Otrkārt, divvirzienu ceļš, kas veda kalnā, lejā, tad atkal kalnā, lejā un brīžiem caur vairāku kilometru gariem tuneļiem, bija nieka pusotras joslas platumā, turklāt vietām bez jelkādiem ceļa bortiem.
Norvēģijā pārsvarā ir šādas šaušalīgas brauktuves. Nopietni, ja esi sataisījies ceļot pa Norvēģiju ar mašīnu, pirmām kārtām meklē pietiekami prasmīgu un izturīgu autovadītāju, kurš paciestu ne tikai satiksmi, bet arī nervozos pasažierus, kuri ik pa laikam, paskatoties ārā pa logu, met krustus un saka: "Ārprāts! Tu tikai prātīgi!"
Īsts izaicinājums bija arī aitas un govis, kuras izskatījās pilnīgi pārliecinātas par savām tiesībām atrasties visur — kalnos, lejās un uz ceļa, tāpēc nekad nevarēja zināt, vai aiz līkuma uz brauktuves negulēs kāds dzīvnieku bars.
Imigrācijas sekas
Tikko iebraucot Norvēģijā, sākām gaidīt izslavētos kalnus un ūdenskritumus. Pēc pārdesmit kilometriem Lillehammeres virzienā no šķietamās Zviedrijas robežas (starp Norvēģiju un Zviedriju nav robežkontroles) jau skatam pavērās pirmās tik ilgi gaidītās reljefa pārmaiņas, un mēs, protams, uzreiz stiepāmies pēc saviem "ziepju traukiem", lai iemūžinātu visu, kas atradās aiz mašīnas loga — klintis, krāčainās upes, mākoņus un, protams, aitas. Tiesa, pēc pāris dienām pirmās bildes draudzīgi dzēsām ārā, jo fotoaparātu atmiņas kartes diemžēl — vai varbūt par laimi — nav bezizmēra, bet Norvēģija kaitinoši kļuva arvien iespaidīgāka.
Pirmo nakti pavadījām namiņā netālu no Lillehammeres, kura saimniece mums centās iegalvot, ka tālāk uz ziemeļiem neesot vērts braukt, jo skaistākais un labākais esot tepat — lielākais Norvēģijas ezers Mjēsa un olimpiskais ciemats (1994.gadā Lillehammerē norisinājās 17.ziemas olimpiskās spēles, kurās startēja arī 28 latviešu sportisti. Medaļu nevienu gan neieguvām).
Par olimpiskajām spēlēm un grandiozo atklāšanas ceremoniju Lillehammerē šodien vien liecina uzraksti, lāpa un 90 un 120 metrus augstie tramplīni, kuros var uzrāpties katrs interesents. Apbrīnojamā iedomībā arī daži no mūsu kompānijas cerējām tikt pilsētas lepnuma virsotnē, taču, uzrāpušies līdz mazākā tramplīna vidum, pilnīgā vienprātībā vienojāmies, ka viss ļoti labi apskatāms arī no turienes.
Diezin vai naktsmāju saimniece gribēja mums iestāstīt kaut ko aplamu, varbūt vienkārši bija viesmīlīga, jo norvēģi atstāja uzticīgu cilvēku iespaidu. Neviena nama izīrētāji pirms mūsu aizbraukšanas nenāca pārskaitīt dakšas, šķīvjus un spilvenus, kā tas nereti notiek Latvijā, bet tikai noteica, lai atstājam atslēgu durvīs vai pastkastītē. Pirmspēdējā nakts mītnē viss notika vēl neierastāk. Zinājām, ka būsim vēlāk nekā sarunāts, tāpēc piezvanījām kontaktpersonai un pabrīdinājām. Kad ieradāmies, protams, neviens mūs nesagaidīja (norvēģi nestrādā virsstundas), un atslēgas vienkārši bija atstātas durvīs. Tā kā nezinājām, kam samaksāt nomas naudu, zvanījām vēlreiz kontaktpersonai, kura noteica: "Viss ir kārtībā. Norēķināsimies rīt!" Skandināvijā neredzējām arī privātmājas, apjoztas ar milzīgiem, necaurredzamiem žogiem un latviešiem tik ļoti mīļos aizvērtos aizkarus, kas klaji traucē ziņkārīgajiem pavisam netraucēti apskatīt virtuvi, atpūtas istabu, guļamistabu un citas telpas.
Tomēr šur tur iedzīvotāju migrācija piespiedusi norvēģus sašaurināt uzticības robežu. Man vīrs, kurš Norvēģiju iepazinis caur neskaitāmiem komandējumiem, zināja stāstīt, ka pirms aptuveni diviem gadiem vietējie būvnieki savus darbarīkus vienmēr atstāja turpat objektā — ne noslēptus, ne ieslēgtus, ne apklātus. Taču kopš viesstrādnieku ieceļošanas, instrumenti sākuši zust arvien regulārāk. Tāpēc tagad laužņi, griežņi, lineāli un citi celtniecības piederumi vairs netiek vienkārši atstāti uz ielas, bet gan noglabāti drošākās vietās.
Runājot par migrāciju. Satikuši kārtējo naktsmāju saimnieci, sākumā, kā ierasts, centāmies runāt angliski, bet tad viņa pajautāja: "Vi iz Latviji?"* uz ko mēs ieplestām acīm piekrītoši mājām ar galvu. Tad sieviete izsaucās: "nu togda davai po russki!""**, un mums nezināmu iemeslu dēļ sāka stāstīt par sevi un latviešu viesstrādniekiem. Goda vārds, neko nejautājām. Pļāpīgā dāma izklāstīja gan to, ka esot krieviete, kura uz Norvēģiju atbraukusi pirms divdesmit gadiem labākas dzīves meklējumos, gan to, ka latviešu te daudz, tiesa, lielākā daļa jau aizbraukuši atpakaļ uz dzimteni. Daudz stāstīja arī par kaut kādu tautieti Uldi, kurš pirms dažām dienām esot atgriezies no Latvijas, laikam draugam kāzas svinējis. Atbraucis galīgi pilnā un teicis, ka tur tomēr labi esot.
Reibinošie troļļi
Pēc aptuveni četru stundu brauciena no Lillehammeres nokļuvām uz slavenā Troļļu ceļa — serpentīna ar 11 līkumiem un 12 procentu ceļa kritumu — kas gandrīz katram Norvēģijas tūristam palicis atmiņā kā baiss pasākums. Taču norvēģiem Troļļu ceļš nav nekāds apskates objekts, bet pavisam normāla brauktuve, kas tika izbūvēta, lai ātrāk varētu nokļūt no viena miesta līdz otram.
Lai paliek rūdītie norvēģi, mēs pēc katra izbrauktā līkuma bijām laimīgi, ka joprojām atrodamies uz ceļa, nevis krītam lejā no 600—800 metru augstuma, atsitoties pret klinti. Braucot daudz domāju par lielajiem tūristu autobusiem un mašīnām ar milzīgajām piekabēm, kuras locījās cauri tiem pašiem līkumiem, kuriem mēs. Domāju par to, kā jutās šoferi. Izbraucot serpentīnu, nokļuvām laukumā, no kura vajadzētu pavērties galvu reibinošam dabas skatam ar kalnu upēm un iežu veidojumiem, kuri kalnu ainavu dara dramatisku un mistērijas pilnu, taču dabai nospļauties par tūristiem. Izrāpjoties no mašīnas, redzējām vien biezu, biezu, biezu miglu. Tā nu lielā ātrumā, izvairoties no lietus, nopirkām pa četriem latiem nelielu magnētu ar Troļļu takas skatu, ko pielikt mājās pie ledusskapja, un braucām tālāk.
Laikapstākļi mūs nelutināja arī uzkāpjot netālu no Stavangeras esošajā Prekestolenes klintī, kura paceļas 600 metru virs Līsefjorda. Pēc tam, kad divas stundas aizelsušies bijām pārvarējuši akmeni pēc akmeņa, dažs labs ar bērnu uz rokām, lai sasniegtu virsotni un izbaudītu vienu no pasaules skaistākajiem skatiem, vienīgais, ko redzējām, bija bieza garlaicīga migla.
Pie Geirangera
Viena no romantiskākajām vietām Norvēģijā pavisam noteikti ir ciematiņš pie Geirangera fjorda — kalni ar sniegotām virsotnēm, strautiņi, ūdenskritumi, mazas sarkanas mājeles ar jumtiem, uz kuriem aug zāle (tas tādēļ, lai vasarā nebūtu karsti un ziemā — auksti), šauri, līkumoti ceļi, kas uzvijas augstu, augstu kalnā un gandrīz neviena cilvēka. Mums bija paveicies ar naktsmītni — kalna vidū, skats pa istabas logu tik perfekts, ka nelikās īsts, apkārt ganījās aitas, un, ja atvērām guļamistabas logu, tad varējām dzirdēt strauta čalošanu.
Vietējie izstāstīja, ka apmērām stundas gājiena attālumā esot ūdenskritums, aiz kura ja grib, varot nostāties. Nezinājām, kā sauc ūdenskritumu un cik augstu kalnā tas atrodas, bet doma, ka varam aiz tā nostāties, bija pietiekami interesanta, lai raustos kalnā arī lietus laikā (rudenī Norvēģijā līst gandrīz katru dienu). Daži no mūsu kompānijas jau bija paspējuši ērti iekārtoties uz dīvāna, un viņiem pat prātā nenāca līst laukā, tāpēc devāmies trijatā pa it kā tūristiem ierīkoto taku, kas vietām bija nepieklājīgi dubļaina, bet vietām pazuda pavisam. Galīgi izlijuši, bet sajūsmināti par neuzlaboto dabu un sasniegto mērķi, nostājāmies aiz apmēram 15 metru augsta ūdenskrituma un izbaudījām pilnīgu bezspēcību, noraugoties, kā ūdens, atgādinot rēcošu zvēru, spītīgi sitās pret tumšajiem akmeņiem. Safotografējāmies, nosalām un devāmies atpakaļ.
Vakariņas par Ls 20—30
Ceļošanai pa Norvēģiju ir savas īpatnības — viena daļa laika jāpavada mašīnā, jo, lai nokļūtu līdz Norvēģijas fjordiem un augstajām klintīm, dienā vidēji jānobrauc ap 400 kilometriem, otra daļa — rāpjoties kalnos un ar prāmīšiem ceļoties pāri fjordiem.
Par ceļošanas īpatnību varētu uzskatīt arī cenas. Jau pieminētais magnēts un brūnais norvēģu siers bija vienīgie suvenīri, kurus atvedām mājās. Tā kā zinājām par cenām turienes veikalos un kafejnīcās (kad pirms gada bijām Oslo, vienā krodziņā par divām kafijām un vienu ābolkūku samaksājām 15 latus, savukārt vakariņas vienam cilvēkam vidēji izmaksā 20—30 latu) bijām nodrošinājušies ar pamatīgiem pārtikas krājumiem. No rītiem ēdām omleti, sviestmaizes vai kellogu, bet vakaros galvenokārt makaronus un rīsus ar cīsiņiem. Dažus vakarus vīramāte mūs lutināja ar sauso kartupeļu biezeni un gulašu. Man nebija ne jausmas, kā viņa to dabūja gatavu, jo Norvēģijā gaļu nepirkām. Veikalā iegādājāmies tikai saldējumus un olas. Veicot nelielus aprēķinus, sanāk, ka desmit dienu ceļojums vienam cilvēkam izmaksāja aptuveni četrsimt latu, ja brauktu ar tūristu autobusu, šī summa varētu būt par simts latiem mazāka, bet, ja neņemtu līdzi savu ēdienu, tad par kādiem divsimts latiem lielāka. Starp citu, Norvēģijas veikalos neizdod sīknaudu.
Braucot uz Norvēģiju, noteikti jāņem līdzi lietusmēteļi, taču pavisam droši somā var nelikt tualetes papīru. Bezmaksas labierīcības ar silto ūdeni, papīru un spoguli norvēģi ierīkojuši ik pēc pārdesmit kilometriem (pie vienas tualetes bija pat ierīkots milzīgs batuts, par kura izmantošanu maksāt, protams, nevajadzēja).
*Jūs no Latvijas?
**Nu tad runāsim krieviski!