Galva mākoņos
Ko vēl labāku var vēlēties tie, kas vēlā rudenī meklē siltu sauli, spilgtus iespaidus, jaunus izaicinājumus un, protams, mazliet adrenalīna. Vienīgais tiešais reiss šoruden no Rīgas uz Sicīliju mūs aizved 10 dienas pēc izvirduma. Uz to pašu Katānijas lidostu, kas nesen bijusi slēgta. Etna izverd regulāri, taču parasti lielus postījumus vietējiem nenodara. Par to liecina arī vulkāna krāteru rajona pieejamība parastiem tūristiem, ne tikai pieredzējušiem kalnā kāpējiem .
Plāni ir skaidri — uzkāpt Etnā. Nepamet cerība varbūt vēl kādu lavas straumīti redzēt fotoaparātam pieejamā attālumā vai no lidmašīnas varēs manīt dzirksteļošanu virs galvenā krātera.
Nekā, lidmašīna met slaidu loku pa jūru, un nekas neliecina, ka tur, lejā, burbuļo vulkāns. Gaidām rītu. Kamēr izlaužamies no pārpildītās un karstās Katānijas, paiet pusdiena, mūsu mērķis — tūristu paradīze Taormina. Turklāt tā ir vēl tuvāk vulkānam. Un tad pa ceļam ieraugām vecenīti Etnu, milzīgu, majestātisku smaili, kas aizsedz apvārsni, ar tā kā aplauztu, tā kā apdrupināttu galu, kurš nedaudz dūmo. Bet īsti saprast nevar — visa apkārtne vieglā dūmakā un mākoņi biezi, balti kā rūgušpiens Latvijā.
Uz pludmali pa tuneli
Taorminas viesnīcā jāsaka — tādu brīnumu redzam pirmo reizi! No ielas pāris pakāpienu ved tumšā, garā tunelī un uzreiz iekšā viesnīcas reģistratūrā. Bon giorno! Te jums atslēgas, te pa kreisi bungalo, un trīs soļus uz priekšu jau pludmales šļaksti. Šajā brīdī virs tuneļa aizdimd vilciens. Jā, asu izjūtu te netrūks, spriežam. Taču vilcieniņš atpūtu netraucē nemaz, dažas reizes dienā tas aizšļūc gar bungalo sienām — tik ātri, ka ne reizi neizdodas šo skatu iemūžināt.
Taorminas svarīgākās Mazzaro pludmales ūdens tepat pie kājām, un var aizbrist arī līdz mazai saliņai Bellai, kur klintī iecirsta privāta vasarnīca ar 10 istabām. Sala ir daļa no Etnas nacionālā parka vai kaut kā tā, skaidro laivinieki.
Taorminas apkaimē ir melnas, augstas klintis, ļoooti stāvas, līkumotas ieliņas un vietām izdedži un akmeņi pludmales smilšu vietā. Tās ir nodevas ilgstošai kopdzīvei ar Etnu. Te var noticēt, kā verdoša lava senāk pa jauniem zemes garozas lūzumiem tikusi līdz jūrai un tad ūdens vārījies.
Eiropas augstākais un aktīvākais vulkāns paceļas 3370 metru augstumā un ir ļoti labi redzams, ar pacēlāju uzbraucot augšā pilsētā. Kā uz Dieva plaukstas, kā uz īstas skatuves tas gozējas, lūkojoties no grieķu teātra drupu akmens sēdvietām.
Tas nevar būt nejauši, ka Etnas smaile ir iespraukusies tieši skatuves viducī. Skaisti izspēlēt traģēdiju, kurai fonā naksnīgajās debesīs dejo dzirksteles. Acīmredzot tāda bijusi teātra būvētāju iecere, jo citādi taču varēja skatītāju pagriezt ar muguru Etnai, vai ne?
No vasaras ziemā
Ja kāpsit Etnā, paņemiet kādu jaciņu, tur, augšā, ir tikai +5...+10 grādi, brīdināja zinātāji. Taisnība, jo vismaz septiņus mēnešus gadā Etnas galotni sedz sniegs, kas ir gan nozīmīgs dzeramā ūdens avots ielejās, gan slēpošanas industrijas garants ziemas periodā apmēram no novembra līdz maijam. Lejā šodien ir +37 grādi, un beidzot tas rīts ir klāt, kad dodamies vulkāna rīklē.
Braucot ārā no Lingalosas pilsētas, kas piemetusies Etnas pakājē, kādu stundu tiekam uz priekšu pa riņķi vien, pa riņķi vien, un tad vairs tikai +20 grādu. Un meži kā Latvijā, pat bērzi! Etnas centrālā krātera rajonam var piekļūt ar auto, braucot gan no dienvidiem, gan no ziemeļiem. Dienvidos varēs uzbraukt augstāk, un tad vēl kādu gabalu ar gaisa tramvaju. Bet no Taorminas tuvāk ir ziemeļu gals caur Lingalosu.
Pēdējais lielais izvirdums te bija 2001.gadā, kad lavas straume apstājās tikai četrus kilometrus no pilsētiņas. Toreiz ziemeļu puses gaisa tramvaja līnija tika pilnībā noslaucīta, tā ka nav pat ko atjaunot, arī vesela rinda suvenīru veikalu un daži kalnu nami izkūpēja gaisā. Par to liecina turpmākā apokaliptiskā ainava — melni izdedži, kas apstājušies pie pusapdegušiem mežiem.
No jauna izbūvēts ceļš ar koši baltām svītrām. No jauna uzslieta kafejnīca un suvenīru bodes. Arī vietējā fotogrāfa izstāde, kur pa stundai fiksēti tā gada izvirduma notikumi — izpostītās vietas pirms un pēc tam.
Kā sadzīvot ar aktīvu vulkānu, bail nav? Fotogrāfs Luidži saka: vērojam, prognozējam un neesam pārgalvīgi. Tie, kas pieiet pa tuvu pat nelielu izvirdumu laikā vai vazājas vieni paši nost no tūristu takām, reizēm iet bojā. Galvenkārt ārzemnieki. Tepat jāpērk biļete par 60 eiro, lai tuvāk krāterim dotos gida pavadībā ar lempīgu kalnu autobusu.
Sēra smaka
Gandrīz stunda paiet, kratoties pa izdedžiem ar 20 km/h ātrumu. Viegli pelēkas sejas — vai nu no kratīšanās, vai arī no melnajiem vulkāna putekļiem. Kā nu kuram. Ārpusē auksts vējš. Kāpjam laukā, lai tālāk dotos kājām. Vai ir pazīmes, ka tuvu vulkāna mute? Ir spēcīga sēra smaka, un visapkārt mazliet kūp. Gids izrādās nez no kurienes uzradies vecs ņiprs itāļu vīriņš ar slēpju nūjām, kurš aizskrien kā kalnu kaza, negribīgi dāvājot trīs pauzes elsojošajiem kāpējiem. Par 60 eiro viņš runā tikai itāliski, labi, ka dažus vārdus savā valodā no viņa izspiež franči.
It kā esam pie Cratere Centrale Bocca Nuova — centrālā krātera jaunās mutes. Gana bīstami un gana eksotiski. Ledains vējš mijas ar dedzinošiem karstiem tvaikiem, spilgti dzeltenas nogulsnes uz melniem akmeņiem un daži mazi cilvēciņi uz krātera malas. Ja var ticēt, ka te ir centrālā mute, ilgstoši uzturēties negribas. Toties skati ir pasakaini. Īpaši uz leju, kur redzams, kā lava plūdusi un ievilkusi melnas strīpas dzīvos zaļos mežos. Ja vēl nav gadījies, šeit var sajust cilvēku sakārtotās pasaulītes niecību dabas spēka priekšā. Un miers, un drošība ir tik relatīvi. Arī ar vecenīti Etnu nav joki. Pēc dienas vai nedēļas tā atkal var būt slēgta tūristiem, lai mazliet, bet varbūt tā pavairāk izvirstu, kā kundzei labpatiksies.
Atgriešanās siltajā pludmalē ar kristāldzidro ūdeni un raibām zivīm, kas šaudās gar kājām un ļaujas fotografēties, atkal ieaijā dienvidzemju baudīšanas vieglumā un bezrūpībā.