Gribu padalīties savā rūgtajā pieredzē.
Pusaudžu gados biju kā jau visi tādā vecumā – tusējos, iedzēru, ballējos un meitenes patika pat ļoti. Vienu brīdi bija pat trīs attiecības vienlaicīgi un katrai teicu, ka viņa man ir vienīgā un pati mīļākā.
Gāja gadi un tad nāca viņa – mana mūža mīlestība, kura tiešām bija tikai mana vienīgā. Es patiesi biju iemīlējies, viss bija skaisti. Kad kopā bijām nodzīvojuši četrus gadus, pēkšņi pienāca valsts krīze. Bija daudz problēmu darbā, viss bija apgriezies kājām gaisā, un es nepamanīju, ka jūk manas attiecības. Tik vienā dienā saņēmu vēstījumu – viss ir beidzies, šķiramies! Nē, attiecību izjukšanā es nevainoju valsts krīzi.
Šķiršanās man bija milzīgs trieciens. Nu jau kopš tā laika ir pagājuši trīs gadi, viss tā kā piemirsies, sirds tā vairs nesāp. Viņa ar savu jauno draugu ir aizbraukusi strādāt uz ārzemēm.
Daudzas sievietes mani ir pievīlušas tāpat kā es viņas, es nezinu, varbūt pats liktenis man atspēlējās, vai arī es pārāk daudz no dzīves prasu...
Pēc viņas man ir bijušas daudzas attiecības. Bet ir ļoti grūti ko uzsākt kopā ar citu sievieti – prātā aizvien viņa. Un tā visas attiecības sākas un – drīz beidzas.
Es gribu būt pārliecināts par cilvēku, ar kuru grasos veidot dzīvi kopā, bet, kamēr gūstu pārliecību, tikmēr pa starpai iezogas pa kādam kašķītim. Un, līdzko esmu pieķēries un pat iemīlējies, tā viss brūk un jūk, un atkal sāp. Tā ir bijis ar jau vairākām attiecībām.
Es pat vairs nezinu, kā lai rīkojas, vai maz spēšu kādu iemīlēt un uzticēties. Daudzas sievietes mani ir pievīlušas tāpat kā es viņas, es nezinu, varbūt pats liktenis man atspēlējās, vai arī es pārāk daudz no dzīves prasu...
Blakus sev es patiesi gribu sievieti, kas pienāk man klāt, apskauj un actiņās pasaka: „Es mīlu tevi''. Un pasaka to tā, ka sirsniņai izskrien cauri stāvojums, un es jūtu, ka tie vārdi ir no sirds un patiesi.
Varbūt jūs kaut ko varat izlobīt no šī stāsta un dot man kādus padomus, ko esmu darījis nepareizi un kā lai rīkojos tālāk?