Kur paliek mājas svētība
Ziemas beigās satriekta atklāju, ka priekšnamā parādījušies citi siltasiņu dzīvnieki, — purinot kādu laukiem atvēlētu rudu kažoku, no tā aizskrēja vēl trīs rudi kažociņi ar elegantu tumšāku strīpu pār muguru. Lauku strupastes beidzot varēja atviegloti uzelpot. Tika pieņemts lēmums, ka pavasarī, uz Jurģiem, ņemsim kaķīti. Turklāt ņemsim no patversmes, jo apkārtnē mums pazīstamās kaķenes jau bija vienkārši kaķi. Dienā, kad kopā ar bērniem ieradāmies Talsu dzīvnieku patversmē, mums bija jāatsakās no ieteikumiem un jāieklausās sevī. Pēdējais nemaz nebija tik vienkārši. Uz mums četriem — sajūsminātiem bērniem, kas gribēja visus kaķus, un domīgiem vecākiem, kuri baidījās kļūdīties, — skatījās, ņaudēja, šņāca, rūca un vicināja astes aptuveni divdesmit kaķu. Runči gan izskatījās pēc pensionētiem kara veterāniem Soču kūrortā, kuri jau iepazinuši dzīves solījumus, šo savu apsolīto zemi ij netaisītos pamest kaut kādu apšaubāmu divkājaiņu iegribu dēļ. Mazs ruds runčuks centīgi rādīja visu, ko prot — kārtoties kastītē, dzert, ēst un pārliecinoši murrāt. Bet viņam bija kliba kājiņa. Un mums pļavā rosās lapsas. Beigās, neizturējusi šo bērnunamam identisko vidi, izvēli atstāju vīra ziņā, un nu mums mājās ir ieradusies miermīlīga Mince ar baltu krāgu un smukām, izzīmētām acīm.
Piejūras brīvdabas muzeja teritorijā šajās dienās atklāj jaunu ekspozīciju — veselu māju, ko izdevies veiksmīgi pārvietot, saglabājot tajā bijušās saimnieces atvēlētās lietas un cilvēka mūža garumā izveidotu vidi. Pelargonijas uz palodzēm, tēja uz plīts, tikai minkāna nav. Lapsu arī. Rudais runčuks no Talsiem te noderētu... un vēl tās neskaitāmās mājai liekās ūsainās svētības, kas kaut kur skumst vai bomžu rūdījumā vairs neuzticas nevienam. Eh, tad gan varētu no sirds dziedāt līdzi visai ES — esiet sveikti, miljoni!
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.