Kad pirms divām dienām te ieradāmies, varēja manīt, ka šoferis jūtas manāmi atvieglots, ka viņam izdevies mūs beidzot nogādāt vietā. Jo, pirmkārt, viņš, izrādās, īsti nezināja, kur jābrauc; otrkārt, solītās divas stundas pārvērtās četrās. Saule sāka rietēt, viņam tikko sasniedzot kalnus, un, kaut viņš brauca pārliecinoši, sejas izteiksme neliecināja, ka viņš justos komfortabli. Viņa vaigs bija tik sasprindzis, ka vismaz pusstundu viņš izlikās nedzirdam mūsu ceļabiedra nevainojamā angļu valodā izteikto lūgumu apstāties dabisko vajadzību kārtošanai. Līdz pēdējā mirklī tas tika gandrīz iekliegts viņam sejā.
Pusstundas gājienā kalna virsotnē ir sens hinduistu templis, blakus otrā kalnā - kristiešu svētvieta, uz kuru ved balts krusta ceļš. Šai vietai piemīt dīvaina maģija, tāds nekurienes vidus.
Jau trešo nakti ir spēcīgs vējš, tas sākas kā pulkstenis ap deviņiem vakarā un uz rīta pusi tikai pieņemas spēkā. Dažbrīd pūtiens ir tik spēcīgs, ka logu slēģi grab, it kā kāds tos mēģinātu atraut ar varu. Ap septiņiem astoņiem rītā vējš parasti pierimst, mākoņi pazuduši bez pēdām un pusdienlaikā atkal cepina kā uz pannas. Todien ir citādi: vējš tikai viltīgi pieklust, lai pēc mirkļa atkal izlauztos kā džins no pudeles. Pēc nedēļas būs lietus, saka Saimons, tas nākot no Tamilnadas. Arī vējš ir no turienes un ieskrienas ielejā kā sprinteris. Tā notiek gadu no gada, un visi to gaida - pēc lietus parasti uzzied kafijas koki. Ziedi tad smaržojot kā jasmīni. Tiesa, pēdējā laikā arī lietus pulkstenis ir mazliet sajucis, nav vairs agrākās precizitātes.
SAIMONA STĀSTS
Saimonam ir 45 gadi, kaut vecums drīzāk šķiet nenosakāms. Keralas kalnos viņam pieder kafijas plantācija un maza viesnīciņa ar poētisku nosaukumu Paradisa Plantation Retreat. Saimons ir personība. Ne tikai viens no šarmantākajiem indiešiem, ko gadījās sastapt šajās divās nedēļās Keralā - viņa labi nostādītā, samtainā balss, kas izklausās murrājoša un vienlaikus gatava izlaist nagus kā kaķim, man nez kāpēc mazliet atgādina Alu Pačīno Krusttēvā. Kā jau visi šajā apvidū, viņš ir tumši iededzis, smaida platu, žilbinoši baltu zobu smaidu un - kā profesionāli pamana mūsu draugs frizieris - ir eleganti piekrāsojis savu sirmumu. Ak jā, un absolūti draudzīgu nolūku vadīts pamanās pārbiedēt manu mazo meitu: aizslēpies aiz krēsla, viņš negaidīti izšauj viņai priekšā melnu roku. Draudzība ir cauri uz mūžu, vēl nesākusies. Vēl tagad viņa acumirklī aizgriežas, ieraugot viņa fotogrāfiju.
Šajā apvidū visi viņu pazīst, un Saimons arī neslēpj, ka atpūsties dodas ārpus Keralas, jo te nekāds inkognito nesanākot. Tiesa, nākas dzirdēt arī, ka labāk viņa sakāmo dalīt ar pieci - Saimons esot stāstnieks.
Viņš ir kristietis, dzimis Keralā, studējis biznesu un pēcāk farmāciju, jo daļu sava līdzšinējā mūža strādājis zāļu izplatīšanas kompānijā, kas sadarbojusies ar rietumu farmācijas firmām. Viņa senčos bijuši baņķieri un plantatori un vecaistēvs - diplomāts. Strādājis Sudānā, bet miris Ženēvā.
Kad lūdzu, lai viņš pastāsta savu stāstu, Saimons nosmaida, ielej sev glāzi viskija ar sodu un prasa, ko vēlos dzirdēt - patiesību vai stāstu. Saku - stāstu, bet ar patiesības graudu. Reiz sieva esot viņam jautājusi, vai viņam neesot apnicis vienmuļais un visai garlaicīgais zāļu izplatītāja darbs un vai tiešām viņš to grasoties darīt visu dzīvi. Tad nu viņš izlēmis pārdot savas daļas kompānijā, nopircis zemi Keralas kalnos, trīs govis un kafijas plantāciju. Labu laiku govis netraucēti ganījušās kalna nogāzē, līdz kādudien musona laikā viena pazudusi. Ilgi meklējuši, līdz beidzot atraduši to pašā kalna galā ar salauztu kāju. Saimons sūtījis palīgus, lai atrastu kaut ko, ar ko nosaitēt kāju, lai vismaz kaut kā dabūtu lopiņu zemē, bet, tā kā šajā vietā nebijis ceļa, tas bijis ilgs un mokošs process. Beigu beigās govs tā arī nomirusi. Savukārt Saimons pieņēmis lēmumu uzbūvēt ceļu, ko vēlāk lepni nosaucis par Paradisa Avenue. Jāatzīst, ka šis uzraksts, kad minūtes divdesmit esi līkumojis pa asfaltētu, vienas mašīnas platuma kalnu taku, pirmajā mirklī izsauc smaidu.
Saimona tālākais plāns bijis kalna galā uzcelt sev māju: skats tiešām ir elpu aizraujošs, visa apkārtnes kalnu ainava kā uz delnas. Taču kāds draugs tā sapriecājies, ka teicis, ka arī labprāt te gribētu māju, un tā viss sācies. Pagaidām Paradisa Plantation Retreat veido 10 kotedžas, Saimons domā, ka nākotnē varētu būt 18 līdz 20. Vairāk gan ne. Visas neesot pilnas pat sezonas karstākajos mirkļos, jo viņš negribot, lai te vienlaikus atrastos pārāk daudz cilvēku un personāls būtu pārslogots. Reizēm viņš pat viesiem sakot, ka vietu nav, kaut patiesībā vismaz viena kotedža vienmēr ir brīva. Vēl nesen te nebija elektrības, vien vietējais ģenerators, kurš pēc vienpadsmitiem vakarā tika izslēgts, tā vietā viesiem piedāvājot sveces. Tagad elektrība ir, taču jaudas joprojām ir vājas un ik pa mirklim lampiņa noraustās kā trīsuļojoša svece. Dažbrīd izdziest pavisam. Saimons lepojas, ka viņam ir savs ūdens urbums un ar to tiek apgādāts arī vietējais ciemats. Ūdens nākot no kalnu avota un esot labāks nekā tas, ko pārdod pudelēs, bet lielākā daļa še atbraukušo rietumnieku tik un tā tam neticot.
Kafiju Saimons joprojām audzē, taču peļņas nekādas - par sviestmaizi viņš to pārdodot vietējiem vairumtirgotājiem. Keralas garšvielu, kafijas un tējas bizness jau sen vairs neesot tas, kas ziedu laikos - lielākā daļa plantāciju strādājot ar zaudējumiem. Tējas ražošanu izkonkurējusi Šrilanka ar krietni zemākām cenām.
TĒJAS DILEMMA
Tēja ir īpašs stāsts. Divdesmit minūšu braucienā no Saimona īpašumiem atrodas Sahyadri organiskās tējas fabrika. Radīta pirms pāris gadiem, tā apvieno 1174 mazus Keralas tējas ražotājus. Pašlaik te ražo 600 tonnas tējas gadā, tiesa, pagaidām tikai melno tēju. Savā ziņā šis projekts bija nepieciešamība, tādējādi palīdzot izdzīvot mazajiem fermeriem, jo lielās tējas ražotnes līdz šim iepirka no viņiem tēju tikai tad, ja pašu plantācijas nespēja piegādāt nepieciešamo daudzumu. Turklāt pēdējā laika tējas cenu kritums dienvidu Indijā daudzus no mazajiem ražotājiem iedzinis bankrotā. Projektu atbalstījusi vietējā katoļu baznīca, un tam piesaistītas arī iespaidīgas Eiropas Savienības investīcijas. Salīdzinājumā ar netālu esošo Sahyadri ājurvēdas zāļu fabriku, kur joprojām zāļu ražošana notiek pēc sentēvu metodēm (zālītes tiek smalcinātas, akmenim beržoties pret akmeni, un pudelēs tās telpā ar klona grīdu pilda divi onkuļi), te neviena no mašīnām nav vecāka par 2000.gadu. Britu ražojums.
Kad naivi pajautāju Saimonam, ar ko gan tik ļoti atšķiras še ražotā tēja no tās, kas kā zaļš paklājs klāj pārējās Keralas kalnu nogāzes (tiesa, dažbrīd atrodoties bīstami tuvu vienīgajam lielceļam), viņš sarkastiski nosmīn: "Labs jautājums." Ironiski piebilstot, ka lielākā daļa tējas, ko mēs ikdienā dzerot, patiesībā esot inde - tējas lauki 15 līdz 18 reižu gadā tiek apsmidzināti ar pesticīdiem pret kaitēkļiem un slimībām.
Vēlāk gan nākas dzirdēt arī mazliet atšķirīgu viedokli: tēja, kas mūsdienās no Keralas ceļojot uz Eiropu vai Ameriku, atbilstot visiem kvalitātes kritērijiem. Citādi to nebūtu iespējams eksportēt. Lielākā problēma ar nekvalitatīvu tēju un pesticīdiem bijusi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad tā lielos daudzumos tikusi eksportēta uz Krieviju un bijušajām Padomju Savienības valstīm. Arī šodien zemākās kvalitātes tēja no Indijas nonākot gandrīz tikai un vienīgi Krievijā.
Organiskā ražošana Keralā kļūst arvien attīstītāka, taču gluži bez garozas šis process nav. Lai no līdzšinējās (ķīmiskais mēslojums, pesticīdi) pārietu uz organiskās tējas ražošanu, vismaz pieci gadi paiet, kamēr tējas lauks atkopjas. Daudziem tas ir visai sāpīgs process, jo lielākajās ražotnēs strādā ap 200 cilvēku.
Viens no Keralas statistikas rādītājiem ir arī salīdzinoši augsts pašnāvību skaits. Lielākoties tējas, kafijas un garšvielu plantāciju īpašnieku vidū: pēkšņas augu slimības un tirgus svārstības ne vienu vien iedzinušas pamatīgos kredītos, kurus vēlāk izrādās neiespējami atdot. Pašlaik visienesīgākās skaitās gumijas plantācijas (zivis, tūrismu un kaučuku vietējie dēvē par šābrīža Keralas ekonomikas trīsvienību). Taču tirgus nav pastāvīgs: līdzīgi kā ar tēju, pirms sešiem gadiem arī kaučuka tirgū bijis kritums, tagad ir otrādi. Tiesa, esot cilvēki, kas pamanījušies tikt pie turības arī šķietamās krīzes apstākļos, veikli pārkārtojoties un ne vairs tikai iegūstot kaučuku, bet jau ražojot no tā lateksu.
Sahyadri organisko tēju un garšvielas var nopirkt turpat netālu mazā ceļmalas ciematiņā, kuru veido labi ja trīs ielas. Bode ir amizanta - blakus visādām apšaubāmām lavočkām un bedrei, kur, neviena nesavākti, smird civilizācijas atkritumi. Tā atrodas tieši pie autobusa pieturas, un katrs otrais no tā izkāpušais uzskata par savu pienākumu piesviest vēl savu artavu. Tāda koncentrēta Indijas mizanscēna.
KERALAS ĪRIJA
Pa vidu jezgai, retai govij, motorikšām, motorolleriem un amizantajiem, baltajiem Ambassador taksometriem ceļa malās starp gumijkokiem pa brīdim var manīt īstenas villas. Kā 1920.gadā celtā gumijas plantācijas īpašnieku muiža, kuru tagad ekskluzīvā piecu istabu viesnīcā Serenity pārvērtis iepriekšējā SestDienā pieminētais Malabar Escapes saimnieks Jergs Drēzels. Kādreiz ēka piederējusi viņa krustmātei, saka Saimons, un tagad nodota apsaimniekošanai. Pati plantācija joprojām nes ražu, atgādinot zaļiem lakatiņiem apsietu gumijkoku mežu. Tādi gar ceļa malu ir veseliem kilometriem, augstāk kalnos ainavu ne mazāk dekoratīvi nomaina tējas plantācijas.
Lielākā daļa apkārtnē manāmo vērienīgo īpašumu nemaz nepiederot turīgiem Deli vai Bombejas indiešiem, kā varētu domāt, bet pašiem keraliešiem. Atšķirībā no pārējās Indijas bezdarba līmenis te ir salīdzinoši zems, galvenokārt arī tālab, ka gandrīz no katras ģimenes kāds strādā Līča valstīs. Vispopulārākā ir Saūda Arābija. Pēcāk nopelnītā nauda visbiežāk tiek investēta īpašumā. Vidēji liela māja Keralas kalnu apvidū maksā ap 23 000 latu. Ja pēkšņi šis ienākumu avots izzustu, izplēnētu arī Keralas šķietamā labklājība.
Saimona labās rokas, Paradisa Plantation galvenā menedžera alga ir 5000 rūpiju mēnesī - aptuveni 60 latu. (Tas jau ir daudz, jo vidēji par normālu algu Keralā tiek uzskatītas 2500 rūpijas.) Viņa mājas un ģimene ar diviem bērniem atrodas 70 kilometrus tālāk, sievu viņš redz reizi mēnesī un sapņo doties uz Eiropu strādāt, lai atgriezies atvērtu pats savu viesnīcu.
Todien vietējā apkaimē ir streiks, autobusu satiksme apstājusies, jo opozīcijas mītiņa laikā pie varas esošie komunisti arestējuši kādu no tā dalībniekiem. Sekas ir violetas krāsas, bīstami zilo graudiņu uzlējumu atgādinošs, kūpošs šķidrums minerālūdens vietā, jo visi ciemata veikali ir slēgti un pudeļu ūdeni nekur nav iespējams dabūt. Tikko atbraukušai spāņu kompānijai Saimons to nopietnu seju mēģina iekārtot kā īpašu ājurvēdisko ziedu uzlējumu. Sazvērnieciski nosmaidām un noraugāmies viņu skaļajos protestos pret salātiem ēdienkartē. "Jūs gribat mūs noindēt," sašutuši spāņi. Katrā sevi cienošā Indijas ceļvedī rakstīts: ja vien negribat iedzīvoties vēdera problēmās, ēst salātus šajā valstī ir tabu, jo visbiežāk tie tiek mazgāti vietējā ūdenī. Pēc mirkļa viņi atplaukst - Saimona šarmam un viņa viskija glāzei ir grūti pretoties.
Nesen viņš nopircis salu netālu no Kočinas un plāno tur 18 mēnešu laikā atvērt ājurvēdas kūrortu. Kad jautāju par viņa attiecībām ar ājurvēdas medicīnu, viņš atbild, ka, protams, lietojot, gan piebilstot, ka sirds problēmu sakarā nākas izmantot rietumu zāles. 28 gadus viņš bijis zvērināts pīpmanis, un tas nu tagad esot rezultāts. Ājurvēdas tūrisms Keralā ir plaukstošs bizness, īpaši šāda stila kūrortus iecienījuši vācieši. Pēdējā laikā arvien populārāks kļūst arī musona tūrisms, jo uzskata, ka tieši tad ājurvēdas procedūru kūres ir visiedarbīgākās. Musona periodu iecienījuši arī tūristi no Līča valstīm, kas atšķirībā no lielākās daļas rietumnieku Keralā ierodas izbaudīt lietus eksotiku.
ARANMULAS SPOGULIS
Sešdesmit kilometru tālāk ir Kumilī - Keralas garšvielu centrs, kur cita pie citas ir smaržīgas bodītes, kurās piedāvā teju visu iespējamo, sākot no pipariem, kanēļa, kardamona, vaniļas, safrāna un beidzot ar visa veida karijiem. Un te ir tā: ja iesiet pa kreisi, nonāksiet krāsainā visdažādāko smaržu, smaku, trokšņu un klaigu piesātinātā ieliņā, kur iepērkas vietējie, daža veikaliņš ir tik pilns, ka nav kur adatai nokrist. Ja pa labi - uz ceļa, kas ved uz šī reģiona tūrisma galveno atrakciju, Perijaras tīģeru rezervātu (tiesa, nelolojiet ilūzijas tur sastapt kādu tīģeri) ar visām no tā izrietošajām sekām: tām pašām garšvielām, tikai par mazliet citu cenu un dizainiskā iepakojumā.
Atpakaļ jau uz Kočinas pusi ir mazs ciemats Aranmula, īpašs ar to, ka ir vienīgā vieta visā Indijā, kur jau vairākus gadsimtus tiek gatavoti metāla spoguļi. To tehnoloģijas īsteno noslēpumu zina tikai četras ģimenes, tēviem savu mākslu nododot tālāk dēliem. Atšķirībā no stikla spoguļa metāla spogulī attēls ir maksimāli tīrs, jo spoguļojas tieši uz tā virsmas.
Ainiņa, kas nekādi neiziet no prāta, atgriežoties no Keralas, ir pēdējā rīta izbrauciens ar laivu. Tāds īstens ziņkārības pasākums. Vietējo taksometru šoferi ir tik daudz stāstījuši par neprātīgi dārgo viesnīcu Radisson (numurs tur maksājot pāri 1000 dolāriem), ka nolemjam mērot pusstundu ūdensceļa, lai padzertu tur kafiju, jo mūsu līdzšinējās Keralas pieredzes mērogā viņu stāstītais izklausās, maigi sakot, pārspīlēts. Tā kā tuvojamies no ūdens puses, apsardze strikti lūdz palikt laivā, esot jāsaskaņo ar menedžmentu. Kad nu beidzot uzkāpjam uz gludi norullētā zaļā mauriņa, sajūta ir kā izmirušā tūristu geto. Cilvēka neviena, bārā atvainojas, ka alu pasniegs glāzē, jo, raugi, viņiem neesot alkohola atļaujas. Tiesa, ir savs amfiteātris, akmens celiņi, kas karstumu izstaro kā cepešpanna, un necaurredzama sēta, kas pilnībā izolē no ārpasaules (Indijas). Ak jā, un arī cena - pat 1400 dolāru par villu pašā ezera krastā. Kad jau esam atpakaļ laivā, Radisson krasta akmens uzbērumā vijīgi ielokās divas ūdensčūskas. Tie, kas te nakšņo, droši vien par kaimiņienēm pat nenojauš. Savā ziņā šī ainiņa man šķita kā šā brīža Indijas spogulis (luksusa modes bizness pagājušajā gadā to pasludināja par otru tā globālās ekspansijas galamērķi aiz Ķīnas). Precīzs kā Aranmulas meistaru roku darbs.