Par ziedošanas jēgu nevēlos runāt, jo ziedot vajag — tas skaidrs. Mani satrauc labdarības sekas un blaknes. Ziedotājam ir jābūt cilvēkam ar emocionālo inteliģenci. Viņam ir jāsaprot, ka ziedošana ir domāta sevis iepriecināšanai, nevis, lai kādam palīdzētu. Ziedojot jāapmierina savs ego, ne jādomā par to, cik priecīgs būs tas saņēmējs. Brīdī, kad metat santīmus ubagam, atceraties, ka nemetat vakariņu tiesas maizītei, bet viņam — ubagam. Viņš ar to naudu izdarīs, ko grib. Nevis to, ko tu, labdarīgais, domāji. Tāpat kā ar asins ziedošanu — nezini, vai asins nonāks slepkavā vai prezidentā, jo tev par to nav nekādas daļas. Savu darbu esi padarījis.
Kopš redzēju kā tantiņa — ubagotāja, tuvējā veikalā ar sauju viensantīmnieku iegādājās plastmasas pudeli ar alu Trakais āzis, naudu metu tikai tiem, kuri spēlē kādu instrumentu. Vismaz kaut ko iemācījušies un priecē mani. Bet, kāpēc nepriecājos, ka tantei bija jauks vakars un viņa jutās labi? Es taču gribēju izdarīt viņai ko labu!
Pavisam apskaitos, kad divi puikas prasīja pāris santīmus pārtikai. Vaicāju, vai tik viņi nediedelē naudu Zelta zivtiņai — šie sāka novērsties. Kad gribēju paņemt katru pie savas rokas un ievilkt Stokmanā, lai nopirktu viņiem pa bulciņai, puikas uzreiz — nē, nē, tik traki jau neesot. Lai arī divreiz esmu saņēmusi žurnālistikas balvu par iecietību, nekautrēšos atklāt, ka abus zēnus pamatīgi izlamāju: gan aizskarot vecumu, gan dzimumu, gan izskatu. Notinās puikiņi.
Divi gadījumi mani izmācījuši neticēt grūtdieņiem ar pirmo rāvienu. Nu, kā lai skatās ar aizdomām uz invalīdu? Žurnālists taču arī ir cilvēks. Reiz noticēju kādam jaunam puisim, kurš ielēca uz galviņas metru dziļā dīķi un paralizēts gulēja uz gultas. Drausmīgi. Pēc intervijas gribējās viņam kaut kā palīdzēt. Aizsūtīju draugu/fizioterpeitu, lai izmasē. Vēl divi draugi izdomāja, ka uzdāvinās viņam televizoru, kas stāv darbā un to neviens tā īsti neskatās. Uz to puisis pajautājis: kāds tad esot televizora ekrāna diametrs? Ak tik mazs? Nu tādu viņam nevajagot, pašam esot labāks. Un vispār — viņam vajagot robotu, kas automātiski baro. Lai jau — nodomāju. Viņam tāpat ir grūti, ko tur pārmest. Nākamreiz nebūšu tik žēlsirdīga.
Pagāja pāris gadi un es atkal «norāvos». Meitenei vārdā Alla draugs nomira, pirms bērniņš bija piedzimis. Meitene bija lielās naudas grūtībās, izmisusi. Cilvēki pēc raksta zvanīja, prasīja kontu. Portālā Cālis.lv māmiņas izveidoja forumu un pašaizliedzīgi centās sarūpēt Allai bērnu drēbītes, pārtiku. Nu kā nepalīdzēsi tādā situācijā?! Daļu saziedotās naudas meitene nodzēra, pati to atzina. Biju ļoti dusmīga un jutos vainīga ziedotāju acīs. Viena no labdarēm teica, ka jūtas personiski aizskarta. Manu atlikušo iecietību «sapurināja» kāds kungs, kurš teica, ka naudas lietošana esot uz pašas meitenes sirdsapziņas. Viņš gribējis ziedot un izdarījis to. Pat pateicību negaida. No viņa varu tikai mācīties.
Šis gadījums mani izaudzinājis. Ik reiz, kad saņēmu kādu vēstuli, kas aicina uzrakstīt par kādu cilvēku, informāciju pārbaudu trīsreiz. Vai tiešām palūdzis naudu attiecīgām iestādēm jeb meklē ātrāko ceļu — zvanīt presei. Ticēt nevar arī labdariem. Reiz man pastāstīja par kādu kundzīti, kura esot sirsnīga un barojot grūtdieņus ar zupu. Piezvanīju kādam pazīstamam kungam, kurš gardi smējās: «Bet ko viņa dara ar saziedotajām humpalām? Ved māsai uz kaimiņrajonu, kur pārdod lietoto apģērbu veikalā.» Un vēl kāda aksioma: tiem, kuriem patiešām vajag — neprasa. Labāk pusbadā knapināsies, bet neprasīs. Jo kauns. Ar tādiem cilvēkiem pilni Latvijas lauki.