Kad Honkongai vēl nebija jaunās lidostas, kas pirms desmit gadiem tika atklāta uz mākslīgi uzbūvētas salas, lidmašīnas izmantoja vienīgo skrejceļu uz īsas pussalas gandrīz vai pašā pilsētas centrā. Pirms nolaišanās pasažieri pa logu varēja vērot draudīgas kalnu smailes, kas gatavas noskrāpēt laineru vēderu, bet īsi pirms pašas piezemēšanās gaisakuģi pārlidoja pāri daudzdzīvokļu namu jumtiem, draudot ar riteņiem noraut uz tiem izžauto veļu.
Tagad ierašanās Honkongā vairs nav tik nervus kutinoša, taču pasaulē aizvien netrūkst vietu, kur piloti, šķiet, izpilda brīnumu ik pēc pāris minūtēm. Tieši tas pamudinājis ceļojuma portālu Travel + Leisure izveidot pasaulē biedējošāko lidostu topu. Nervozajiem labāk nelasīt.
1.Paro lidosta Butānā. Šīs Himalaju valstiņas vienīgo lidostu ieskauj 5000 metru augstās kalnu virsotnes, bet pats skrejceļš iespiedies starp zemnieku rūpīgi koptajām nogāzēm un kalnu upi. Paro ļauts nolaisties tikai īpaši izglītotiem pilotiem, jo gaisa ceļš ved lejup, lokoties pa ieleju. Runā, ka šādas licences ir tikai astoņiem pilotiem, kas strādā nacionālajā lidsabiedrībā Druk Air. Līdz šim viņi savus pienākumus pildījuši godīgi. Nav pat dzirdēts par līdzīgu praksi kā kaimiņzemē Nepālā, kur, izlūdzoties dievu žēlastību, laiku pa laikam tiek upurēta kāda kaza.
2. Sintmārtinas salas lidosta Nīderlandes Antiļās. Skrejceļa garums ir tikai 2100 metru, kas itin piemērots mazām un vidēja izmēra lidmašīnām. Tomēr Sintmārtina ir otra rosīgākā lidosta Karību jūras austrumdaļas salās, un itin bieži var redzēt, ka tur nolaižas lielie Boeing 747 un Airbus 340. Šādus skatus aizraujoši vēro pludmalē zvilnoši atpūtnieki. (Salīdzinājumam lidostas Rīga skrejceļš pēc pērn veiktās pagarināšanas ir 3200 metru.)
3. Reigana lidosta Vašingtonā. Iespiesta starp divām gaisa telpām, kurās civilie lidojumi aizliegti drošības apsvērumu dēļ. Arī turp lidojošie piloti tiek īpaši mācīti, ar trenažieriem izmēģinot nosēšanos uz diezgan īsa skrejceļa, kura sānu glāsta Potomakas upe. Pacelšanās laikā augstuma uzņemšana jāveic strauji un lidmašīna jāpagriež pa kreisi, lai novirzītos prom no Baltā nama. Bet ne pārāk daudz pa kreisi, jo tur savukārt ir Pentagons.
4. Gibraltāra lidosta. Īss ir arī Gibraltāra lidostas skrejceļš — tikai 2000 metru, un arī to no abām pusēm ieskauj ūdeņi, bet turpat līdzās draudīgu ēnu met mazās suverēnās teritorijas augstākā klints.
5. Matekane skrejceļš Lesoto. Tikai 400 m skrejceļš atrodas šaurā kalnu ielejā, turklāt tas apraujas virs aizas. Pēc ieskriešanās, kad ceļš pēkšņi beidzas, lidmašīna pat nedaudz krīt. Piemērots tikai maziem lidaparātiem un aukstasinīgiem pilotiem.
6. Baras lidosta Skotijā. Uz nelielas salas Hebridu arhipelāgā Skotijas ziemeļaustrumu pusē. Patiesībā skrejceļš atrodas seklā līcī, kur piezemēties var tikai noteiktās stundās, tas ir, jūras bēguma laikā.
7. Tonkontinas lidosta Hondurasā. Izlokoties starp kalnu mugurām, pilotiem jāveic ass pagrieziens pa kreisi, īsi pirms riteņi jau pieskaras zemei. Apsveicam, jums ir laimējies ierasties Hondurasas galvaspilsētā Tegusigalpā.
8. Kenedija lidosta Ņujorkā. Vispirms jāuzmanās no intensīvās gaisa satiksmes salīdzinoši netālajās Ņuarkas un Lagardija lidostās. Turklāt pilotiem jāievēro instrukcijas, kas pieņemtas jau 1964.gadā, lai pasaudzētu no motoru rēkoņas tuvumā dzīvojošos iedzīvotājus. Gaisa ceļš ved pāri Jamaikas līcim, un pirms nosēšanās lidmašīnām kārtīgi jāsakārtojas citai aiz citas precīzi noteiktā augstumā ar precīziem intervāliem. Kad piloti savu darbiņu godam paveikuši, sākas jūsu raizes — šī ir viena no pasaules haotiskākajām lidostām, kur galvassāpes sagādā termināļu maiņa, ja ieplānots lidojums tālāk.
9. Funšalas lidosta Madeirā. Skrejceļš iespiedies starp Portugālei piederošās salas kalnu muguru un Atlantijas okeānu. Tuvošanās ir šausminoša — lidmašīna šķietami notēmējusi tieši kalna nogāzē un tikai pēdējā mirklī pagriežas, lai riteņi saskartos ar skrejceļu.
10. Sabas lidosta Nīderlandes Antiļās. Draudzēties nepavisam nevēlas asās vēja brāzmas, kas triecas gan lidmašīnu purnos, gan negaidīti iesit pa sāniem. Tikai stingra pārliecība un stingras rokas palīdz nosēsties uz nepilnus 400 metrus garā skrejceļa.