Vai jūs nebaida izdegšana?
Slodze ir nepieciešama. Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Pirmo brīvo svētdienu pusgada laikā ieguvu, kad tika atcelts koncerts. Bet man pietrūka darba, strādāt - tas jau ir mans režīms. Protams, piedzīvoju arī krīzes momentu. Sanāca lielas braukšanas no Rīgas uz Daugavpili, mēģinājumi, neizgulētās naktis, vienā brīdī viss apstājās. Koristi mēģināja bez manis, ļāva atpūsties. Sēdēju mājās un skatījos vienā punktā. Nedomāju ne par darbu, ne attiecībām.
Kas jums ir būtiski pie tik lielas slodzes?
Miegs. Lai tas būtu pilnvērtīgs, tad, pirmāmkārt, svarīgi negulēt uz āderēm. Es tādas lietas jūtu. Otrkārt, ir jābūt labam matracim, lai nekur nespiestu. Treškārt, jābūt svaigam gaisam. Jau daudzus gadus guļam pie atvērta loga - istaba ir izsalusi, auksta, īsts ledusskapis. Bet sega ir silta. Svaigā gaisā ir patīkami. Vēl viena lieta - ja esi piekusis tik ļoti un lūsti nost, slēdzies ārā, tad nevar tādā brīdī iet gulēt. Vajag atpūsties un tikai tad iet gulēt. Ja atplīsti, tad no rīta esi tāds pats kā pirms gulētiešanas - noguris. Tādos brīžos pasēžu pie televizora, neiedziļinoties, ko rāda. Nogurums mazliet pāriet, miegs joprojām nāk, tad eju gulēt. Man ir noveicies, jo draudzene palīdz sakārtot domas. Vienreiz bija tā, ka manējie visi aizbrauca uz Daugavpili, paliku mājās viens. Jutos ne savā ādā, man trūka komunikācijas, izrunāšanās par to, kas noticis koncertā. Nebija arī pārbrauciena pēc koncerta - laika, kas palīdz sakārtot domas. Nākamā nedēļa sākās ar krīzi. Organisms pateica - stop - par traku. Bet ikdienā nav svarīgi gulēt stundu vai divas. Ja ir vajadzība, tad mostos, cikos vajag. Ceļos, eju un daru.
Ja divas stundas gulētas, kā mostaties?
Man vajag klusu, klusu mūziku, tad uzreiz ieslēdzas smadzenes. Uzreiz sāku strādāt. Piemēram, mašīnā mūziku neklausos, jo man mūzika nozīmē, ka strādāju. Es uz visu skatos savādāk, ne kā cits klausītājs. Es klausos, lieku plauktiņos, analizēju. Tāpēc arī citu mūziķu koncerti man nav relaksācija. Savukārt teātra izrāde, ja tā ir arī muzikāla, man netraucē. Briesmīgi.
Kas ir jūsu enerģijas ģenerators?
Pirmkārt, skatuve. Kad cilvēki stāv kājās un aplaudē. Tas ir lielākais, kas uzlādē. Otrkārt, es nodarbojos ar to, kas man ir sirdslieta - skaņa, mūzika. Esmu kļuvis slims ar skaņas lietām. Es ar to dzīvoju. Skatuve ir mana fiziskā slodze. Varu nodziedāt dziesmu vienkārši, bet varu izlikt visu enerģiju, ka esmu slapjš. Lai kādi cilvēki nesēdētu zālē, lai ar kādām sejām neskatītos, cenšos ievilkt un pats ievilkties mūzikā. Ja izdarīšu visu, laimīgi būsim abi - gan es, gan skatītājs. Ir bijis tā, ka visa zāle ir koncertā, bet sēž viens, sakrustojis rokas un košļā košļeni. Nāk smiekli, jo uz pārējo fona izskatās dumji. Paskatos, pasmejos un strādāju ar tiem, kas ar atvērtām acīm skatās.
Vai veselīgai ēšanai pievēršat uzmanību?
Paēst sanāk, kā sanāk. Gadās, nodziedam divus koncertus, visi izbadējušies. Paēdam, bet pēc ēdienreizes nāk miegs. Tad grūti saņemties, jo ir sagurums. Bet pirmā dziesma, otrā dziesma, tad aiziet. Mājās gan cenšos ēst sabalansētu ēdienu, neēst neko treknu. Piemēram, no dārzeņiem neēdu kartupeļus, pārsvarā pārtieku no rīsiem un griķiem. Kaut gan patiesībā par ēdienu daudz nedomāju, mani daudz vairāk uzlādē pozitīvisms, kas nāk no kolektīva.
Kur labāk jūtaties - Daugavpilī vai Rīgā?
Labāk Rīgā. Daugavpilī man spiež uz smadzenēm pilsētas enerģētika. Tur varu nodzīvot dažas dienas. Jau pēc divām dienām sāku sajust pilsētas auru. No iedzīvotājiem nāk depresija vai smagums. Tās pilsētas aura nav manējā. Rīgā ir vieglāk elpot, neskatoties uz to, ka gaiss ir švakāks. Daugavpilī nedomāju atgriezties. Tagad dzīvoju Rīgas centrā, jo studijai tuvu, staigāju kājām. Bet plānoju pārvākties tālāk no burzmas, kur drošāk. Drošības sajūtas šajā laikā patlaban nav. No otras puses - tā ir tikai vieta, kur ir tavas mantas. Ja būs nepieciešamība padzīvot citā pilsētā, ja darbs liks, tad es to darīšu. Es neciklējos ne uz ko. Mājas sajūtu dod cilvēki, kas ir apkārt, un draudzenes buča. Sanāk, ka pamostos pavisam citā pilsētā, jo ir koncerts. Tad buča neizdodas katru dienu.
Vai slimojat?
Sevi esmu tā noskaņojis, ka iešu un strādāšu, lai kāds es būtu. Ir bijuši gadījumi, ka strādāju ar temperatūru, bet pēc koncerta viss ir kārtībā. Ja sāp kakls un ir saaukstēšanās, tad vislabākais līdzeklis ir dziedāšana. Dziedāšana palīdz veseļoties. Ja esi sašļucis, tad piespied sevi strādāt, dziesma palīdz. Ievelkos dziesmā iekšā un pēc tam šķiet - zaļa zālīte, zilas debesis, viss ir forši.
Vai esat emocionāls?
Esmu, bet esmu iemācījies savaldīties. Par man saka, ka man ir dzelzs nervi vai bieza āda kā zilonim. Nezinu, vai biju salasījies vai kā, bet ieņēmu galvā - ja kādas lietas stājas tev priekšā, nekas neiet, lai ko darītu, ej tālāk. Emocijas nolieku malā. Un tieši nepatikšanas palīdz uzaudzēt biezu ādu. Tagad pat, ja uz ielas kāds pīpina un lamājās, es nereaģēju. Ja gribi, streso, bet savu stresu man neiedvesīsi. Ja pirms uzstāšanās birst asaras, tad uz skatuves pārvēršos. Tā ir cita realitāte.