Kāpēc veidojas nesaskaņas?
Kad sieviete apprecas ar vīrieti, vai vīrietis ar sievieti, viņi domā, ka apprecas tikai viens ar otru. Tomēr komplektā nāk arī viņu ģimenes! Kad izlemjam ar kādu dzīvot kopā, parasti nedomājam par to, ka viņam ir arī mamma, tētis, māsas, brāļi, varbūt – iepriekšējā ģimene. Tomēr, uzsākot kopdzīvi, automātiski saskarsimies arī ar visiem otra cilvēka tuviniekiem.
Tātad, pirmais klupšanas akmens ir tas, ka mēs vienkārši nenovērtējam to, ka katrs cilvēks nāk ar savu bagāžu un mums būs jāmācās sadzīvot arī ar pārējiem viņa dzīves cilvēkiem. Nereti sieviete un arī vīrietis gaida, ka tāpat kā viņa mīl savu vīrieti, vai viņš mīl sievieti, tāpat viņu pieņems arī vīrieša vai sievietes ģimene. Tas ir saistīts ar gaidām! Mēs sagaidām, ka otrs mūs pieņems, mīlēs, vienalga, kāds esam. Tomēr, ne vienmēr tā notiek!
Otrs faktors, kas, protams, rada problēmas, tiešām objektīvas problēmas, ir kopdzīve! Ja jaunais pāris sāk dzīvot, vai ilgstoši dzīvo kopā ar viena vai otra vecākiem, parādās jautājums par to, cik ilgi izdosies saglabāt autonomitāti – savu pāra dzīvi! Un arī par to, cik šis pāris tiek iekļauts esošajā ģimenē. Nevar teikt, ka kopdzīvē ar vecākiem gaidāms kaut kas ļoti labs, jo faktiski, jaunajam pārim ir jādzīvo savu dzīvi! Un dažādu iemeslu dēļ nedzīvojot, kā sekas rodas dažādas attiecību problēmas – kurš kurā katliņā zupu vārīs, kur zābakus liks, vai mums vakarā visiem kopā jāskatās televizoru, vai – nē, kurš pieskatīs bērnus un, kurš, galu galā, viņus audzinās.
Dzīvojot kopā ar vecākiem, ļoti viegli veidojas auglīga augsne konfliktiem. Tad svarīgi, vai izdodas pārrunāt šīs radušās sarežģītās situācijas, vai vispār izdodas saprast, kas kuram ir vajadzīgs šajā kopdzīvē – nevis kopdzīvē tieši partnerībā, bet kopus dzīvē ar vecākiem! Ja izdodas par to atklāti, normāli, korekti, bez emocijām, ar savstarpēju cieņu izrunāties un atrast kaut kādus kompromisus, tad sadzīvot var diezgan veiksmīgi.
Tomēr problēma ir tā, ka tas ne vienmēr izdodas, jo atkal katram ir savas gaidas! Vedeklas nereti apgalvo: „Es tīru māju, es te kopju un pucēju, bet man neviens paldies nesaka!” Te atkal novērojama situācija: es atnāku, un cenšos iekļauties citu dzīvē ar saviem noteikumiem. Visbiežāk tas neizdodas!
Būtībā stāsts ir par robežām un sarunāšanos, vai nesarunāšanos, kas ir kopdzīves pamats! Stāsts par to, ka gaidām kaut ko, ko paši esam iztēlojušies, tomēr saņemam to, kā ir, un tas bieži vien nesaskan ar mūsu ekspektācijām.
Kā sadzīvot?
Lai varētu sadzīvot, mēs nedrīkstam atkāpties no problēmu izrunāšanas un vēlmes tās risināt. Tas skar abas puses – gan vedeklu, gan vīramāti! Dažreiz gadās, ka, teiksim, viena vai otra puse saka: "Es taču daru visu, bet tas otrs mani nesaprot!" Tad ir jāmēģina sev uzdot jautājumu, vai es runāju tādā valodā, kādu otrs saprot! Kad runā ar bērniņu, tad taču centies runāt tā, lai viņš saprastu.
Un arī runājot ar vīramāti vai vedeklu, ir svarīgi, vai tas otrs cilvēks vispār dzird un saprot, ko tu viņam vēlies pateikt. Kā vajadzētu būt, ir ļoti viegli pateikt, bet katrai ģimenei šis, "kā vajadzētu būt", ir atšķirīgs! Un te, diemžēl neviens raksts nepateiks pareizo risinājumu.
Pastāv vēl viena problēma. Ja vīramāte ar vedeklu dzīvo vienā mājā, tad dēlam un jaunajam vīram ir grūti saprast, ar ko tad viņš īsti dzīvo kopā – kura ir viņa ģimene. Un šis ir vēl viens kolosāls klupšanas akmens! Jaunais vīrietis vai nu joprojām cenšas būt tas labais dēls un visādā veidā cenšas stutēt savus vecākus, tajā pat brīdī atstumjot otrā plānā savu sievu, vai arī, pievēršas tikai sievai un pilnīgi ignorē savu mammu un tēvu. Problēma ir tā, ka vīrietim nereti ir sajūta – vai nu, vai nu: vai nu jārūpējas par vecākiem, vai arī jārūpējas par sievu, bet abus salikt kopā nespēj.
Tādēļ ļoti svarīgi, ka brīdī, kad vīrietis apprec sievieti, viņš tomēr akceptē to, ka tagad viņa dzīvē galvenā sieviete ir viņa sieva un šī ir viņa ģimene! Vecāki viņam joprojām ir nozīmīgi, bet, ja mammai ir salūzušas skapja durvis, tad viņai ir viņas vīrs, kuram lūgt palīdzību, vai arī viņai ir jāpagaida, kad dēlam būs brīvs brīdis un viņš varēs palīdzēt, jo primāra viņam tomēr ir sava ģimene.
Arī, ja sieviete ieved vīru savu vecāku ģimenē, jāatceras, ka attiecības ar vīru un attiecības ar vecākiem ir divas atšķirīgas attiecības!
Kopumā, lai pārim vispār veidotos veiksmīga kopdzīve, būtiski, protams, ir nedzīvot kopā ar vecākiem! Tieši tāpēc, ka jaunajai ģimenei ir citi uzskati par to, kā ir jādzīvo, sākot ar sīkumiem, sākot ar to, kā kotletes cept. Tādēļ ir feini, ja jaunā ģimene var būt autonoma un nošķirta no vecākiem. Bet, ja nu viņi kaut kādu iemeslu dēļ to nespēj un viņiem ir jādzīvo vienā vidē, tad arī no vīramātes vai sievasmātes puses ir ļoti svarīgi nejaukties bērnu dzīvē! Nevis skriet un palīdzēt, bet vienkārši būt tur, kur viņi ir, jo, ja viņu palīdzība būs vajadzīga, tad jaunais pāris to palūgs pats.