Lielākoties ceļojumā aicinātas Baltijas valstu stila žurnālos strādājošās. Igauniete Anu ir ģērbusies Calvin Klein un MaxMara, gan jau arī citos zīmolos, taču neesmu tāda lietpratēja, lai tos atpazītu. Šī būtne ir ārkārtīgi šarmanta: smalciņa, laiski šūpina kāju pār celi un reti noņem melnās saulesbrilles. Anu smalkumu varētu raksturot frāze, ko viņai reiz intervijā teicis Žans Pols Goltjē: "Sievietei, kura nelieto smaržas, nav nākotnes." Man patīk arī igauniete Manona — nemitīgi runā, viņas humors ir šerps. Lietuvietei Nijolei ir saskumis vaigs, jo pazudusi bagāža, taču ik palaikam viņa pasmej: "Nav bagāžas, nav problēmu." Lietuviete Daiva no biznesa žurnāla ir prātīga un klusa. Vēl esam mēs, latvietes: Liene no airBaltic, Ineta no Santas, es un Francijas tūrisma biroja pārstāve no Zviedrijas biroja — Juhanna, kura līdzīga Bjorkai, vien skaistāka. Četras dienas mēs ļausimies Francijas smalkumiem.
ELTONS DŽONS UN CITI
Lieliskais tomēr ir. Šoferis Džons, kurš astoņas mamzeles pārvadā
sudrabotā busiņā. Pirmā pietura ir neliels restorāns Helios
Vidusjūras krastā. Ūdens ir koši zils kā baseinā, spīd balta saule,
balti klāti galdi ar spožām glāzēm, kurās līst rozā vīns. Svaigums,
miers un maigums. Es to tomēr neizturu. Kad pusdienu zivs vēl cepas
rozmarīna mērcē, novelku bezbrenda kurpes un iebrienu jūrā. Silts!
+27°C grādi! Arī Liene neiztur un metas ūdenī.
Par pašu Nicu: pilsētu V gs. pirms mūsu ēras dibinājuši grieķi, arhitektūrā manāmas arī netālās Itālijas dvesmas. Gide Lūsija stāsta, ka te dzimis arī Garibaldi — Itālijas cīnītājs un nacionālais varonis. Nica ir kūrorts, tūrisma sezona sākas februārī ar milzu karnevālu, kas notiek katru nedēļas nogali līdz pat martam. Ielās dejo kallas, sniegavīri, spalvās un ziedos tērpušās mamzeles.
Tradicionāls Nicā ir džeza festivāls, kas jūlija beigās notiks sešdesmito reizi. Sezona ilgst līdz oktobra vidum. Nicā ir arī Anrī Matisa muzejs un daudz mākslas studiju. Kādā ielā redzēju galeriju Traģiskā māksla, kuras skatlogā bija dažādās tehnikās zīmēta grupa U2.
Kā jau kūrortā, cenas nopietnas: 60—85 eiro par nakti divvietīgā istabā, kafija divi eiro, vakariņas restorānā, sākot no 50 eiro. Keramikas cikāde, kas mājās jums sisinās un atgādinās vasaru — 15 eiro. Dzīvoklis te maksā, sākot no 115 000 eiro. Kā pastāstīja gide, tos knaši pērkot krievi. Viņiem esot daudz naudas, jo pat ēdienkartē izvēloties dārgākos ēdienus.
Visam pāri Nicā ir glamūrs. Spīdīgs kā šokolādes papīrītis, tas iečabas it visur un brīžos, kad gribas klusumu. Vai tad var cilvēks pabraukt ar tūristu kuģīti, vienkārši vērojot skaisto dabu? Nē! Gidam, tērptam baltā, vajag savu gadaskaitļu penteri papildināt ar — lūk, tā, dzeltenā māja tajā pakalnā ir Eltona Džona māja, tā ir Tinas Tērneres un tā — Mika Džegera meitas Džeidas māja. Tiek pieminēts arī Zanussi vadītājs un Bils Geits. Un, ak dieniņ! Nicas pievārtes mežos esot redzēts skrienam Deivids Bekhems. Pats Bekhems! Tas seksīgais un stilīgais vells!
"Un Viktorija?" pēcāk pavaicāju citai gidei, kura arī par šo faktu informēta. Nē, neesot manīta. Un diez vai viņa maz varot turēt līdzi vīram.
Un kam gan Nicai Viktoriju Bekhemu, ja pilna promenāde ar viņas līdziniecēm. Milzu Chanel saulesbrillēs, D&G jostās un karameļu oranžbrūnu ādu. Apģērbos topā ir baltā krāsa, jo gan Nicā, gan Antibās ir veikali, kur nopērkami tikai balti apģērbi. Kad apjautājos pārdevējai, kāpēc tad tā, viņa saka: "Tas tā svaigi, gaisīgi." Gide ieminas, ka absolūts glamūrs te kūsājot, kad uz Kannu kinofestivālu sabrauc lielas zvaigznes, mazas zvaigznes un fani. Nja, pirmo dienu uz glamūru vēl patīkami skatīties, taču nākamajās tas šķebina. Ģērbšanās stils ir pārāk līdzīgs un nav, kur piesiet aci.
Vakarā baltie iziet ielās jau nedaudz tumšāk ģērbušies, staigā gar jūru lēnā lielveikala solī un smalki vakariņo. Gide iesaka nogaršot Nicas salātus, kas sastāv no tomātiem, anšoviem, vārītām olām, olīvām, tunča, zaļajām pupām pākstīs, jaunajiem kartupeļiem, kāda šalotes sīpola, kapera un pa virsu uzlaistītas olīveļļas vai balzamiko etiķa.
Rozā vīnu franči tur ar ledu pildītās plastmasas turzās ar rokturiem, savukārt zem šķīvja bieži vien ir paliela lapa, tāds kā paliktnis. Kādā restorānā par paliktņiem īpaši padomāts. Uz lapām ir domātāja Bona teicieni ar vārdu spēlēm: "Jā, jā, es esmu atnācis viens!" — "Ak, mīļo māt/jūr!" Man trāpījies: "Kāpēc mēs nebraucam uz Sibīriju?" Varbūt viņiem tas šķiet smieklīgi, sēžot karstā saulē, taču es sajūtos nedaudz neomulīgi.
Naktī murgoju. Baltā tērpušies cilvēki no promenādes gluži kā masveida iesvētībās brien jūrā un kļūst caurspīdīgi.
GURĶU UZPUTENIS
Ceļojot man svarīgi, ko konkrētajā valstī var darīt, nevis ko tur
var redzēt. Gulēšanu pie jūras neuzskatu par darāmo. Iepirkties?
Igauniete Anu apgalvo, ka Franču Rivjērā ir labi veikali ar
oriģināliem zīmoliem, tomēr labāk iepirkties esot Milānā. Ko darīt,
kamēr vieni izvēlas cepties, citi lavierē pa šmotku bodēm? Es jūtos
apģērbta, tāpēc izīrēju velosipēdu par pieciem eiro stundā un
minos! Pēc četru gadu braukšanas pa Rīgu, kur ir divi veloceliņi,
Nicā jutos kā sapnī. Un tieši uz velosipēda ieraugu citu Nicu.
Pilnu laipniem un aktīviem cilvēkiem.
Veloceliņš gar jūru noslogots ar skrējējiem un skrituļotājiem, spirgts vējš sitas sejā, un es laimē smaidu. Bet kā tad bez jūras testēšanas! Skrienu iekšā, kājās spiežas akmeņi, jo man nav gumijas čību kā citiem peldētājiem. Ejot prom, saprotu, ka šī ir gejiem un lesbietēm draudzīgā pludmale, par ko liecina varavīksnes karogs un, ja ieskatās, arī publika. Toties šī pludmale ir bezmaksas atšķirībā no tām, kur uzbērtas smiltis, iesprausti saulessargi un par cepināšanos jāmaksā.
Labāk par Nicu man patīk pārdesmit kilometru attālā Antiba, kur dzīvojam lielāko daļu mūsu ceļojuma. Antiba ir klusāka un mīlīgāka. Grieķu un romiešu arhitektūras mūri un ēkas ieskauj pilsētu un jahtu klājienu, tālumā stiepjas mols. Antiba ir slavena ar pili, kas reizē ir arī Pablo Pikaso muzejs. Pils nes Grimaldi vārdu, jo XIV gadsimtā te dzīvoja Monako karaliskā Grimaldi ģimene. Pikaso šeit ieradās 1946.gadā ar savu mīļoto Fransisu un dzīvoja no septembra līdz novembrim, pateicībā atstājot vairākus desmitus darbu, tai skaitā La Joie de vivre. Kopš 2006.gada muzejs ir remontā, taču šā gada augustā solās atkal būt vaļā.
Diez vai Pikaso laikā jau bija absinta pagrabs, taču patlaban tas ir Antibā netālu no tirgus, un tur virs cukurgrauda pilina ūdeni, tad dziru triec iekšā. Pašā tirgū gan neejiet, lai arī olīvu un šķiņķa kaudzes aicina, jo blakus veikalos viss ir lētāk. Arī jauka bulanžērija ar siltām bagetēm ir pāris soļu tālāk. Tur sadraudzējos ar bērniem Luku, Lilī un Emi. Viņi mani iesaista kāršu spēlē, franciski stāstot noteikumus. Man rokas pilnas ar franču zvēriem un mošķiem, kas attēloti uz kārtīm, un es spēlēju. Populārāka par kārtīm gan ir pingponga spēle, ko piekrastē spēlē vīri, taču to man neizdodas paspēlēt, jo mūsu grupai jādodas vakariņās.
Tas ir karalisks gājiens. Restorāns Le Figuier de Saint-Esprit, kas atrodas rue Saint-Esprit 14, atvērts kopš novembra. Tā īpašnieks ir pavārs Kristians Morisē. Viņš 18 gadu strādājis lepnas viesnīcas Juan Hotel restorānā, kam piešķirtas divas Mišelina zvaigznītes, un pērn izdomājis atvērt pats savu. Viņš dara visu, lai arī šis restorāns tiktu pie kādas zvaigznes. Priekšžēdiens, pamatēdiens un deserts te maksā, sākot no 49 eiro.
Un vakars sākas. Balti krāsotas senas sijas, greznas un smagnējas lustras, oficianti uzvalkos, balti galdauti. Pirmais pie mums atceļo zemeņu aperitīvs ar nelielu alkohola devu. Drīz parādās milzu šķīvji, kuru vidū ir tāds kā paprāvs domino kauliņš, tikai viena puse gaiši zaļa, otra — sārta. Tas ir paprikas un gurķu uzputenis. Smalkāk — muss. Nākamais, šķiet, no kuskusa vai smalkiem rīsiem gatavots bruņurupuča izskata uzkalniņš, kam klāt nedaudz jūras velšu un apkārt vijas Nicas cukīni spageti formā. Trešais ēdiens. Ceptas vēdzeles un tinteszivs gabaliņi kūst mutē, tāpat kā piedevas — turku zirņi, olīvu un tomātu pastēte uz kraukšķīgas maizītes. Ceturtais — ravioli, kas pildīts ar baziliku, un artišoki piparu mērcē ar tomātu kokteili Marzano Jouno. Piektais — gaļa, kas bijusi ietīta mālā un cepta zemē, tiek pasniegta Vallauris māla podiņā. Kukurūzas miltu biezenis, kas izskatās pēc smilšu kūkas pludmalē, un visam pa virsu cukīni zieds un timiāna ziedu sula. Sestais — maskarpone ar vaniļu, sarkano augļu želeja, vēsa vafele. Septītais — saldējums, pistācijas un svaigi augļi karamelē un marcipānā. Un beigta balle — ar espreso. Visas porcijas bija ne lielākas par riekšavu, taču vakariņas ilga trīs stundas. Starp ēdieniem bija garas sarunu pauzes, kurās nesteidzīgi pļāpājām un smējāmies. Vienā no tematiem nevarēju piedalīties, jo meitenes runāja par zīmoliem. Par to, ka skaistākās kurpes ir dārgākās, par to, kas modē šosezon. Sekss un lielpilsēta 2.
"Jūtos kā lācis," vēderu turēdama, saka igauniete Anu, kad dodamies ārā no restorāna. Trīs soļus no tā šņākuļo jūra. Ir melna nakts, tālumā uzkalnos mirguļo pilsētas ugunis. Tās iestiepjas jūrā un izskatās kā krokodils, kurš savu grubuļaino muguru ietērpis fliterotā vamzī un iebridis jūrā pagulšņāt un pavizēt.
Kādu citu dienu vakariņojam nelielā un kičīgā zivju krodziņā Taverne du Safranier, kur visi skatieni vērsti uz televizoru. Futbols starp Franciju un Itāliju. Francūži zaudē, tāpēc krogā ir nospiedoša gaisotne. Un es vēl domāju, ka franči zina, kas ir dzīvošanas prieks!
PUTNI ĶĒDĒS
Viena no pieturām ir Marineland Antibā. Te ir jūras lauvas, roņi,
pingvīni, vairāki akvāriji ar zivīm. Vienā no tiem iebūvēts kupols,
zem kura bērni var parāpot, piecelties kājās un iebāzt tajā galvu,
redzot apkārt peldošās zivis.
Kāds parka stūris mani skumdina. Teju desmit putni saķēdētām kājām stāv uz baltiem podestiem un miedz saulē acis. Zemē novietotas ūdens bļodas. Viens nolec no podesta un, lēnām velkot aiz sevis ķēdi, pieiet padzerties. Turku klijāns ar sārto knābi ir tik skumjš! Liela pūce oranžām acīm nepakustas ne mirkli. Rodas sajūta, ka viņi gaida nāvessoda izpildi. "Cietumnieki," komentē Anu.
Protams, zoodārzi nav nekas humāns, un tas viss jau tikai mūsu, homo sapiens, dēļ, taču šis skats ir atbaidošs. Kad Marineland saimnieks sāk stāstīt, cik visi dzīvnieki te jūtas labi, neizturu un apvaicājos, kā viņš zina, ka putni jūtas labi. Seko monologs par Darvina teoriju un to, ka ir stulbie dzīvnieki "putni" un gudrie dzīvnieki "cilvēki", kuriem ir vairāk smadzeņu kroku un līdz ar to citas vajadzības. Mēs nevarot savas vajadzības pielīdzināt viņējām. Turklāt putni naktī tiekot vesti izlidināties, jo tad viņiem ir diena, taču patlaban viņi guļ. Tas mani nomierina. Un tādi putni ir finansiāli ienesīgi? Jā, putnus iepazīt ierodoties klašu ekskursijas.
Kad sākās zobenvaļu šovs, kur lielie melnbaltie skaistuļi skatītājiem māj un met luņķus, es domāju par putniem. Tikmēr simtiem mazo franču sajūsmā spiedz. Man blakus sēž divi puikas: Nikolā un Tomass. Starplaikos viņi salīdzina savu mugursomas saturu. Nikolā rāda Evian minerālūdeni, Tomass to novērtē ar paceltu īkšķi un izvelk savu Pierrer. Arī Nikolā paceļ īkšķi. Tad Lūkass izvelk Kinder Delice, Nikolā — Snickers, un tā līdz jakām un peldbiksēm.
Putnus aizmirstu, kad spa un talasoterapijas* centrā Thalazur apņem lavandas eļļas smarža un uz muguras sāk smidzināt silts jūras ūdens. Masāža ir tāda, ka pēc tās dziedu Oo, Champs-Élysées!** un aizmirstu skapīša kodu. Vēl mēs vingrojam pie zemūdens strūklām, guļam ūdensgultai līdzīgā ierīcē, kas masē muguru ar ūdens strūklām.
Es saprotu Eltonu Džonu. Daba un virtuve Franču Rivjērā ir brīnišķīga. Man nepatīk kūrorti, arī Nica bija par saldu, taču "izķepurojās" ar francisko piesitienu: kruasāni, caffe crema, mazie suņi, romantiskā arhitektūra, garās un nesteidzīgās pusdienas pauzes. Ne velti gide Lūsija, iedzimta angliete, smēja, ka tieši pusdienlaiku dēļ izlēmusi ilgāk pastrādāt Francijā, jo "te tas kā minimums ir pusotras stundas".
"Un neviena mīnusa te nav?" vaicāju gidiem. Vieni minēja to, ka saimnieki nesavāc aiz suņiem to, ko vajadzētu savākt, citi teica — jāsargās no apdegšanas saulē. Sargājos un tiku pie karameļkrāsas elsiņa un pie tās labās sajūtas, kas pārņem, kad tiek pārgriezts arbūzs un apēsta pirmā šķēle — miltainais vidiņš. Mm!
* Talasoterapija — procedūras ar jūras ūdeni un kosmētiku, kas gatavota no jūras sāls, dūņām un aļģēm
** Elizejas lauki — franču val.
Autore bija airBaltic viešņa