Savam un īrnieku priekam
Plašam apmeklētāju lokam Krāsotāju ielas iekšpagalms pagaidām slēgts. Pavisam vienkārša iemesla dēļ - bija laiks, kad sarūpētajām "puķēm un podiem pieauga kājas", tāpēc tagad vārtiem atslēga priekšā: "Kamēr aprod un saprot."
Iekšpagalms ir kā oāze starp akmeņiem, motoriem, cilvēkiem. Pirmajā mirklī, ieraugot saimnieces desmit gados paveikto, aizraujas elpa. "Pagalms, kad atguvām īpašumu, bija piedrazots ar oglēm, kūdru, šķūnīši viens pie otra," stāsta Sandra. Tagad viņa ir gandarīta, ka iedzīvotāji, pārnākot no darba, jūtas kā laukos. Sandrai dārza pilnveidošanai vēl daudz skaistu ideju, piemēram, balkons pie šķūnīšiem.
Sandras dārzs nav statisks. Pārvietojot puķpodus, katru dienu var iegūt citu ainu. Ir gan nemainīgas vērtības - ceriņi katru gadu tiek cītīgi apgriezti un zied arvien krāšņāk. Mežvīns stiepjas gar pakšiem. "Es neko nezinu par sienu bojāšanu. Filmās taču rāda, ka visas skaistās pilis ir apaugušas ar mežvīniem," manai skepsei atbild Sandra. Vasaras sākumā zied peonijas.
Zaļie īkšķi iemāca
Sandra bērnībā labprāt darbojusies ar puķēm vecāsmammas dārzā Vecmīlgrāvī. Bijusi pat doma mācīties puķkopību, bet vecāki gribēja, lai meita iegūst augstāko izglītību. Puķu audzēšana un kopšana tagad ir Sandras sirdslieta.
"Esmu iemācījusies pārziemināt puķes. Ziemā ar tām pilni gaiteņi, kāpņu telpa un bēniņi. Mums māja ar malku kurināma, tas gaiss puķēm labāks nekā centrālapkures sausais. Kuplajām nātrēm zariņi tiks nogriezti un apsakņoti, lai pavasarī izstādītu," stāsta Sandra.
Taču vienmēr griboties kaut ko jaunu, un katru pavasari tas tiek meklēts tirgū. Šogad saimniece nopirka smalkās pildītās sīkziedu begonijas. Viņai paveicies, ka vienā podā bija trīs stādi. "Tās izstādīju pa vienai un, skat, - sakuploja. Būs jāmēģina rakt ārā un saglabāt. Balzamīnes audzēju no sēkliņām, kas pašas sakrīt kastēs, atliek tik pavasarī laistīt. Mēneszemenītes izaudzēju no sēkliņām, tagad līdz novembrim pašiem ir pa odziņai. Gudrās grāmatās lasīju par fuksiju ieziemošanu, bet atradu savu metodi - turu bēniņos. Krūmiņam jau trešais gads. Bija žēl apgriezt, tāpēc mazāk zied. Tagad varu atlauzt zariņus un pavairot."
Veco podu renesanse
Kā taupīga saimniece Sandra neko arā nemet, sakrājusi apdauzītus māla podus. "Pērn Slovākijā salasījām skaistus akmentiņus - kā dzintara gabaliņus. Man ienāca prātā ar tiem aplīmēt podus. Vīrs virtuvē flīzēja sienas, līme palika pāri, un es pamēģināju. Pirms tam biju mēģinājusi podus aplīmēt ar flīžu gabaliņiem, bet tagad tie vairs nepatīk."