Vairāk kā gadu dzīvojot tipiskā sešstāvu ķīniešu mājā, kur vislabāk var izbaudīt šanhajiešu ikdienas dzīves ritmu, kaimiņus pidžamās man nākas sastapt gandrīz katru dienu. Tāpat kā ēst gatavošanu koridoros, superapakšbikšu karināšanu virs kaimiņu logiem, vīriešus, kas nokārtojas turpat ceļmalā, smalki veidotas jaunkundzes, kuras pēkšņi izspļauj zaļus brīnumus diezgan atbaidošas skaņās pavadījumā, superdārgus auto, kuru vadītāji pie luksofora zaļās gaismas iejūtas visuvarenā lomā un izvēlas, kam dzīvot un kam mirt..
Tomēr tās ir tikai negatīvās lietas, kuras sākotnēji kaitina un rada neizpratni, bet ar laiku to vienkārši nākas pieņemt kā daļu no ikdienas Ķīnā, kur pēkšņi sāc novērtēt, ka durvju sargs vienmēr laipni sveicina un sirsnīgi pasmaida, kaimiņu pūdelim katru rītu ir cits tērps, ka studenti aicina dziedāt karaoki populārajos KTV klubos ne jau tādēļ, lai tiktu pie labas atzīmes…
Bet, atgriežoties pie pidžamām. Protams, agrāk vai vēlāk katram neparastu parādību lieciniekam rodas vēlme uzzināt „kas lācītim vēderā“ jeb vienkārši – kas aiz tā visas slēpjas – slinkums, ērtums vai varbūt nabadzība?
Aptaujājot savus studentus un paziņas, izrādījās, ka pidžamu modes noslēpums ir pavisam prozaisks – aptuveni 60.,70.gados, kad pidžamas atļauties varēja tikai turīgie pilsētas iedzīvotāji, nakstērpa demonstrēšana ielās bija lielisks veids kā demonstrēt savu labklājību, tādējādi it kā paziņojot „es esmu tik turīgs, ka varu atļauties speciālu apģērbu gulētiešanai“. Pidžama kļuva par statusa simbolu, jo lielākais vairums šanhajiešu tolaik gulēja vienkārši apakšveļā vai pat tai pašā darba apģērbā, un pidžamas bija neaizsniedzams sapnis.
Šobrīd laiki un statusa simboli Šanhajā ir mainījušies, kaut gan arī tagad netrūkst nabadzīgo iebraucēju, bet šanhajietis Hello Kitty vai dalmācieša raksta nakstērpā un plīša čībām kājās vēl joprojām iet uz veikalu, sēž savā mazajā veikaliņā vai iet uz frizētavu. Šodien pidžama šanhajietim ir vairāk ērtuma, ne statusa izpausme, bet jaunā, materiālistiskā paaudze jau kaunējas par saviem vecākiem un vecvecākiem pidžamās. Tādēļ man vienu laiku radās doma iemūžināt Šanhajiešus pidžamās fotoblogā, jo tā ir unikāla un izzūdoša šīs pilsētas parādība, bet, veicot nelielu googlēšanu, atklājās lielisks priekšgājējs - Justin Guariglia, kurš jau ir publicējis grāmatu ar ļoti trāpīgu nosaukumu :„Planet Shanghai“, jo šeit tiešām nepaiet ne diena, kad es nejustos kā uz citas planētas...
PS Ierakstam pievienotās bildes ir uzņemtas ar manu telefonu, tādēl kvalitāte nav ideāla, savukārt bildes no Justin Guariglia grāmatas „Planet Shanghai“ ir atrodamas šeit.