Kādreizējā Portugāles kolonija un britu protektorāts šodien ir autonoma Tanzānijas province. Lielākā daļa salas iedzīvotāju ir musulmaņi. Tiesa, ar afrikāņu piešprici. Islāmam tik raksturīgo melno un tumšo toņu vietā Zanzibāras sievietes tērpušās garos, ārkārtīgi košos un krāsainos lakatos. Gluži kā puķes viņas klīst pa pilsētas ielām un tirgus labirintiem. Ja šķiet, ka neko citu kā netīrību un nabadzību no Āfrikas nevar sagaidīt, dziļi maldāties — mazie bērneļi glīti saģērbti skolas formās, tīri un sapucēti. Ubagot te neviens pat nedomā.
Zanzibārieši ir sevi cienoša tauta, tāpēc tikai loģiski, ka viņus ciena arī iebraucēji. Ja reiz islāma zemē, tad īsos svārciņos, šortos un kailiem pleciem labāk nestaigāt. Pēcpusē jau neviens negants vīrišķis neiekniebs, taču tik un tā pieklājas apģērbties.
Skaļās itāļu mammas, kas kafejnīcā pie galdiņa lepni apsēžas ar peldkostīma augšdaļu mugurā un domā, ka nu visa pasaule ir pie kājām, tā arī neviens īsti negrib apkalpot.
Dīvaini, taču mazie Zanzibāras ciemati gandrīz mats matā līdzinās pašmāju Bērzciemam, Lapmežciemam vai Mērsragam. Zvejnieki, piekraste un mazās, dārza zaļumu ieskautās būdeles. Vien palmu un melnādainu bērneļu te krietni vairāk.
AR LĪKUMU
Nokļūšana uz salas var izvērsties visai nervus kutinoša. Tiesa,
tikai īpašos apstākļos, piemēram, lidojot no Mombasas uz Zanzibāru
laikā, kad Keniju plosa iekšējie nemieri. Tad vecis labais krievu
teiciens "doveraij, no proveraij*" ir zelta vērts. It kā jau visam
vajadzētu būt kārtībā.
Tiešais reiss no Kenijas uz Zanzibāru — kur vēl vienkāršāk? Biļetes izdrukātas, vīzu par 50 ASV dolāriem paredzēts pirkt Zanzibāras lidostā, atliek vien 50 minūšu ilgais lidojums. Bet nekā! Pārāk mazā pasažieru skaita dēļ reiss tiek apvienots ar kādu citu.
Tas kursē līdz Daresalāmai. Nokļūstot Tanzānijas galvaspilsētas lidostā, atskārsti, ka reisi no šejienes uz salu ir pilni un nevienam tā īsti nav skaidrs, kad un kas cits lidos. Kliegšana un agresīva skaidrošanās ievedīs tikai vēl dziļākā purvā. Jebkurā stresa situācijā visu jācenšas paskaidrot mierīgi un pa draugam, gluži kā maziem bērniem, pretējā gadījumā vietējie neko nesaprot. Parādās tukšais skatiens, un čuš.
Liekot lietā personisko šarmu, tomēr izdodas veiksmīgi tikt lidaparātā un jau pēc minūtēm 20 piezemēties Zanzibāras lidostā. "Lidosta" gan būtu pārāk skaļi teikts — maza, benzīntankam līdzīga būdele ar niedru jumtu. Necila paskata būdiņas, kurās it kā būtu jāsēž robežsargiem, arī stāv tukšas. Par to, ka nepieciešamas vīzas, neviens neliekas ne zinis. Te rodas problēma — uzturēšanās Tanzānijā bez vīzas ir nelikumīga, turklāt nav iespējams arī izkļūt no valsts. Tad nu savā prātā izspēlē visdažādākos scenārijus, ieskaitot to, kur līdz apstākļu noskaidrošanai tiec apcietināts un iemests kādā no Āfrikas cietumiem. Taču iznākumu tāpat lemts uzzināt tikai ceļojuma beigās.
KĀ JĀŅOS
Par laimi, vismaz lidostā viesus sagaida liepājniece Kristīne
Puķīte, kura kopā ar amerikāni Raienu vada viesnīcu Fontaine Garden
Village — 50 minūšu braucienā no lidostas. Tas ir ļoti labs starta
punkts salas iepazīšanai. Lai arī oficiāli viesnīciņa pagaidām vēl
slēgta, tās saimnieki jau tagad ar mieru uzņemt ciemiņus no
Latvijas, jo tās īpašnieks ir pazīstamais Liepājas uzņēmējs un
mūziķis Luijs Fonteins. Atliek vien sazināties un visu sarunāt.
Ceļš līdz viesnīcai ir fantastisks! Sulīgi zaļš mežs nacionālajā parkā, kurā mīt salas slavenākie iemītnieki — kolobusi jeb sarkanie pērtiķi. Arī apelsīnu birzs, pludmale un vietējais ciemats. Tā lēni čunčinot, redzi gandrīz visu, ko Zanzibāra var piedāvāt. Daba neskarta un īsta. Pa ceļu klīst dažnedažādi lopiņi, skatam paveras kleķu būdeles un salas sadzīve. Ceļi uz salas ir salīdzinoši labi un izbraucami, pat ja daži latviešu ceļotāji par tiem mēdz pagānīties.
Fontaine Garden Village nav pieczvaigžņu viesnīca ar luksus numuriem un šampanieti līdzās džakuzi (lai gan arī šādus salā, protams, var atrast). Visu izsaka nosaukums — improvizēts zvejnieku ciematiņš okeāna krastā ar vairākiem bungalo un vienu lielāku ēku dārza vidū.
Par godu viesiem no Latvijas personāls ir sevišķi pacenties. Sajūta gluži kā Jāņos, kad esi atbraucis ciemos pie radiem, — puķu dobes izravētas un istabas uzkoptas. Jau atkal nevilšus prātā iešaujas doma, ka tāds pašmāju Apšuciems vien ir.
Turklāt mājiņas ir patiešām romantiskas. Apaļas, niedru jumtu un izliktas ar tepiķīšiem, kurus varētu būt audusi lauku tante. Karsto gaisu maisa parasts elektriskais ventilators. Gultu sedz moskītu tīkls, bet duša un labierīcības jāmeklē mazliet nostāk, ārpusē. Siltā ūdens te gan nav. Un varbūt pat nevajag. Mazliet vēsā dārza duša +30 un vairāk grādu karstumā šķiet tīri veldzējoša. Ak, jā, un vēl — okeāns skalojas burtiski 300 metru attālumā! No Fontaine Garden Village sliekšņa to šķir vien kādam vācietim piederošas viesnīcas teritorija.
Pirmajā vakarā viesus sagaida teju karaliskas vakariņas — milzīga, krabjiem piekrauta paplāte (viens no tiem gan pamanījās aizbēgt no katla un nākamajā dienā rāpoja apmēram sešu metru augstumā pa palmu jumtu). Svaigās jūras veltes iespējams pasūtīt jebkurā dienas laikā, un tās tiek pirktas tieši no zvejniekiem.
Viesnīcas restorānu—bāru sedz palmu jumts. Logu un sienu nav. It kā jau romantiski, taču nejaukie knišļi mēdz būt īpaši nadzīgi pat tad, ja līdz lietus sezonai vēl tālu. Plānas un garas bikses ir teju zelta vērtas!
Fontaine Garden Village kā katrai kārtīgai viesnīcai ir savs apsardzes dienests. Kā jau daudzviet Tanzānijā tie ir uzticamie un godīgie masaju cilts pārstāvji. Tērpušies nacionālajos, rūtainajos lindrakos, riepu sandalēm kājās, bruņojušies ar vāli un dunci. Viņu ziņā atstāta arī čūsku, mazo gekonu izķeršana un uzmācīgo mērkaķu atbaidīšana.
SAULRIETU UN MERKŪRIJU MEKLĒJOT
Taču viena no rietumu tūristu iecienītākajām viesnīcām ir Africa
House. Galvenokārt atrašanās vietas un gaisotnes dēļ. Tā ir
populārākā saulrieta vērošanas skatuve uz salas. Liels bārs uz
terases, balti, pīti dīvāni un jumts, kas te paceļas, te
nolaižas.
Ap pieciem pus sešiem vakarā te sapulcējas teju visi tobrīd Zanzibārā esošie baltie tūristi. Dīdžejs spēlē lielisku lounge mūziku, un kūsā pamatīgs burziņš. Cilvēku tik biezs, ka pat adatai nav kur nokrist. Pēc kāda brīža vien pieķer sevi pie domas, ka īsti nesaproti, kur atrodies. Ņujorkā, Maiami, Āfrikā... Atšķirības nav nekādas!
Un tad pienāk liktenīgais brīdis — eksotiskiem dzērieniem un fotoaparātiem rokās atpūtnieki vēro slaveno Āfrikas saulrietu okeānā. Kad tas beidzas, dzīvība apdziest un visi pazūd. Burtiski acumirklī! Līdz nākamajam saulrietam.
Pati viesnīca? Ļoti jauka. Ierīkota afrikāņu stila koloniālisma laika namā, kura īpašnieki pamanījušies to saglabāt pēc iespējas autentiskāku. Sienas klāj neskaitāmas fotogrāfijas, kurās viesnīca redzama no tās uzcelšanas brīža koloniālisma laikā. Pat puisītis, kurš sagaida viesus, saģērbts atbilstoši tam laikam. Numuriņi iekāroti austrumnieciskā stilā, romantiski un šarmanti. Ar tādu vecuma smaržu. Un kas par to, ka serviss ne tuvu neatbilst Eiropas četrzvaigžņu standartiem. Galvenā ir sajūta. Tiesa, pusdienām vai vakariņām labāk izvēlēties citu maltītes vietu. Piemēram, Merkūriju! Slavenās 70.—80.gadu britu rokzvaigznes vārdā nosaukto restorāniņu pašā pludmalē. Izrādās, Zanzibāra bijusi Fredija Merkūrija dzimtā vieta. Un viņu te atceras vēl šodien. Vismaz baltie tūristi. Vietējiem tā arī nav īsti skaidrs, kāpēc kāds dziedātājs ar netradicionālu seksuālo orientāciju, turklāt vēl miris ar AIDS, kļuvis par apbrīnas objektu miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Lai vai kā, ēdiens Merkūrija restorānā ir labs. Viņa vārdā nosaukts kokteilis ar solījumu — ja izdzersiet, jutīsieties it kā uzstātos 50 000 cilvēku auditorijas priekšā. Tiesa, ar kokteiļiem Zanzibārā labāk neaizrauties. Nav viņu stiprā puse. Vienai no mājām, kurā savulaik dzīvojis Merkūrijs un kuras pirmajā stāvā iekārtota vārgulīga suvenīru bodīte, arī labāk iet ar līkumu. Ja nu vienīgi esat bezcerīgs dziedātāja pielūdzējs. Neko daudz vairāk par klišejiskiem ledusskapja magnētiņiem un T krekliem neatradīsiet.
Paēst var arī citviet pludmalē. Tuvāk vai tālāk no okeāna krasta, sēžot pie galdiņa, kas uzstādīts turpat liedaga smiltīs. Krodziņu te netrūkst, tāpēc atliek vien izvēlēties. Svaigas jūras veltes.
KRUSTNAGLIŅU KARAĻVALSTS
Vienīgā pilsēta uz salas ir Stountauna. Gluži kā 1000 un vienas
nakts pasakās klīsti pa nebeidzamo ieliņu mudžekli, mēģinot atrast
izeju no labirinta. Kā apsēsts tipini no vienām durvīm pie citām.
Ne jau lai paprasītu ceļu, bet gan apbrīnotu fantastiskos
kokgrebumus uz tām. Ja nezinātu, kur atrodies, liktos, ka Marrākešā
vai kādā citā arābu celtā pilsētā. Un ne šodien, bet vismaz pirms
pārsimts gadiem. Nevienas augstceltnes vai modernas ķēžu viesnīcas.
Tikai mitruma, okeāna sāls un laika zoba sagrauzti, appelējuši
koloniālisma laika nami, ne augstāki par piekto stāvu.
Pa šaurajām ieliņām uz divriteņiem ved piena kannas. Paspēj tik pamukt malā. Citviet ar mazo mopēdu nesas kāds vietējais un notašķī tevi pēc pilnas programmas. Taču dusmu nekādu — tas viss te iederas.
Stountauna, maigi sakot, nav lieliem apskates objektiem bagāta pilsēta. Arī sultāna pils drīzāk tāds cietoksnis vien ir. Noslēpies šaurā ieliņā. Aiz mūriem galvenokārt rosās suvenīru tirgoņi. Sultāna harēma pirts? Izklausās labi! Ja vien ārpusē nebūtu piesprausta zīmīte, nemūžam neiedomātos, ka aiznaglotie logi un durvis slēpj tādu "dārgumu". Iekšā gan nav iespējams tikt.
Ja gribas izbaudīt ko eksotisku, jāmeklē centrālais tirgus. Iespējams, vienīgā vieta pilsētā, uz kuru labāk doties gumijniekiem kājās. Nepārspīlējot. Zivju un gaļas produktu atliekas, lietus pielijušas peļķes un dubļi — tas viss vienuviet. Ak, jā, un vēl šaušalīgā smaka zivju paviljonā! Baisa. Taču tik un tā šeit iepērkas visi vietējie, un diezin vai arī šiko viesnīcu restorāniem pārtiku piegādā no kosmosa. Zanzibāras virtuve neaprobežojas tikai ar gaļu un zivīm, tajā ir arī dārzeņi un augļi. Tik spilgtiem un sulīgiem, par kādiem pašu mājās varētu tikai pasapņot.
Savulaik Zanzibāra dēvēta par krustnagliņu karaļvalsti, jo ir lielākā krustnagliņu ražotāja pasaulē. Ne velti omītes skābo gurķīšu galvenā garšviela joprojām ir šīs salas lielākā vērtība. Īpaši sapakotas, tās ir lielisks suvenīrs.
Tirgus ir galvenais un patiesībā vienīgais salas "lielveikals". Te atrodams pilnīgi viss, sākot no pārtikas, beidzot ar apģērbu, mēbelēm, traukiem utt. Arī kaulēšanās nav sveša lieta. Starp citu, neoficiāli eksistē divas cenas — vietējiem un tūristiem. Kā jau daudzviet pasaulē.
Pārsteidzošākie Stountaunā gan ir tās iedzīvotāji. Pat tad, ja noklīdušais tūrists meklē tikai aptieku. Apstaigājot viesnīcas, visi parausta plecus un miglaini norāda uz mājas stūri, aiz kura aptiekai vajadzētu būt. Kaut kur tur. Pēkšņi pieskrien kāds baskājains vietējais: "Nāciet, es jums parādīšu!"
Seko, bet ticība maza — Dievs vien zina, kur viņš mūs tagad ievedīs.
Kad meklētais vienā aptiekā nav atrodams, centīgais jauneklis aizved uz citu. Kad nav arī tajā, ved atkal uz nākamo. Jā, protams, viņš nekautrējas paprasīt nelielu atlīdzību, bet kā nu nedosi — aizveda taču! Pat brīdī, kad esi pavisam nomaldījies no balto tūristu apsēstā (cik nu daudz te to ceļotāju vispār ir?) centra un atrodies visīstākajā vietējo rajonā, bariņš zanzibāriešu, pamanījuši izmisušos ārzemniekus, laipni izved tos no labirinta atpakaļ uz centru.
Protams, visam ir savas robežas un gadās, ka vietējie vienkārši neko nesaprot un neliekas ne zinis. Mēģinot restorānā pasūtīt ko tādu, kā nav ēdienkartē, viesmīlis, ne vārda neteikdams, pēkšņi pagriežas un aiziet prom. Vien pēc pāris mulsinošam minūtēm saproti, ka atpakaļ arī vairs nenāks.
Kūsājošu naktsdzīvi šai pasaules nostūrī labāk nemeklējiet. Tāpat neatradīsiet. Pilsēta aizmieg līdz ar saulrietu. Pāris gaismas laternu iedegas vien gar krastmalu, kamēr Stountaunas centrs tinas piķa melnumā.
Jau pēc divām pilsētā pavadītām dienām atskārsti, ka īsti te vairs nav ko apmeklēt. Ja nu vienīgi garšvielu dārzs tiem, kas līdzīgus vēl nav atskatījušies citur pasaulē. Citādi nelielo pilsētu var izstaigāt dažu stundu laikā.
PAR TO, KAS BIJA, UN TO, KAS IR
Nu pienākusi ceļojuma beidzamā fāze — jādodas prom. Bez vīzas
kabatā. Tad sākas interesantākais. Lidostā strādājošais puisis
izšķirsta pasi no viena vāciņa līdz otram. Lēēēni un uzmanīgi,
reizes desmit (pat ja reisam jāizlido kuru katru brīdi). Līdz
domīgs pajautā — bet kur tad ir vīza?
Par laimi, piepildās labākais no scenārijiem. Samaksājam oficiālo summu par vīzas izsniegšanu, un puisis dodas saspiest zīmogus. Ar veco datumu — par to, ka esi ielidojis, un šodienas datumu — par to, ka esi izlidojis. Pa vidu vēl sajūk pasu skaits un tas, kurām ir zīmogi un kurām to nav. Bet lidmašīna tik un tā gaida. Un, ja jau reiz lasāt šo stāstu, varat nojaust, ka ceļš mājup tomēr bijis veiksmīgs.
*uzticies, bet pārbaudi.
________
Ja gribi līdzīgi. Zanzibāra
Bungalo Fontaine Garden Village
Naktsmājas.
Fontaine Garden Village
+255 713419451
www.fontainevillage.com
Africa House
+255 77 443 2340
www.theafricahousezanzibar.com
Vērts zināt
Zanzibāras vīza maksā 50 dolāru
Pirms došanās uz Zanzibāru jāveic malārijas profilakse.
Arī pote pret dzelteno drudzi ir obligāta.
Marts, aprīlis un maijs ir lietus sezona.
Sezonas laikā no
Dāresalāmas (40 dolāru) un Mombasas (mazliet dārgāk) uz Zanzibāru kursē prāmis. Tiek piedāvāti arī kruīzi uz Tanzānijai tuvējām salām, ieskaitot Zanzibāru