Sauc to kā gribi, dzīvā uguns ir fascinējoša. Kad nāk rudens, cilvēks uguni iesprostojis caurulēs, metāla krāsnīs un nez kur vēl, bet patiesībā - sevišķi - atkal meklē malciņu un sveces. Dzīvā uguns ir dzīva, vai ne? Bet dzīvība silda, nomierina un padara cilvēku domīgu.
Pats dārzs tagad ir tāds zaļgani pelēks. Skaistais rudens krāsu laiks vēl nav iestājies, bet vasaras spožums beidzies. Miermīlīgi zied miķelīši un mārtiņrozes, Ābeles stāv, ietinušās pelēcīgi zaļganā krēslā, bet šogad nav ābolu gads - vismaz manā dārzā.
Īstais brīdis domāt par malku ziemai, protams, ir pavasaris. Tomēr sakārtot veco zaru un dēļu kaudzi - īstais brīdis, un es ķeros pie sagatavošanas darbiem. Tas notiek zem lielā valrieksta. Laika gaitā tur sakrājušies dēļi, izjauktas mēbeles, kritušu koku zari un stumbri. Esmu iegādājusies patiesi labu cirvi un zāģi. Tad nu pamazītiņām zāģēju un skaldu, jo vēsajos vakaros nav nekas labāks par kamīna sprakšķēšanu un vieglo dūmu smaržu, kas izplatās pa visu māju. Man patīk, ka cilvēki, ienākot manā mājā, saka: tev te smaržo pēc dūmiem. Jā, protams. Rudenī un pavasaros visur jāsmaržo pēc zemes un dūmiem. Un katrs zars, kas resnāks par kārtīgu burkānu, noder malciņai. Tagad, kad dārzs izskatās pusaizmidzis pirms lielajiem rudens darbiem, katru dienu šo un to sazāģēju, saskaldu un krauju glītās kaudzītēs. Kādreiz, kad māju apsildīju ar malku, tā bija īsta bauda - sakraut malku šķūnī, šķirot to, izdomāt, kā to ērtāk novietot, ļaujot tai palikt sausai līdz pavasarim. Bet nu sildāmuguns iesprostota caurulēs, tomēr esmu saglabājusi krāsnis un man uzmūrēts kamīns. Un krāmēties pa malkas kaudzi ir patiešām viens labs, skaists un radošs darbs. Dārzs ir apkārt, kaķis sēž netālu un domīgi mani vēro.
Toties vakarā, kad visa ģimene ir mājās, mēs sēžam pie liesmojoša kamīna un klausāmies laika ziņas, kurās sola arvien vēsāku laiku.