Ko gribēju šogad teikt savai mammai? To, ka viņa ir varone! Visā
pasaulē mammas ir ikdienas varones! Tomēr mūsu, Latvijas, mammas ir
varonīgākas nekā daudzas citas mammas. Kad mēs augām, viņām nebija
autiņbiksīšu, nebija siltā ūdens, nebija veļas mašīnu, virtuves
kombainu, matu fēnu, gludekļu ar tvaiku, datoru un reti kurai bija
gana naudas. Viens liels "nekas" pret ikdienas augstajām dzīves
prasībām. Daudzām Latvijas mammām ir trīs rūpju mērķauditorijas:
mēs, mūsu tēti un darba pienākumi, bet vēl joprojām nav nekā no
augstākminētā.
Bieži vien, viņas bija (ir) pavisam vienas. Jo tētu vai nu nav, vai nu viņi ir aizņemti ar makšķerēšanu un alu (labākajā gadījumā), vai nu neuzskata ņemšanos ar bērniem par sociāli atbalstāmu pienākumu.
Manai mammai vislielākais PALDIES par skolu un valodām. Pirmkārt, gadiem un stundām ilgo ņemšanos ar angļu valodas vārdiņiem. Otrkārt, par franču valodu - laikā, kad mums knapi bija, ko ēst, man vairāk par visu nepieciešama likās franču valoda. Biju atradusi lētu un unikālu iespēju tikt uz valodu skolu Francijā. Mācību cena bija tikai 300 latu trīs mēnešiem, lai gan tajā laikā tā bija milzīga nauda, un manai mammai nebija ne santīma. No sērijas "līdz algai nākamnedēļ pieci lati". Mēs dzīvojām ļoti lielā nabadzībā. Vai šādos apstākļos var iedomāties absurdāku bērna prasību? Franču valodu, kad ģimenei nav ko ēst? Franču valodu?!
Bet mamma gāja un naudu aizņēmās...Daži teica - galīgs neprāts un izdabāšana bērna kaprīzēm! Pagāja mēneši, līdz viņa naudu atdeva. Droši vien viņai bija jāatsakās no pusdienām darbā, ziemas zābakiem, friziera, pasēdēšanas pie kafijas tases ar draudzenēm. Bet bez šī neprāta es šodien nebūtu tā, kas esmu.
Šīs manas "kaprīzes" dēļ mana mamma cieš vēl joprojām. Es mācos Francijā, bet manai mammai manis pietrūkst un viņa gaida manu atgriešanos, jo katrai mammai katrs viņas bērns ir vienīgais, unikālais un vismīļākais. Par šo bezgalīgo beznosacījumu mīlestību visām mīļajām mammām lielais paldies un miljons buču!