Skolēnu stāsti:
"Mamma ar tēti ir nešķirami, viens bez otra nevar iztikt, tāpēc izvēlējās aizbraukt abi. Mani atstāja dzīvot pie vecvecākiem. Jāsaka, ar viņiem nav diez ko interesanti, kā ar vecākiem. Viss, ko viņi var pateikt, ir – manos laikos tā nebija."
"No sākuma es vēl tā kā nebiju izjutusi mammas aizbraukšanu, pēc laika palika grūtāk, un tad nāca īstā saprašana, ka ar mammu esam šķirtas uz ilgāku laiku. Bija grūti, un nav jau īpaši viegli arī tagad, bet ar to es samierinos, jo zinu, ka ir un būs daudz labāk. Mācības tas nav daudz ietekmējis, varbūt esmu mazliet palaidusies. Saskarsmē ar draugiem esmu, protams, palikusi savādāka. Grūtības bez mammas ir tādas, ka viss jādara pašai, gribi to vai nē, grūtāk saņemties, zini, ka neviens to tavā vietā neizdarīs."
"Sapratu, ka palikusi esmu viena pati ar saviem pienākumiem un pašai par sevi jāatbild. Parasti pārdzīvojumi saistās ar to, ka nav, kas morāli atbalsta un palīdz kaut vai mirkļos, kad nejūtos labi, izdarīt kādu nieku manā vietā. Nav kas izpalīdz mājasdarbā, vai arī palīdz noskaidrot kādu man vajadzīgu informāciju. Nav kas atbrauc līdzi pie ārsta vai kādos citos svarīgos gadījumos. Esmu palikusi ļoti patstāvīga, valdonīga, neļauju sevi komandēt. Praktiski tikai uz papīriem esmu vectēva aizgādībā, proti – istaba, duša, virtuve un tādas ikdienas vajadzības, bet pārējo sev nodrošinu es pati no atsūtītās naudas."
"Tētis vienkārši neko ilgi neteica un trīs dienas pirms aizbraukšanas pateica, ka brauks prom! Man bija šoks, jo man tad bija tikai septiņi gadiņi. Man bija ļoti grūti pārdzīvot, tas manāmi atstājis pēdas manā nervu sistēmā (vienmēr ātri sāku uztraukties). Es gandrīz pusgadu pa mājām staigāju tēta kreklā un pagāja gads, kamēr sadzīvoju ar to, ka mans tētis ir devies prom. Ir grūtāk atsevišķās situācijās, un tad ir tāda sajūta, kaut man būtu tētis, kas mani aizstāvētu..."
"Man bija šoks un liels pārdzīvojums, es nevarēju vairs normāli koncentrēties, jo apzinājos, ka tagad man vairs tik pat kā nebūs mammas. Tagad bez mammas esmu jau pieradusi un vairs neko īpašu neizjūtu, kaut gan gribas, lai viņa ir mājās. Skolas dzīve ir pamatīgi noslīdējusi uz leju, atzīmes, uzvedība, ir diezgan slikta, salīdzinot ar to, kādas man bija sekmes, kad mamma vēl bija Latvijā."
"Vecāku prombūtni es sajutu ar lielām garastāvokļa maiņām, ar asarām, bet ar laiku pieradu."
"Ir tāda sajūta, ka mums vairāk nav ģimenes, man ir fiziski un psiholoģiski grūti, jo esmu viena, visas lietas Latvijā gulstas uz mani."
Kā palīdzēt mājās palikušajiem?
Ir skaidrs, ka pagaidām valstī un vietējās pašvaldībās neviena amatpersona pastiprināti uzmanību šādai bērnu problēmai nepievērš un to nerisina. Latvijā, padziļinoties krīzei, pastāv reāli draudi, ka tikai palielināsies to bērnu skaits, kas jutīs pārdzīvojumu, dusmas, skumjas un apjukumu savu aizbraukušo vecāku dēļ. Emocionālu atbalstu iespējams saņemt zvanot uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 80006008, ik darba dienu no plkst. 08.00 līdz plkst. 23.00, kā arī sestdienās no 08.00 līdz 22.00 un svētdienās no 10.00 līdz 22.00. Tālrunis ir bezmaksas, zvanot gan no fiksētā, gan mobilā telefona. Tāpat pastāv iespēja vērsties skolās pie skolu sociālajiem pedagogiem un meklēt palīdzību ģimenes atbalsta un krīzes centros.
..............