Tās nav fantāzijas. Pirms iesēšanās kuģītī Eurlannes fjorda galam piegulošajā Flomas ciematiņā Norvēģijas rietumos netālu no Bergenas mēs patiešām esam redzējuši dzelteno debess spīdekli. 864 metrus augstāk, Mīrdāles kalnu stacijā, līdz kurai esam uzrausušies pa kalnu dzelzceļa sliedēm, decembra otrā diena ir atnākusi ar zilām debesīm, sauleszaķīšu rotaļām vēl augstāku kalnu galotnēs un brāzmainu ūdenskritumu kaskādēs. Cilvēki, kas mūsu maršrutam ir izgudrojuši nosaukumu Norvēģija rieksta čaumalā, respektīvi — Norvēģijas esence, Norvēģija miniatūrā,nav melojuši.
Starp tuneļiem
"Ja jūs pirmoreiz braucat uz Norvēģiju, jūs mierīgi varat izlaist Oslo. Galvaspilsētas apkārtne taču ir tik garlaicīga! Brauciet uz Bergenu, kur tūdaļ aiz pilsētas sākas neaizmirstamas ainavas," iepriekšējā vakarā, aiz ostas restorāniņa loga vienmērīgi pakšķot lietuslāsēm, tumsas mazliet nomāktajai žurnālistu grupai no Latvijas enerģiski ir apgalvojusi Flēslannes lidostas mārketinga speciāliste Kristela Ēna.
Astoņos no rīta Bergenas dzelzceļa stacijā sāktais ceļojums mazu gabaliņu gan ir vedis Oslo virzienā, taču galvaspilsēta nav bijis mūsu ceļamērķis. Tālu lejā vizošas upes un fjorda krasti, robotas kalnu grēdas, stāvas aizas, klintīs izcirsti tuneļi — izbijušās norvēģu tūristu gides Itālijā un Taizemē teiktais ir apstiprinājies par 200%.
Līdzīgus skatus esmu vērojusi arī Īslandē, tomēr tur ainavu nepapildināja skrajie meži. Un, pats galvenais, caur šo Dieva brīnišķīgo eksperimentu valstību nevarēja traukties sarkanu mēbeļaudumu apvilktā sēdeklī ar kafijas krūzi rokā.
"Sniegs, sniegs!" mēs sasaucamies, vilcienam apstājoties Vosā, svarīgā Norvēģijas ziemas sporta centrā. Kā vēlāk uzzināsim, arī Vosā kalnu slēpšanas sezona vēl nav pilnā sparā, vienīgā darbu sākusī trase tiek uzprišināta ar moderno tehnoloģiju palīdzību. Kristāli uz stacijas perona nav sasalis ūdens, bet īpašs sāls maisījums pret slīdēšanu. Taču jo tuvāk Mīrdālei, jo dziļāk iebraucam ziemas pasaciņā — pirmās Adventes dienai tik piemērotā skaistumā ar balti pūkainiem koku zariem un atpūtnieku kotedžu jumtiem, kas pielipuši bieza sniega klātām nogāzēm. Mīrdālē, kur gaidāma pārsēšanās mazajā Flåmsbana, kalnu vilcieniņā, kas jau kopš pagājušā gadsimta 40.gadiem pukšķina lejā līdz Eurlannes fjordam un Flomai, sniegs ir līdz pusstilbam.
Mūsu ceļabiedri, bariņš nigēriešu, izlec uz perona ar kociņkonfektēm
mutē un priecājas kā bērni. Kompānijā ir arī divas krievu valodā
runājošas sievietes no Rīgas, kas uz Bergenu atlidojušas ar mūsu reisu.
Pēc laikus rezervētā smieklīgi lētā tiešā lidojuma —
Kraujajā mazbānīša ceļā, kas daudzo pieturu dēļ izvēršas stundas garumā, pie pašām sliedēm traucas četri ledāja upju ūdenskritumi. Pirmais no tiem, Kjosfosens, ir izvēlēts fotografēšanās pauzei. 20 kilometru garajā dzelzceļa posmā ir 20 tuneļi, no kuriem 18 klintī izkalti ar rokām, mēneša laikā pievārējot vien metru, tos gan izpētām tikai caur vilciena logu.
Sniegaina, pārpasaulīgi skaista ainava, pazemes melnums, atkal sniegs, atkal pazeme — brauciens ir ļoti kinematogrāfisks.
Bergenas — Oslo dzelzceļa atzars Bergenline, pa kuru kursē Flåmsbana, sākts būvēt 1923.gadā, tātad 14 gadu vēlāk nekā galvenā līnija. Tā pielietojums bijis tīri praktisks: nodrošināt sauszemes sakarus starp lielpilsētām un Eurlannes fjordu turpinošā milzīgā, pusi Norvēģijas šķērsojošā Sognefjorda piekrastes ciemiem. Vilcieni, kas vasarā mazbānīša līniju mēro deviņas desmit reizes, bet ziemā četras, kā konstatējam arī mēs, pašlaik pārsvarā vadā tūristus.
Padzerties no ledāja
Mazbānīša gala stacijā, Flomas ciematiņā, mums ir stunda brīva laika, lai inspirētu kafejnīcu un suvenīru kiosku. Pēc tam ar kuģīti caur Eurlannes fjordu ar to savienoto Nērejfjordu, kas esot šaurākais Eiropā, nokļūsim līdz Gudvangenes ciematam. No turienes autobuss mūs vedīs uz Vosu. Tiem, kas vēlas atgriezties lielpilsētā, priekšā atpakaļceļš uz Bergenu.
Mums ir izvēle: uz fjorda krastiem skatīties no kuģa stiklotā salona dziļumiem vai drebināties vējā uz klāja. Daudzi, pat taizemiešu trijotne, izvēlas pēdējo. Divu stundu garajam kruīzam ziemas vidū, pamatīgā krēslā un pēc tam jau tumsā nav tikai loģistikas funkcijas. Tūrisma funkcionāru sacītajam — brauciens fjordos nesezonā vēl labāk atklāj ziemeļu dabas varenību — atkal ir taisnība. Zem kalnu grēdām, no kurām augstākās sasniedz 1800 metru virs jūras līmeņa, tālu prom viens no otra tup mazi ciemi. To ugunis laužas cauri miglai un atviz tumšajos ūdeņos. Kristela, kuras pirmspensijas vecuma tēvs dzīvo šādā ciemā nekurienes vidū pie Sognefjorda, ir stāstījusi, ka mūsu dienās tur nekā netrūkst. Ir elektrība, satelīts un pat internets. Arī sendienās fjordu ūdenī dzīvojošie roņi un bagātīgais zivju klāsts nebija vienīgais iztikas garants. Piekrastes zemes pleķīšos iespējams izaudzēt dārzeņus, pārziemo arī ābeles, kam Īslandes klimats bija par skarbu. Kristelas tēvs, piemēram, ir lopkopis, viņam ir Aberdenes šķirnes govis, melnas un īsām kājām.
Kuģīša salonā ik pa laikam atskan informācija par apdzīvotajām vietām mūsu maršrutā. Kāda no tām lepojas ar ilgdzīvotājiem, kuru veselības noslēpums esot tuvējā avota kristāltīrais ūdens. Arī mums ir iespēja uzņemt vienreizēju no ledāja šļācošā avota ūdens devu. Motors apklust, mēs dreifējam cieši līdzās spēcīgajai straumei, un transportlīdzekļa kapteinis ar garam kātam piestiprinātu krūzi ievāc ekoloģisko šķidrumu.
*Priekā – norvēģu val. Raksta autore bija aviosabiedrības airBaltic viesis