Kur lai bērns iegūst naudu?

Kad mans dēls, kurš nupat kļuvis par sešgadnieku, jau kārtējo reizi šhēmoja naudas pelnīšanas plānus, es sāku uztraukties – vai nav tā kā par agru?

"Mammu, vai es drīkstu ciemiņiem pārdot savas rotaļlietas? Ar atlaidi."

"Es te zīmēju komiksus, pēc tam pārdošu par 20 santīmiem."

Varbūt man būtu jāatbalsta viņa centieni un arī kabatas nauda jāievieš kā norma? Sirdsmieram nolēmu pameklēt informāciju par kabatas naudas došanu, bērna atalgošanu un līdzīgiem tematiem, kas skar tēmu – bērns un nauda. Padalīšos zināšanās un pieredzē.

Par to, kas ir nauda, kā ģimene pie tās tiek un kur to tērē, bērnam ir jāstāsta jau kopš mazotnes un jāmāca izprast naudas vērtību. Kad mana divgadīgā meita jautā par naudu, ir grūti atrast vārdus, lai izskaidrotu viņai saprotami, taču cenšos. Bārbiju par 90 latiem es nenopirkšu, un bērnam jāsaprot, kāpēc - ne jau tāpēc, ka gribu redzēt savas atvases uzmesto lūpu. 

Kad reiz mūsu bērnu auklīte piedāvāja uzkavēties ilgāk, lai man nav bērni jāstiepj līdzi iepirkties uz tirgu, es apjuku – bet tirgū taču var iemācīties dzīvi! Sarunas ar pārdevēju par saulaino dienu, produktu kvalitāti, atlaidēm, kas domātas pastāvīgajiem pircējiem... Tirgū mums pat ir rituāls - abas atvases katra saņem 20 santīmu un, kamēr stāvu rindā pēc Straupes krējuma, viņi, sadevušies rokās, iet pirkt savas īpašās konfektes. Samaksā, sagaida atlikumu un lepni nāk atpakaļ.

Lai saprastu naudas plūsmu ģimenē, ir vērts vienu mēnesi savākt visu maksājumu čekus – par īri, apkuri, ūdeni, degvielu, pusdienu naudu, pārtiku utt. – lai bērnam rastos priekšstats, kur paliek vecāku nopelnītā nauda, un atteikums pirkt šo vai to rotaļlietu nav nedz sods, nedz vecāku ļaunums.

Jānorunā arī tas, ka, ja mainās ģimenes finansiālais stāvoklis, tad kabatas nauda var izpalikt vai otrādi – palielināties. Tāpēc svarīgi ir pirms tam iepazīstināt atvasi ar ikmēneša ģimenes tēriņiem. 

Kabatas nauda bērnam piešķir neatkarību, labvēlīgi ietekmē pašapziņu, veicina viņa atbildības sajūtas veidošanos un māca pieņemt lēmumus. Noteikta vecuma, kad ieteicams sākt dot kabatas naudu, nav. Tas ir atkarīgs no bērna intereses un sapratnes par naudu – mans dēls Klāvs kabatas naudu saņem no piecu gadu vecuma. Un arī – bijām vienojušies, ka katru piektdienu izsniegsim vienu latu, kuru drīkstēs tērēt pēc saviem ieskatiem. Izpirkt saldējumos, sakrāt kādai sen kārotai mantai vai iztērēt kā citādi.

Šī vienošanās ir svarīga – bērna pamatvajadzības (apģērbu, ēdienu, pusdienu naudu utml.) nodrošina vecāki, bet kabatas nauda ir ekskluzīviem tēriņiem. Jānorunā arī tas, ka, ja mainās ģimenes finansiālais stāvoklis, tad kabatas nauda var izpalikt vai otrādi – palielināties. Tāpēc svarīgi ir pirms tam iepazīstināt atvasi ar ikmēneša ģimenes tēriņiem. 

No pieredzes varu pastāstīt, ka mans Klāvs trenējas futbolā, un, kad bija jāiepērk papildu lietas treniņiem (lielāka bumba, jauna forma, kāju aizsargi u.c.), sarunājām, ka tik un tik nedēļas kabatas nauda izpaliks, jo šobrīd to nevaram atļauties. 

Vecāki vienošanos nedrīkst pārkāpt, piemēram, ietekmēt sakrātās naudas tērēšanas veidus, aizliegt pirkt vai arī izsmiet, noniecinot bērna nodomus. Cita lieta ir skaidrot – ja bērns ilgi krātos latus nolēmis tērēt nekvalitatīvai rotaļlietai, kas pēc piecu minūšu darbināšanas būs nederīga, to vajag izstāstīt. Lai mazajai sirdij nerodas sajūta – darbam, krāšanai, mērķiem – nekam tādam nav jēgas. 

Par savas istabas kārtošanu, mājas un pagalma uzkopšanu, kā arī citiem ikdienas darbiem bērnam nav jāmaksā – uzskata attiecību konsultants Artūrs Šulcs, un es viņam piekrītu. Vecākiem ir jāiezīmē robežas, lai visa dzīve, tai skaitā attiecības un jūtas, nekļūst komerciālas. Taujāts par šo tematu, A. Šulcs uzsver – mājas kārtošana ir ģimenes kopējais darbs, kur ģimenes darba sistēmā katram ir sava loma. Maksājot bērnam par istabas uzmazgāšanu, vecāki paši sev var kļūt par ķīlniekiem – ja ģimenes ienākumi samazinās un maksāt vairs nav iespēju, tad kādā jaukā dienā mūsu mantinieki var paziņot – nav skanošā, nav pakalpojuma. 

Maksājot bērnam par istabas uzmazgāšanu, vecāki paši sev var kļūt par ķīlniekiem – ja ģimenes ienākumi samazinās un maksāt vairs nav iespēju, tad kādā jaukā dienā mūsu mantinieki var paziņot – nav skanošā, nav pakalpojuma. 

Kā lai bērns iegūst naudu?

Un tomēr – mums jāpalīdz saviem bērniem atrast veidu, kā viņš saviem spēkiem var papildināt maciņu. Piemēram, manam puikam ir liela interese par iluzionistu trikiem. Pēc burvju mākslinieku grāmatas mācāmies vienkāršas, bet efektīgas atrakcijas. Puikam ierosināju piedāvāt sevi kā mākslinieku ballītēs - par trikiem viesi viņam samet cepurē naudiņu. Panākumi tādam mazam zēnam ir lieliski – savācas aptuveni septiņi lati par vienu uzstāšanos. 

Tāpat var organizēt koncertus vai darba izstādes savās mājās. Zīmējot biļetes un nosakot apmeklējuma cenu, gatavojot afišas, sūtot ielūgumus – šādi bērns iemācās arī organizēšanu un sava darba vērtības apzināšanos.

Ielu dejas, flautas, vijoles spēli vai cita instrumenta muzicēšana ielās, par kuru garāmgājēji ziedo naudu – tā nav ubagošana vai diedelēšana, bet pelnīšana, uzsver A. Šulcs. Viņš stāsta, ka Vācijā vecākiem un bērniem populāri esot iet mācīties kādu arodu pie amatniekiem – veidot māla traukus, gatavot koka krēslus, šūt un izšūt. Mācās gan bērns, gan mamma un tētis - šīs aroda prasmes ir īpaši noderīgas krīzes apstākļos, kad tirdziņos var pārdot paša gatavotas lietas.

Šādi mūsu ķipariem ievērojami ceļas pašvērtējums – es pats protu! Piemēram, manas māsas pusaugu meitai ir sezonāls bizness – uz Ziemassvētku laiku viņa saņem pasūtījumu zīda šallīšu un kaklasaišu apgleznošanai. Tāpat var zīmēt un noformēt kartītes, krūzes, tējas burciņas u.c. 

Bērnu var iesaistīt arī savā ģimenes biznesā, piemēram, ja mamma cep kūkas pēc pasūtījuma, bērnam var uzticēt noteiktus pienākumus un dalīties peļņā. Vai palīdzēt atrast saimnieku, pie kura vasarā piepelnīties, piemēram, griežot pirts slotiņas pirtniekam. 

Attiecību konsultants A. Šulcs teic - jā, to var darīt. Piemēram, vienoties, ka, ja vidējā atzīme noslīd zemāk par noteikto atzīmi, tad attiecīgajā mēnesī kino izpaliek. Taču ar mācību apmaksāšanu esi uzmanīgs un atceries iepriekšminēto – visu dzīvi mēs nedrīkstam komercializēt. Turklāt, ja bērnam matemātika ir sūrais gabaliņš, tad ir vērts viņam vairāk palīdzēt mācībās vai pieslēgt privātskolotāju, nevis cerēt, ka ar lata izsniegšanu skolēns savu problēmu spēs pats atrisināt. 

Uzraugi bērna naudas ieguves veidus!

"Reiz aprunājos ar puišeļiem pagalmā – kāds vīrelis viņiem dodot naudu. Kā tad tā, kas tā par labdarību? – es viņiem vaicāju," pārdomu vērtu situāciju man pastāstīja A. Šulcs. Zēni pārvaicājuši, vai A. Šulcs to nevienam nenosūdzēs, un tad atbildējuši: "Kārlis iet vecim par to olas glaudīt."

Mums, vecākiem, ir jāļauj saviem bērniem rīkoties ar naudu. Taču – gudri kontrolējot. Ja naudas kļūst vairāk – kā viņš pie tās tiek? Ja finanses tiek neapdomīgi izmestas – skaidrot. Naudai mūsu dzīvē ir liela nozīme un ietekme. Ļoti liela. Un dažāda.