Mirklis neuzmanības maksā ļoti dārgi

Taču Latvija nav izņēmums – pat augsti attīstītajās valstīs nav izdevies pilnībā izskaust bērnu traumatismu, tomēr krietni mazināt atsevišķās pozīcijās gan.«Bērnu traumatisms ir izteikti no vecuma atkarīga problēma – katrā vecumgrupā ir savi «melnie punkti» jeb situācijas ar tipiskām traumām,» teic ķirurgs.Jaundzimušajiem un zīdaiņiem līdz gada vecumam šādi «līderi» ir kritieni no augstuma un apdegumi. Klasiska vecāku kļūda – atstāt, piemēram, sešus mēnešus vecu zīdaini uz savas gultas, kamēr paši «kaut ko dara tepat blakus». Sekunde, un bērns, kurš agrāk nav vēlies, to izdara un... atrodas uz grīdas. Ņemot vērā bērna ķermeņa proporcijas, šāds kritiens no 40 līdz 50 cm augstuma pielīdzināms pieaugušā kritienam no 1,5 līdz 2 metriem. Turklāt smagākā ķermeņa daļa šajā vecumā ir galva, tā pirmā atsitas pret grīdu. Rezultāts var būt pat smags galvaskausa lūzums. Cits piemērs – tētis lasa avīzi un dzer rīta kafiju, klēpī paņēmis gadu veco dēliņu. Mazajam interesē, kas tā par skaisto krūzi, ko tētis visu laiku cilā, viņš pastiepj rociņas, un karstā kafija uzlīst tieši viņam virsū. «Ar šādām situācijām ārstiem nākas saskarties ik dienu. Te ir runa par vecāku atbildību, jo abas situācijas ir tipiski piemēri novēršamajiem riska faktoriem,» atzīst ārsts. Ja pirmajā gadījumā bērns atrastos uz grīdas vai redeļu gultiņā, bet otrajā – tētis kafiju izdzertu pirms vai pēc dēla ucināšanas, izpaliktu pāris melnu lappušu traumu vēsturē.1–3 gadu vecumā bērni bieži nokļūst slimnīcā apdegumu un aizrīšanās/saindēšanās dēļ. Šajā vecumā bērns ir iemācījies staigāt un izzina pasauli, lielā mērā – visu pagaršojot. Indīgu istabas augu lapas, vecmāmiņas zāles, sadzīves ķīmija, sīki priekšmeti vai vecumam neatbilstošas rotaļlietas – tie visi ir potenciālie ļaundari.Pirmsskolas vecumā prevalē traumas saistībā ar ceļu drošību un aktīvo atpūtu. Bērniem mīļas ir spēles ar bumbu, bet bīstami, ja pagalmā ir pilns ar automašīnām un nākas rotaļāties šaurībā. Spēles karstumā bumba var izripot uz ielas, bet autovadītāji ne vienmēr bērnu laikus pamana.Skolas vecuma bērni bieži cieš no dzīvnieku kodumiem un traumām fizisko aktivitāšu laikā. Šajā vecumā iemīļots pārvietošanās veids ir velosipēds, skrituļslidas, skeitbords. «Daudz mazāk esmu redzējis vecākus, kuri patiešām mīl savu bērnu, rūpējas par viņa veselību un tādēļ ir iegādājušies arī ķiveri un locītavu sargus,» saka ārsts.Pusaudži ir īpaša kategorija. Tas ir sarežģīts vecums, kad paralēli pubertātes anatomiskajām izmaiņām notiek arī emocionālas pārmaiņas un nereti gadās nestandarta situācijas. Piemērs: jaunietis paņem tēva auto un kopā ar vienaudžiem dodas izbraukumā pa rajonu. Pēkšņi uz brauktuves izskrien suns. Instinktīvi kāja spiež bremzi, roka parauj malā stūri, taču mašīnu sanes, tā ietriecas stabā un... viss beidzas. Vai arī sākas – dzīve ratiņkrēslā.«Tie nav šausmu stāsti, tās ir reālas situācijas, kas ik pa brīdim pavīd medijos. Cilvēki izlasa, nošausminās, varbūt pārspriež ģimenē un aizmirst. Līdz nākamajai epizodei. Tas ir vieglākais ceļš – ignorēt. Tikai grūti iet pa šo ceļu, kad tas skar tevi vai tev tuvos,» stāsta J. Upenieks. Viņaprāt, dalītā atbildība jāuzņemas ikvienam. Gan vecākiem, kas pieļauj riska situāciju veidošanos, gan mediķiem, kas pārāk maz laika velta profilakses jautājumiem, gan likumdevējiem, kas nav nodrošinājuši ierobežojošus attiecīgās situācijas likumus. Eksperts uzskata, ka par šīm lietām jārunā ikdienā un pamatā jāmainās sabiedrības attieksmei. «Kāds varbūt oponēs – mums nav naudas, ko veltīt šādām lietām. Bet ne jau visu var nopirkt par naudu. Ir daudz lietu, kas neko nemaksā, bet var radikāli mainīt dzīvi, ja tikai mēs par to domāsim.