Ko esmu novērojusi Rīgas plānošanas praksē? Ir veselas sabiedrības grupas, kuru viedoklis tiek uzskatīts par nederīgu vai netiek atspoguļots plānojumā un pilsētas struktūrā. Piemēram, septiņpadsmit tūkstošu rīdzinieku ģimeņu vēlme pavadīt savu brīvo laiku ģimenes dārziņā nav uztverta par pietiekami nopietnu, un dārziņiem paredzētās teritorijas plānotāji samazināja uz pusi, paliekošās un jaunās nozīmējot nomalēs, tālu no to cilvēku dzīvesvietām, kuri ir atkarīgi no pensijām un sabiedriskā transporta. Plānojumā var redzēt, ka plānotāji attīsta pilsētu atbilstoši savam dzīvesveidam - pārsvarā jauni, centrā strādājoši un labi pelnoši vienas profesijas cilvēki, kuri pie savas darbavietas no Pierīgas piebrauc ar personisko auto. Ja tiek plānotas tik blīvas un nehumanānas teritorijas, tad par pašu par sevi saprotamu tendenci tiek pieņemta pārcelšanās uz dzīvi Pierīgā, zaļā un mājīgā ciematā. Arī veloceliņu plānotais niecīgais paplašinājums ir acīmredzama velobraucēju daļas elementāras drošības nenodrošināšana.
Ja plānotāji un būvnieki nevar izkāpt no sava dzīvesveida noteiktās domāšanas, tad labs sākums būtu sabiedriskās apspriedes uztvert nevis kā kārtējās kaujas ar projekta pretiniekiem, kur iedzīvotāju iebildumiem pretī tiek ātri sameklēts pareizais likuma vai normatīvu punkts, bet konstruktīvu dialogu ar pilsētniekiem pilnā viņu spektrā, speciāli uzaicinot uz apspriedēm tos, kas parasti tur neparādās - cilvēkus ratiņkrēslos, mazturīgos, skolniekus un citus. Tad pilsētu veidotu KATRAM labāku, un fiziski un finansiāli pieejamāku.