Pasaules gals
Esam izvēlējušies ilgāko un nepatīkamāko veidu, kā nokļūt Ušvajā, — ar autobusu. Četru latviešu vairāku mēnešu ilgais ceļojums cauri Patagonijas kalniem un tuksnešiem lēnām iet uz beigu pusi, kaut vai tāpēc, ka tālāk vienkārši vairs nav kur braukt. Ceļi beidzas, priekšā ir nebeidzama nekuriene, un ir jāizvēlas — palikt vai griezties atpakaļ. Mēs izvēlamies palikt, jo pēc pirmajām dienām Ušvajā ir skaidrs, ka šī noteikti nav parastā Argentīna un šis noteikti nav tas pats stāsts. Šeit ir ko pētīt un atklāt, piemēram, Patagonijā zem zemes virskārtas slēpjas miljoniem gadu veci dinozauru skeleti, un Ušvaja aiz tūristiem paredzētajām izkārtnēm ir pilsēta un cilvēki ar grāmatu cienīgiem dzīvesstāstiem.
Apgalvojot, ka tālāk uz dienvidiem pasaulē nevienas citas pilsētas vairs nav, nedrīkst aizmirst, ka vēl nedaudz uz leju Bīgla jūras šauruma otrā pusē ir Puertoviljamsa, kas pieder Čīlei. Tajā dzīvo apmēram divi tūkstoši cilvēku, tas bijis par maz, lai čīlieši šai apdzīvotajai vietai piešķirtu pilsētas statusu. Tā nu Ušvajai ir tiesības izmantot visai kolorīto un skaļo pasaules gala apzīmējumu, kas kļuvis par neatņemamu pilsētas sastāvdaļu. Pirmo reizi ieraugot Ušvaju dienasgaismā, ir pārsteigums, kā šaurajā zemes strēmelē starp kalniem, mežu un okeānu ir iespraukusies pilsēta ar ielām un mājām, ostu un militāro bāzi. Bet visumā pilsēta kā pilsēta, un nekas neliecina, ka tālāk par šo vietu pasaulē gandrīz vairs nekā nav. Pat ceļš nr.3, kas uzticami vedis cauri Ugunszemes klajumiem, netālu no pilsētas beidzas, atduroties pret okeānu. Viss. Fin.
Ušvajas citāduma sajūta mūs patiešām noķer jau pavisam ātri. Mašīnas nebrauc tik vājprātīgi kā citviet Argentīnā. Cilvēki šķiet piesardzīgāki un ne tik ekspresīvi, tomēr, izdzirduši mūsu lauzīto spāņu valodu, atplaukst sirsnīgā smaidā. Par spīti vējam, kurš nekad nenorimst, gaisā jaušams neparasts miers — kaut kas tāds, ko Argentīnā bieži neesam atraduši. Šķiet, dzīvei te ir cits ritms, kurš ir pakārtots dienvidu ziemas dienas gaismas daudzumam, kā arī lietum un sniegam, kas bieži vien uzrodas ne no kurienes. Viss notiek telpās — pasākumi, ballītes, kopā sanākšana, sarunas. Ārā šeit ziemā neviens daudz nedzīvojas, lai gan dažiem entuziastiem pat slapjums, kas gāžas no debesīm, nav šķērslis vakarā uzrīkot futbola maču — puiši dzenā bumbu pa dubļu un sniega putru. Ko tur daudz brīnīties, tā nu ir Argentīnas nacionālā apsēstība neatkarīgi no platuma grādiem.
Ušvaja ir vienīgā pilsēta visā Dienvidamerikā, kuru nav dibinājuši katoļu ticības sludinātāji, spāņu iekarotāji vai kāda no valdībām. Eiropas misionāri, protams, bijuši arī te, taču atšķirībā no citām vietām viņi veicināja iezemiešu cilšu kultūras un valodas saglabāšanu. Angļi bija pirmie, kas skarbajā Ugunszemē izveidoja mūsdienu apdzīvotām vietām līdzīgu kopienu, iekļaudami tajā vietējo žaganu cilšu ģimenes un izturoties pret tām ne kā pret mežoņiem, kurus pēc iespējas ātrāk jācivilizē, bet kā pret līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kuru kultūra un tradīcijas ir tikpat vērtīgas kā angļu pēcpusdienas tēja.
Tiesa, turpmākais žaganu liktenis nav pārāk priecīgs. Kopā ar eiropiešiem XIX gadsimta vidū atceļoja arī ieroči un alkohols, kas dažos gadu desmitos cilts pārstāvju skaitu krietni vien samazināja. Pašlaik Puertoviljamsā dzīvojot pēdējā žaganu pārstāve — 95 gadus vecā Kristina. Līdz ar viņu mūžībā aizies visi etniskās grupas pārstāvji, kuri kādreiz spēja dzīvot skarbajā Ugunszemes klimatā pilnīgi kaili, nakšņot zem klajas debess un peldēt jūras šaurumā, kurā ūdens temperatūra nepārsniedz 10 grādu.
Straujāk augošā pilsēta pasaulē
Vēsture un stāsti Ušvajā laužas ārā pa visām vīlēm. Par to, kā pirmie eiropiešu ieceļotāji, kas šeit gribēja apmesties uz dzīvi, mira badā un aukstumā. Par to, kā portugāļu jūrasbraucējs Magelāns to un Magelāns šo, kā dabas pētnieks Čārlzs Darvins šeit guvis iedvesmu saviem zinātniskajiem pētījumiem. Darvina izteikumi par šo pasaules daļu gan šeit tiek uztverti ar nelielu smīnu, jo zinātnieks snobiski paziņojis: žaganu un citu iezemiešu kultūras un valodas esot nabadzīgas un mežonīgas. Angļu misionārs Tomass Bridžs drīz vien pierādīja pretējo, sarakstot angļu—žaganu vārdnīcu ar vairāk nekā 30 tūkstošiem vārdu.
Ir arī jaunāki stāsti, kam piešķirta gan piedzīvojumu, gan mistikas aura, — par XX gadsimta sākumā nogrimušiem kuģiem, kuru Ugunszemes apkārtnē nav mazums, par Argentīnas baisāko un aukstasinīgāko noziedznieku cietumu, no kura aizbēgt neesot bijis iespējams, un par brīžiem asiņaino stīvēšanos par Folklenda salām, kuru juridiskais statuss vēl joprojām izraisa starptautiskus strīdus starp Argentīnu un Lielbritāniju.
Ušvaja ir vieta, kurā piedzīvots daudz tikšanos un arī sadursmju. Šķiet, katrs, kas te spēris kāju, ir gribējis pasludināt šo vietu par savējo un uzlikt tai savu izkārtni. Tiesa, nereti pēc pāris gadu desmitiem interese ir zudusi. Nav brīnums, ka patlaban pilsēta un tās iedzīvotāji attapušies identitātes meklējumos. Jautājumu, kas virmo gaisā, nav mazums — kas būtu labākie atslēgas vārdi, pēc kuriem Ušvaju pazītu pasaulē, un kā nosargāt pilsētu un tās sabiedrību no iespējamām iebraucēju politiskajām un ekonomiskajām manipulācijām.
Apjukumam ir daudz vairāk iemeslu, ne tikai vēsture vien. Nav noslēpums, ka Argentīna ir neparasts dažādu tautību sajaukums — ceļojot Patagonijā, nereti satikām cilvēkus, kuriem katrs no vecvecākiem ir no citas valsts. Šķiet, pasaulē nav tādas vietas, ar kuru kādam no Ušvajas iedzīvotājiem nebūtu tiešas vai netiešas saistības. Iepazīstam 84 gadus veco austrālieti Riku, kurš "pasaules galā" dzīvo vairāk nekā 10 gadu. Ciemojamies pie Pedro, kura tēvs Otrā pasaules kara laikā aizbēdzis no Krievijas armijas un pēc ilgiem pārceļojumiem nokļuvis Argentīnā, izlikdamies par itāli. Papļāpājam ar dienvidkorejiešu meiteni Jūnu, kura ar ģimeni uz Argentīnu pārcēlās četru gadu vecumā. Dzirdam pat par kādu vietējo meiteni, kuras vecvecāki ir latvieši. Ar viņu pašu parunāt neizdodas — tikšanās visu laiku tiek pārcelta no vienas dienas uz nākamo. Nekas, ja būs lemts, satiksim, ja ne, arī labi.
Pilsētā, kurā lielai daļai iedzīvotāju ģimene un tuvākie draugi ir tālu prom, visai izplatīta ir vientulība un depresija. Būt argentīnietim bez ģimenes ir visai grūti, īpaši, ja esi no valsts ziemeļu provincēm, kur kopienas izjūta un kopā būšana ir viena no lielākajām vērtībām. "Cilvēki atbrauc šeit, meklējot labāku darbu un cerot nopelnīt vairāk naudas, taču attopas vieni," stāsta Hulio (63), vēstures pasniedzējs, radioprogrammu vadītājs un vairāku grāmatu autors, kurš Ušvajā dzīvo vairāk nekā 45 gadus. Smaidīgais un enerģiskais vīrs Ugunszemē ieradās 18 gadu vecumā, kad šeit bija tikai četri tūkstoši iedzīvotāju un viena asfaltēta iela. Patlaban iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 50 tūkstošu un turpina augt atrāk nekā pilsētas infrastruktūra.
Lielākās pārmaiņas Ušvaja piedzīvoja 70. un 80.gados, kad, Argentīnas valdības īpašās ekonomiskās politikas stimulēta, tā kļuva par straujāk augošo pilsētu pasaulē. Likums par Ugunszemi kā zonu ar ievērojamiem nodokļu atvieglojumiem iedrošināja daudzus uzņēmumus pārcelt savas ražotnes tieši uz šejieni — līdz ar televizoru un ledusskapju fabrikām Ušvajā nonāca arī tūkstošiem ģimeņu, kuras cerēja sākt jaunu un labāku dzīvi. Diemžēl Ušvaja nebija gatava tādam darbaspēka pieplūdumam, un gadiem ilgi trešdaļa ģimeņu dzīvoja mājās bez apkures, ūdens un kanalizācijas sistēmas. Situācija ir uzlabojusies, taču vēl joprojām, klīstot pa ielām (no kurām daudzas tā arī nav asfaltētas), atliek vien pabrīnīties par savdabīgo privātmāju arhitektūru un izkārtojumu. Līdzās pamatīgām ķieģeļu mājām stāv arī zvejnieku ciematu cienīgas koka būdiņas ar glīti apgleznotām pastkastītēm un ciku caku aizkariem. Skaisti un romantiski bez gala, tikai grūti iedomāties, cik silti tādā namiņā varētu būt jūlija vidū, kad Ugunszemē ir ziemas spelgoņa.
Vārti uz Antarktīdu
No saukļa par Ušvaju kā pasaules galu tiek izspiests pēdējais peso. Gandrīz katrs pakalpojumu sniedzējs, kam nav slinkums, uz savas izkārtnes ir uzrakstījis Fin del Mundo*, tādējādi cerēdams pievilināt vairāk viesu. Pagājusī vasara gan neesot bijusi viegla, jo ceļš uz šejieni ir dārgs un lielākos ieņēmumus parasti ienes kruīzu kuģu pasažieri, kuru skaits ir ievērojami apsīcis. Tādas ir globālās ekonomiskās krīzes sekas. Arī pirms tam laiki bija smagi, jo Argentīna 2001.gadā piedzīvoja smagus satricinājumus, ko principā varētu saukt par valsts bankrotu.
Ceļotāji, kas līdz šejienei tomēr tiek, ir no visas pasaules. Katrs ar savu programmu un apskatāmo objektu sarakstu — populārākie ir pingvīni, Ušvajas Nacionālais dabas parks un Antarktīda. Pirmie divi ir visnotaļ tuvu un aizsniedzami, ar trešo ir nedaudz sarežģītāk un vēl dārgāk — lai nokļūtu septītajā kontinentā, kuģī jāpavada vismaz trīs dienas un jāšķiras no desmit tūkstošiem dolāru. Taču gribētāju netrūkst — vasarās uz Antarktīdu dodas aptuveni divi tūkstoši cilvēku mēnesī.
"Antarktīdā visi kļūst vienlīdzīgi — kā brāļi un māsas—, jo jūs vai nu kopā izdzīvosiet, vai arī kopā mirsiet. Vairs nav svarīgi, kuram ir vairāk naudas," stāsta čīlietis Karloss (63), kurš Antarktīdā ir bijis vairāk nekā 50 reižu. Kopš viņa pirmā ceļojuma ir pagājis vairāk nekā 30 gadu, un tagad sirmajam jūrniekam ir desmitiem stāstu par kontinentu, kurā temperatūra ziemā sasniedz mīnus 60 grādu. Stāstījumu Karloss papildina ar izteiksmīgiem žestiem, un, lai gan daži no viņa stāstiem izklausās diezgan neticami, visas šaubas liekam pie malas, kad viņš parāda fotogrāfijas, kas uzskatāmi apliecina dzirdēto.
Rādot ierāmētu bildi ar kuģa priekšgalu, kurš triecas milzīgā vilnī, Karlosa acis iemirdzas: "Man bija 27 gadi, kad atceļā no Antarktīdas uz Ušvaju mūs pie Hornas raga pārsteidza stipra vētra. Tā ir viena no kuģošanai bīstamākajām vietām pasaulē. Trīs dienas nogaidījām kādas nelielas salas ostā netālu no Antarktīdas, un kuģa apkalpe tomēr nolēma doties ceļā. Viļņu augstums bija 36 metri, un man likās, ka tas ir manas dzīves pēdējais brauciens. Vilnis pārgāzās pāri kuģim, un uz pāris sekundēm mēs bijām pilnīgi zem ūdens. Desmit dienas neēdām neko citu kā ābolus, jo neko nebija iespējams pagatavot. Es zaudēju 12 kilogramu. Laiva sveika un vesela atgriezās Ušvajā, kur visi domāja, ka esam gājuši bojā."
Karlosam ir arī vesels pulks citu stāstu — par leopardroņiem, kas apēd itāļu fotogrāfus, par vaļiem un pingvīniem, un vulkāniskām salām netālu no Antarktīdas. Enerģiskais vīrs mūs pārliecina, ka tik tiešām ir vērts krāt naudu un pašiem doties uz sniega un ledus zemi. Mums nav pamata viņam neticēt.
Latvijā tādus nesatikt
Ušvaja ir atsevišķa nodaļa stāstā par Argentīnu. Pilnīgi noteikti. Taču tā ir un paliek Argentīna, un, pat atrodoties uz salas, Ušvaja neredzamām saitēm ir vienota ar zemi, kuru reiz ar motociklu un stopiem apceļoja Če Gevara. Ak, jā, starp citu, esot Argentīnā, vairs nav nekādu jautājumu, kādēļ Ernesto kļuva par Če. Par tādu, šķiet, kļūst ikviens, kurš, kādu laiku padzīvojis Argentīnā, dodas uz citām spāniski runājošām valstīm — "če" valodā iezogas nemanot, un jau pēc pāris mēnešiem katrs teikums sākas tieši ar šo mazo vārdiņu, kam latviešu valodā tuvākais ekvivalents ir "klau, tu!".
Arī mates tējas dzeršana šeit notiek gandrīz vai nepārtraukti, varbūt pat vairāk nekā citur Argentīnā, jo Ušvajā ir auksti gandrīz visu gadu, un siltā mate, ko dzer ar salmiņu, patīkami sasilda mēnešos, kad centrālās apkures sistēmas trūkums jūtams jo īpaši. Arī mēs, lai kur ietu, tiekam uzaicināti piedalīties mates dzeršanā — trauciņš tiek padots no rokas rokā. Tēja šeit ir kā atslēga, kas kalpo gan par ieganstu sākt sarunu, gan iemeslu vienkāršai kopā sanākšanai vai ballītei virtuvē. "Kur ir cilvēki, tur ir mate. Kur ir mate, tur ir cilvēki," viens no gandrīz vai akmenī iecirstiem baušļiem.
Vēl viens Argentīnas fenomens, kas uz urrā iedzīvojies arī pasaules galā, ir flogeri. Sākumā reizes trīs pārprasām, vai esam pareizi sadzirdējuši šo vārdu. Flogeri ir viena no populārākajām subkultūrām pusaudžu vidū tieši Argentīnā — gada laikā kļuvusi par sava veida nacionālo apsēstību. Tīņi ar pagariem matiem uz pieres valkā šauras bikses un izteikti krāsainus un kontrastējošus apģērbus, kā arī klausās electro mūziku. Viņi redzami ik uz stūra. Ar kamerām izstieptās rokās fotografē paši sevi un ievieto bildes blogos, kuros mēģina pārspēt cits citu izdomā.
Kad kādā jauniešu pasākumā prasām Augustīnei — trausla izskata meitenei ar lielām acīm —, vai arī viņa ir flogeris, jo mati uz pieres ir visai pagari, meitene sarauc uzacis un nosaka: "Nu nē! Man patīk skeitot un japāņu animācija." Skaidrs. Nosaukt neflogeri par flogeri laikam ir visai netaktisks gājiens, un turpmāk ar šo apzīmējumu nemētājamies, lai gan mazos, krāsaini tērptos tīņus redzam ik uz soļa. Un atkal ik pa brīdim nozib zibspuldze. Šķiet, Eiropā šādas identitātes meklējumu izpausmes vēl nav manītas.
*Pasaules gals
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.