Bet katru nedēļu atkal un atkal no jauna aicinot jūs, mūsu lasītāji, dot mājas šiem pamestajiem, citu cilvēku pieradinātajiem dzīvniekiem, sirds sažņaudzas, cik bezatbildīgi esam.
Un šādā brīdī - neilgi pirms Ziemassvētkiem - atmiņā nāk Vācijas ceļojumā agrā rīta stundā mazā provinciālā pilsētiņā piedzīvotais. Skaistā, saulainā un klusā rīta stundā, kad mazpilsēta vēl gulēja saldā snaudā, kā tāla skaņas mirāža no tuvējā kalna, tomēr arvien pieaugot skaļumā, tuvāk un tuvāk nāca maiga zvaniņa šķiņdoņa. Kad interese par neredzamo zvaniņu bija sakāpināta līdz tam, ka nu, nu... kas tur aiz tā stūra tūlīt parādīsies, kā mazs, lietišķs un mērķtiecīgs skursteņslauķis parādījās... melns kaķis ar sudraba zvaniņu kaklā.
Viņš neskatījās riņķī, bet taisnā ceļā pārlēca pāri zemajam dzīvžogam un bija... savās mājās. Laimīgais!