pārējiem pasažieriem. Tie izrādās sieviete ar pusaugu dēlu un gadus četrus vecu meitiņu. Visi četri esam iemīcīti aizmugurē ar rēcošu skandu dunoņu pakausī un caurvēju ausīs.
Šoferītis visu ceļu pīpē, bērns skaļi dzied vai tikpat skaļi raud, dienas sutoņu nomaina nakts vēsums, vienīgi tirpums locekļos nemainās. Kā par spīti, aizmiegu pusceļā, kad sākas kalnu pārejas. Varbūt tas ir pašaizsardzības instinkts, jo braukšanas stils ir baiss. Viss ceļš pilnā garumā, ieskaitot kalnu serpentīnus, tiek haotiski remontēts. Uz to nenorāda nekādas zīmes, tikai sakrāmēti nelieli akmentiņi. Mašīnas pārvietojas te pa vienu, te otru ceļa pusi, taurē, signalizē ar starmešiem un ložņā cita gar citu bez kādiem noteikumiem, toties maksimālā ātrumā. Un tas viss - līdz pat trīstūkstoš metru augstumā stāvu, nenožogotu krauju malās! Aiz bailēm visu kalnu skaistumu noguļu, tik vien no ceļa paliek atmiņā kā nabadzīgā, netīrā un bezcerīgā tirdzniecība ceļmalās.
VISS PĀRDOŠANAI
Visas atkritumiem nosētās grāvmalas ir pilnas ar arbūzu un meloņu krāvumiem, aprikožu, tomātu un ābolu spaiņiem, ko izmisīgi cenšas pārdot gan nosmulēti bērneļi un večas košos, pidžamām līdzīgos tērpos, gan nenosakāma vecuma vīrieši un apātiskas, saulē apdullušas ģimenes pilnā sastāvā, mirstamā vecuma sirmgalvjus un zīdaiņus ieskaitot. Visas grāvmalas čum un mudž no cilvēkiem, kas blakus pārdodamajai precei sastutējuši gan guļamās gultas ar celofāna jumtiņiem, gan tradicionālās tējas dzeramās gultas, kur gulšņā, malko tēju un ēd plāceņus. Bērni ar ēzelīšiem, ķerrām un velosipēdiem krustu šķērsu pārvietojas pa šoseju un apmētā cits citu ar augļu un dārzeņu tirdzniecības pārpalikumiem. Vietumis uz šķībajām sastatnēm tiek tirgota pašu gatavota augu eļļa un soļarka plastmasas pudelēs, pie visām ceļmalas mājām ir sīkumu stendi: alus, cigaretes, košļenes...
Citos reģionos ceļmalās ir jurta pie jurtas, šķībs galdiņš pie vēl šķībāka un tiek tirgotas kaltētas zivis, kumiss un medus. Pēc mana aprēķina, mašīnu ir mazāk nekā tirgotāju, bet bez jebkādiem aprēķiniem ir skaidrs, ka ne jau aiz labas dzīves kāds visu diennakti pavada smirdīgā grāvmalā, cerot uz jel vienu pircēju. Dzīvesprieku šie skati nevairo.
PUSTRAKĀS VAKARIŅAS
Īsi pirms pusnakts piestājam kalnu ciematā paēst. Abi ar tetovēto večuku pasūtām foreles no vietējās kalnu upes. Gaidot ēdamo, večuks laista tēju no viena trauka otrā, atpakaļ tējkannā, purpinādams skalo, pūš, un tā atkal no sākuma. Viņš tikko esot atgriezies no Saūda Arābijas, no Dubaijas, veselu gadu tur pielūdzis Allāhu. Jaungadā tur esot 42 grādi bijuši, tagad 70 esot, tāpēc braucis prom. Ko? Neticat? Es jums saku, ka 70! Abi ar šoferi esam pasmaidījuši, un tas večukā izsauc svētas dusmas. Viņš nober izteiksmīgu monologu kirgīzu valodā un izvelk no somas košu plastmasas kulīti. Redzat - cik karsts bija? Es taču bez apakšbiksēm staigāju! Tikai šis paltraks un viss! Večuks nopurina pār galdu baltu, naktskreklam līdzīgu veidojumu un nebeidz nosodīt mūsu neticību.
Foreles izrādās mazas, reņģes lieluma zivtiņas, kas uzšķērstas ceptas eļļā. Tās ir ļoti gardas, taču nosmeju, ka foreles jau nu gan ir pavisam citādas. Kamēr es ķeskājos ar asakām, večuks ir izēdis šķīvi pa tīro, neviena galva vai aste nav smādēta. Rīstīdamies un atraugādamies viņš pavēlnieciskā tonī izsauc apkalpotāju un sāk to kirgīzu valodā strostēt. Tā taisnojas un aizskrien pēc pavāres, abas dievojas, ka mazās zivteles ir visīstākās foreles. Večuks uztaisa skandālu, met naudu pa gaisu un neļauj man maksāt prasīto summu. Aizbildinos, ka nav mazākas naudas zīmes, un samaksāju, bet vecis kā uzstājīga ērce pielīp apkalpotājai un liek izdot, viņaprāt, man pienākošos atlikumu. Puse kroga apmeklētāju iesaistās skaļā bļaušanā, no kuras es neko nesaprotu un klusi aizlavos. Ielienu mašīnā un izliekos guļam. Lūdzu augstākos spēkus, lai šoferis neaizmieg. Ceļā jāpavada 12 stundas, bet cik ilgi pirms tam ir ķerti klienti?
SKUMJĀ PARADĪZE
Kalnu serpentīni ir veiksmīgi pārvarēti, kad šoferis acīm redzami grasās atlūst. Viņš strauji nobremzē kādā rēgainā piepilsētas tirgus laukumā un, izdvesdams dobjas skaņas, vicinās ar rokām un taisa pietupienus. Vāro spuldzīšu gaismā noplukušās tirdzniecības vietas izskatās tik nožēlojamas un bezcerīgas, ka uzdzen zosādu. Uz galdiem, zem galdiem, renstelēs un visās bedrēs pūst un smird pārtikas atkritumi, miskaste līdz potītēm, pāri visam kodīga urīna smaka.
Postažai pa vidu smilkstēdami un kaukdami, ik pa brīdim agresīvi rūkdami, par sapuvuša ēdiena gabaliem cīkstas pārdesmit izkāmējušu suņu. Divi lielākie ar bada drosmi plēšas par nosprāgušas žurkas kāro kumosu. Dažam krancim vēl ir spēks atņirgt zobus pret cilvēkiem, un acīs gail izmisīga vēlme pārkost rīkli visiem šiem divkājainajiem lopiem un viņu pasaules kārtībai ar badu, postu un izmisumu. Noguruši, agresīvi un nevienam nevajadzīgi viņi cīnās par savu pliko eksistenci, un zilganas neona gaismas pāri ielai izmirgo rozā plastmasas kioska nosaukumu Paradise. Agrā rīta gaismā te uz darbu saradīsies cilvēki, kam līdz paradīzei zemes virsū būs tikpat tālu kā šiem suņiem līdz Pedigree, nodomāju, ar kājas spērienu atvairot maza pretekļa uzbrukumu.
FRUNZES LABIRINTI
Ap pieciem sākam riņķot pa Kirgizstānas galvaspilsētu Biškeku, bijušo Frunzi. Šoferis ir solījis visus izvadāt pa mājām un tagad nikni cenšas to izpildīt. Večuks tiek izlaists pie autoostas, nākamā kārta ir manas tūrisma firmas diennakts birojam. Pirmajās lielās puķu dobēs centrālajā laukumā uz sāna guļ nemaņā samīcīta automašīna. Kādi desmit civilā tērpti vīri ložņā pa puķēm un kaut ko pieraksta. Par laimi, apstādījumi ir gana augsti, lai līķi mēs neredzētu. Šoferītis gan aizskrien apskatīties. "Džigiti tā mums te trako, sadzeras un tad dragā, ne rīta, ne vakara neskatās. A mašīna nav zirgs, beigts būsi, ja nenovaldīsi! Nu, johaidī, nav tādas ielas! Rādi vēlreiz. Labi, dod numuru, piezvanīšu. Jā, esam pie veikala. Jā, jā, sapratu. Braucam! Vēlreiz - kā ielu sauc? Kas tur tāds pazīstams blakus?" Šoferis bezmiega dullumā neko no sacītā neuztver, un mēs kratāmies pa aizdomīga paskata rajonu, kas nu nekādi nevedina domāt par starptautiska tūrisma biroja atrašanās vietu.
Šoferis lamādamies maļas pa vienām un tām pašām ielām, krīt vienās un tajās pašās bedrēs. Visas ielas ir vairākkārt pārdēvētas, numuru uz mājām gandrīz nav, bet jaunās kartes pa lieliem blatiem dabūjot tikai vietējie taksisti. Te taču ir Kirgizstāna - visu izskaidro šoferis. Bērns atkal grasās brēkt, un visi kā viens, ieraudzījuši vienīgo lielo māju ar pāris izgaismotiem logiem, apgalvo, ka tas ir mans birojs, un gatavojas krāmēt ārā manas mugursomas. Esmu gana aizdomīga un aizskrienu apskatīt ēku tuvāk. Tā izrādās veterinārā klīnika, un par lielu sarūgtinājumu pārējiem es atsakos šeit palikt. Piekrītu, ka vietējais taksists zinās labāk, un pārkāpju rūsas saēstā, bet ņiprā moskvičā. Mans birojs izrādās piecu māju attālumā kādā labi maskētā, dārza ieskautā, darbam pielāgotā privātmājā. Oficiālas guļvietas nav, tāpēc sabīdu kopā visus četrus biroja krēslus un izlaižos guļus. Aizmiegu uzreiz.
Kad pēc stundām divām ierodas darbinieki, lietas nokārtojam ātri. Man ir nedēļa laika un vēlme apskatīt Isikula ezeru. Piekrītu iebraukt firmai piederošā jurtu bāzē ar domu, ka kādu galamērķi jau iesākumā vajag. Dūša man liela, un pēc neliela snaudiena liekas, ka varētu apskriet visam Isikulam apkārt. Dodos pa taisno uz autoostu, nosolījusies kāpt tikai lielā, normālā autobusā. Man jābrauc gandrīz 300 km.
UZBRUKUMS TĀLAVAS TAURĒTĀJAM
Autoostas betona ēka ir milzīga, bet tukša. Pāris ēstuvju, kioski, milicija un tradicionāli smirdīga tualete. Šoreiz uz autobusiem sauc nevis šoferi, bet speciāli nolīgts jauneklis. Uz Čulpanatu, biedri, divas vietas, nākam šurp, braucam uz Čulpanatu! Karakola, tūlīt aties, ieņemam vietas, Karakola! Isikuls - dienvidi! Isikuls - ziemeļi! Trīs vietas! Apņēmīgi vēl ceru uz kaut ko lielāku, kas atiet pēc grafika, bet aizrestotā būdiņā atrastā dispečere man pārliecinoši norāda uz jaunekli
ar Tālavas taurētāja balsi. Viņš sola - aties tieši pēc pusstundas un ne minūti vēlāk. Man tieši pietikšot laika paēst... Jā, to es izdaru. Pēc tam nomainu visus soliņus, cerībā, ka mani beigs appīpēt smirdīgus papirosus sūcošie vīreļi, un hipnotizēju oranžo, melniem aizkariem rotāto busiņu. Tikmēr sākas kino.
Tālavas taurētājs neiepatīkas kādam citam - kalsnam, saspringtam, īsi cirptam puisim ar tādām kā zombētām acīm. Viņš uzmācīgi lien klientu saucējam virsū un lamājas. Abi grib kauties, bet te vienu, te otru cenšas savaldīt arvien vairāk dažāda vecuma vīriešu. Daži sāk kauties savā starpā, tomēr ar kārtīgu izbļaustīšanos tiek panākts pamiers. Nemiera cēlājam elkonī ieķeras kautrīga skaistule un bīda viņu prom. Tas ik pa brīdim izraujas un skrien atpakaļ, līdz draugi viņu ieloka kādā mašīnā. Klientu saucējs, atbrīvojies no agresīvā nelabvēļa, dod zīmi, ka var ieņemt vietas busiņā. Cerību spārnota, metos iekšā, iekārtojos un, melnos aizkarus pavērusi, skatos nākamo sēriju.
Lecīgais puisis ir izrāvies, norauj kreklu un uzbrūk kādam padzīvojušam kungam no pretējās nometnes. To aizstāvēt metas vesels bars, dūru vicināšanā iesaistās arī pasažieri un vecas kundzes ar paunām. Beidzot parādās arī autoostas milicija un gatavojas demonstrēt, kurš te ir saimnieks. Viņi jau izlauž rokas jandalētājam un grasās vest to prom, līdz pēkšņi skūtais puisis izraujas un no draudzenes pasniegtās kulītes izvelk miliča formas kreklu un cepuri. "Gospoģi! Ment ješčo! I pjanij s samogo utra!*" noelšas mikroautobusa pasažieres, kas arī pielipušas logam. Miliči strauji maina taktiku un gatavojas arestēt Tālavas taurētāju - kā viņš uzdrīkstējies strīdēties ar amatpersonu! Tas samulsis skaidrojas, bet agresīvais milicis sāk krieviski lamāt savus kolēģus. Tie met solidaritāti pie malas un iekaustīdami iesēdina savu amata brāli mašīnā. Skaļi pavēl braukt uz necenzējamu vietu un izgaiņā skatītājus.
BOSA SMAIDS TAUTAI
Kamēr šoferis iekasē biļešu naudu, sākas trešā sērija. Blakus trakulīgā menta mašīnai nobremzē cita, no kuras izkāpj neticami milzīgs, jauns vīrietis pļederīgos šortos, pa pusei atpogātā puķainā kreklā un milzīgu sombrero galvā. Viss pūlis noelšas un sastingst bijīgā klusumā. Gāzelēdamies un visžēlīgi smaidīdams, resnais varonis spiež roku godbijīgiem sirmgalvjiem un apbrīnā sastingušiem tīņiem. "Oj, eto že naš čempion**," apbrīnā noelšas arī kundzes autobusā. Popularitātes nodevas ievācis, čempions sauc autoostas mentus skaidroties - kāpēc viņa draugu te neciena. Pēc garu un juceklīgu paskaidrojumu uzklausīšanas čempions visžēlīgi piedod. Kam un ko, droši vien viņš pats nezina, taču kārtība ir ieviesta.
Vienīgi saldējuma tirgotājas visu izrādes laiku ir spēlējušas kārtis. Mēs katru dienu tādus kautiņus skatāmies. Te taču ir autoosta, - viņas paskaidro.
MEŽOŅU VEIDĀ
Ceļotājus, kuri klīst vieni, tūrisma firmas sauc par mežoņiem. Klejojumos ap Isikulu iemanos būt gan mežoņu, gan civilizēto nometnēs. Civilizāciju man sniedz alpīnistu grupas, kas ar speciālo transportu tiek vestas uz Tjanšana kalniem, uz Hantengri un Muztagatas virsotnēm. Atpakaļ uz savu jurtu nometni ceļoju mežoņu stilā - ar vietējo transportu.
Lokālā specifika ir divas spēlītes. Pirmā - uzmini nu, cik cilvēku salien šajā mazajā busiņā? Otrā - uzmini nu, ko šoferis pa ceļam darīs? Pirmo spēlīti vērot ir aizraujoši tad, ja esi ielīdis tālākajā vietā pie loga un tev klēpī nekrāmē dažāda vecuma bērnus, vecas tantes, spaiņus ar aprikozēm vai Ķīnā ražotu sadzīves tehniku. Tad var apbrīnot aziātisko pacietību, pieticību un spēju justies komfortabli piespiedu tuvībā ar citiem.
Otrā spēlīte ir interesanta, ja nesteidzies. Šoferis var pa ceļam "notirgot" savus pasažierus citam busiņam. Var ieskriet kādā tirgus laukumā aši uzspēlēt vietējo azartspēli. Var gaidīt pusdienas pārtraukuma beigas, lai veikalā paņemtu, piemēram, lustru. Var darīt daudzas dzīvē nepieciešamas lietas, bet pilnīgi obligāti pasažieri ir jāizklaidē ar degvielas uzpildi un riteņu maiņu. Kad spēlītes beigušās, civilizāciju un mežonību var novērtēt Isikula piekrastē. Dienvidu puse, kas tiek dēvēta par mežonīgu, ir tīra, nesagandēta, acij, miesai un sirdij tīkama. Ziemeļu puse, kas tiek uzskatīta par kūrorta zonu, ir cilvēku pārpilna, skaļa, netīra un nebaudāma. Uzmini nu - kura tiek uzskatīta par civilizēto pusi?
PIONIERI NEMIRST
Lai izbēgtu no kūrorta vājprāta, piesakos dienas ekskursijā uz tālu kalnu ieleju ar ūdenskritumu un karstajiem avotiem. Atkal tiek spēlēta pirmā spēlīte, un pa desmit pieaugušo klēpjiem mīcās vēl septiņi bērni. Tomēr pārējās bažas nepiepildās: brauciens ir ļoti jauks, daba skaista, gide Aiša ļoti erudīta, dzīvespriecīga un vitāla būtne. Kad jau augstu kalnos busiņš atsakās darboties, šofera vietā pie remontdarbiem ķeras atpūtnieku kompānijas vīrieši. Viss izdodas.
Atvēsināmies zem ūdenskrituma, gardi paēdam īstā jurtā, uzdzeram labāko kirgīzu šņabi, iepērkam kumisu un medu. Jau ir tumsa, kad jādodas 200 km atceļā. Un Aiša tur kanti. Visu ceļu es runāju, tagad jūsu kārta mutes virināt! Dziesmas jādzied. A nu pionieru nometnes atceramies, un aiziet! Pirmie atsaucas krievu puišeļi no Kazahstānas. Pievienojas fifīga uzbeku vecmāmiņa ar mazdēlu. Tad smalki un turīgi Sibīrijas krievi ar divām meitiņām, miesās milzīgi kazahi ar radiniekiem... Pāri visam skan kirgīzietes Aišas spēcīgā balss, un visi tiešām dzied pionieru dziesmas! Es ik pa brīdim kautrīgi pievienojos un brīnos, cik daudz dziesmu zinu kaut fragmentāri. Neesmu bijusi nevienā pionieru nometnē, bet tas laiks kaut kur dziļi ir noslāņojies. Un, kamēr man neviens ar varu neliek to mīlēt, es ar to spēju labi sadzīvot. Dziesmas jau nav vainīgas, ka no gaišā komunisma palikušas vien drupas un spocīgas atmiņas. Te, Kirgizstānā, ir kalni un Isikuls, kas pārdzīvojuši ne to vien, tāpēc "vmesķe veselo šagaķ pa prastoram, pa prastoram, i konečno pripevaķ, lučše horom..."
*Ak dievs! Milicis gadījies! Un jau piedzēries no rīta!
*O, tas taču mūsu čempions!