Kad 2004.gadā tolaik divistabu dzīvoklī mītošā Kārkliņu ģimene sakarā ar meitiņas Kristiānas piedzimšanu sāka meklēt lielāku apdzīvojamo platību, neviens no jaunceltās mājās apskatītajiem variantiem viņiem īsti neiepatikās. Likteņa ironija - reiz viņi izlasīja sludinājumu par 1400 kv.m liela zemes gabala pārdošanu Mārupē. "Atbraucām, apskatījām un uzreiz nolēmām - pērkam!" Tā Kārkliņi kļuva par Mārupes patriotiem. Jānis priecājas: "Ja nav sastrēgumu, līdz pilsētas centram aizbraucam piecpadsmit minūtēs, bet vakaros atgriežamies īstos laukos. Klusums, netālu mežs, ezers, braukājam ar riteņiem un motociklu. Te ir tikpat jauki kā Annijas vecāku mājās Engurē."
Celta XXI gadsimtā
Mājas projektēšanu Kārkliņi uzticēja arhitektei Ilzei Rukmanei-Počai no arhitektu biroja Baltā Istaba. Šis bija viens no viņas pirmajiem individuālās dzīvojamās jaunbūves projektiem, kas pilnībā tika realizēts dzīvē. Jāņa koncepts bija vienkāršs. Viņš vēlējās, lai ēka liecinātu, ka tā celta XXI gadsimtā, lai māja atbilstu Kārkliņu dzīves stilam un sociālajam stāvoklim un lai tajā maksimāli tiktu izmantoti Latvijas meistaru ražojumi.
Dzīvojamās ēkas arhitektūra ir mūsdienīga un reizē vienkārša. Tās siluets veidots L burta veidā un ir ļoti kompakts. 322 kv.m lielajā būvē iezīmējas trīs zonas - mājas divstāvu dzīvojamā daļa, saimniecības daļa, kurā ietilpst garāža divām automašīnām un tehniskās telpas. Šīs abas daļas vērstas uz ielu. Savukārt atpūtas bloks ar 3 x 4 m lielu baseinu un pirti piekļaujas centrālajai daļai no dārza puses.
No ārpuses skatu piesaista kolonnas, kas izceltas fasādes daļā, palielinātās jumta pārkares un tonēto dēlīšu apšuvums, kuru horizontālais risinājums kontrastē ar vertikālām ailām. Jānis vēlējās mājai reprezentatīvas platas kāpnes un koka galvenās ieejas durvis ar vitrāžām. Ar tām sākas māja Gerberu ielā.
Sākumā ēdamistaba bija iecerēta lielāka, taču - cik bieži tajā pulcējas viesi? Četras piecas reizes gadā. Tāpēc tika nolemts, ka galvenajai un plašākajai telpai mājā jābūt viesistabai. Kārkliņi bija lēmuši pareizi - visa ģimenes dzīve galvenokārt notiek pirmā stāva plašajā viesistabā ar augstajiem koka logiem. Jānis saka: "Brīvajos brīžos gribam būt kopā. Annija rosās virtuvē, meitiņa Kristiāna vasarā rotaļājas dārzā, un mēs viņu varam redzēt pa logiem. Viesistabā skatāmies televizoru vai ziemā pulcējamies pie kamīna. No šejienes nokļūstam telpā ar baseinu vai dodamies izkarsēties pirtiņā. Vārdu sakot, visi tepat vien grozāmies. Telpas izkārtotas tā, lai saule visu laiku būtu kopā ar mums, bet dārzs vizuāli savienotos ar māju."
Kad puiši dziedās serenādes
Ērtas koka kāpnes ved uz otro stāvu, kur atrodas divas guļamistabas, kā arī neliels kabinets. Jānis stāsta: "Mēs cenšamies nenest darbu uz mājām, tāpēc kabinets ir neliels. Doma ir, ka nākotnē tas varētu pārtapt par bērnistabu." Pašu guļamistabā pēc abu vēlmes ir daudz logu un gaismas, "lai varētu viegli piecelties", bet Kristiānas istabai ir balkons. Jānis nosmej - kad meita izaugs, puiši lejā varēšot viņai dziedāt serenādes.
Annijas un Jāņa Kārkliņu māja ir ērta, silta un gaiša. Te neizpaužas grezna pompozitāte, viss ir vienkāršs, eleganti atturīgs un ļoti kvalitatīvs. Jānis bilst, ka tas bijis viņa īpašais vēlējums - izmantot to, ko mājai var dot pašu valsts ražotāji. Latvju meistari, viņaprāt, attaisnojuši uzticību. Viņš teju vai uz pirkstiem uzskaita mājā izmantoto "Latvijas preci" - mēbeles, virtuves iekārta, ārdurvis un vitrāžas tajās, kamīns, sauli atstarojošas gaumīgas žalūzijas, metāla žogs, pastkaste, bruģis un vēl, un vēl. Šiem darinājumiem ir augstākā labuma zīme un garantija.
Atvadoties Jānis parāda dārzu. Šogad to gaida lielas pārvērtības, bet pagaidām zaļajā zonā pavasarim gatavojas skaista ošlapu kļava, kuras vecumu gan grūti noteikt. Mājastēvs piebilst, ka šī koka dēļ vien bija vērts pirkt gruntsgabalu.
Advokats