Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā 0 °C
Sniegs
Trešdiena, 20. novembris
Anda, Andīna

Pie maijiem un actekiem

Ir dziļa tumsa. Un tikpat dziļš klusums, ko cikāžu spalgā zāģēšana vērš vēl jūtamāku. Taustos pa svešu taku, jau šaubīdamās, vai šis gājiens ir prāta darbs. Tomēr eju un drīzāk nomanu nekā redzu, ka no džungļu tumsas pamazām iznirst citi stāvi. Un nu jau mēs visi dodamies uz vietu, kurp savulaik tāpat tika plūdušas ļaužu straumes.


Esmu Jukatanas pussalā, Čičenicas senpilsētā, un kā pelēks kalns man pretī slejas maiju ziedu laikos būvētā piramīda, kas izvietojuma, pakāpienu un terašu skaita ziņā vienlaikus ir arī milzīgs maiju kalendārs. Nemeklēju sēdvietu svešzemniekiem nolikto krēslu rindās, bet plecu pie pleca ar seno cilšu pēctečiem laižos tieši miklajā zālītē un līdz ar viņiem ataviski saraujos, kad piramīda pēkšņi uzliesmo draudīgi violeta un tās augstumos iedārdas pērkonīgas skaņas. Vai tieši tāpat nenodrebēja senļaužu sirdis, rībot maģiskiem ritmiem un līstot upuru asinīm? Bet ar tām šī zeme ir slacīta bagātīgi.

Seno dievu bija daudz, un to asinskāre neremdināma. Pat šķietami tik nevainīga izprieca kā bumbas spēle, kurai īpaši būvētie garenie laukumi ar mūros iestiprinātiem vertikāliem apļiem gandrīz visās Meksikas senvietās vēl aizvien stāv, kā stāvējuši, zaudētājiem beidzās ar bēdīgāko lomu dievišķajās asinsdzīrēs. Un kaut arī dienvidnieciskie maiju dievi bija miermīlīgāki par kareivīgo ziemeļnieku acteku elkiem, kurus godinot izrautās sirdis un pa piramīdu kāpnēm ripojošās galvas apstulbināja pat daudz pieredzējušos spāņu iekarotājus, arī šejienieši ir gana atdzērušies laicīgo asinis, nenoniecinot arī to miesu.

Tepat aiz klusi šalkojošām lapotnēm ved ceļš uz Upuru aku -— tumšu ūdeņu pildītu dziļu iežu iegruvumu, kur visvairāk pielūgtā un lutinātā lietus dieva pielabināšanai bez žēlastības tika slīcinātas maiju jaunavas. Un tā nav ne teiksma, ne melni orientēta pasaka — nelaimīgo mocekļu kauliņi mūsdienās ir izsmelti dienasgaismā.

Par laimi, nav vairs desmitais, bet divdesmit pirmais gadsimts. Dārdoņa pārtop mūzikā, bet baisā mistērija izvēršas gaismas un mūzikas izrādē, kas kuplināta ar spāņu valodā teiktu stāstījumu par Meksikas vēsturi. Starmešu izpildījumā skatāms pat slavenais Čūskas skrējiens — unikāla saules un ēnas rotaļa uz vienas no piramīdas skaldnēm, kas notiek tikai divreiz gadā — 21.martā un 21.septembrī. Un vajag taču tā sagadīties! Šī bija tā marta diena, mēs bijām pie piramīdas, bet saule, kas visu laiku kaltēja un sviedrēja, beidzot smīnēdama nozuda mākoņos, un prāts tai nenesās ne uz kādām rotaļām.

Taču Meksikas senvietas ar to akmenī iemūžinātajām cilvēces attīstības ceļa liecībām ir fenomens, kuram nav nepieciešami nekādi papildu efekti. Lai kādus šermuļus ar savām šausmu filmu ainām uzdzen seno dievu jeb, pareizāk, to radītāju drausmu darbi, tie nobāl uz matemātisko, astronomisko, arhitektonisko sasniegumu fona, kas šiem ļaudīm bija pa spēkam jau tad, kad zem Eiropas debesīm vēl nebija dzimis ne Koperniks, ne Galilejs un biezos mežos auga malka Džordāno Bruno sārtam...

ZAĻO PAKALNU NOSLĒPUMI


Īstam Jaunās pasaules aizvēstures pētniekam droši vien apskurbtu galva jau Mehiko modernajā antropoloģijas muzejā, kur iespaidīgi pārstāvētas daudzo pirmsspāņu laikmeta civilizāciju liecības. Bet, nonācis līdz Čolulas pilsētai, kur joprojām neatrakta un zaļam pakalnam līdzīga pazemē slēpjas lielumā visas citas pārspējošā Tepanapas piramīda, pašlaik kalpodama tikai par postamentu iespaidīgai, taču zemestrīču apdraudētai kristiešu baznīcai, viņš diez vai noturētos, nelūdzis Meksikas valdībai zinātnisku patvērumu. Tomēr piramīdu ceļš arī profānam liek apbrīnā ieplest acis un ar neatminētām mīklām kņudina iztēli.

Pašā Mehiko pievārtē — Teotikavānas kompleksā — slejas Amerikas kontinenta iespaidīgākā un laikam arī noslēpumainākā — Saules piramīda. Ap V gadsimtu pēc sīkiem aprēķiniem un astronomiskiem principiem būvētais un to laiku tehniskajām iespējām gluži neiedomājamais gigants tā arī nav atbildējis uz jautājumu, kas bija un kādu mērķi sev izvirzīja tā celtnieki. Pēc acteku dotā vietas nosaukuma šos ļaudis tagad sauc par teotikavāniešiem, un ir zināms, ka arī viņus, tāpat kā maijus, ir piemeklējis gan spožs uzplaukums, gan spējš noriets. Dominē pieņēmums, ka tā bijusi tikai reliģisku rituālu vieta. Taču pastāv arī fantastiskākas versijas — piramīda bijusi observatorija, enerģētikas akumulētāja vai pat... citplanētiešu lidlauks.

Bet, kamēr zinātnieki un nezinātnieki par to strīdas, katram pašapliecināties kāram tūristam pa stāvajām kāpnēm ir atļauts uztraukties 65 metru augstumā. Skats no augšas droši vien ir iespaidīgs, taču pat tad, ja tur tiešām kopā ar Meksikas sirmtēviem būtu pulcējušies marsieši, man nav vēlēšanās tēlot skudriņu uz milža elkoņa, jo tikai no lejas tā koptēls novērtējams visā varenībā.

Plats bruģēts ceļš, saukts par Mirušo avēniju, Saules piramīdu savieno ar tās mazāko māsu Mēness piramīdu. Gar abām ceļa malām stiepjas kāpņotu minipiramīdu rindas, un vienīgais, kas traucē izbaudīt šīs divus kilometrus garās un neizdibinātai vajadzībai veidotās avēnijas neparasto noskaņu, ir suvenīru tirgotāji, kuriem nezin kāpēc šķiet, ka tieši te un tagad ir īstais brīdis izvērst andeli.

Tādās domās ir arī kāds sīksts vīrelis, kurš nosoļo man blakus visu saules nokveldēto ceļu un beigās ar akmens bruņurupuču paunu gandrīz aizsedz skatu uz piramīdu. Tikai atmetis pēdējo cerību stiprināt savu budžetu ar maniem dolāriem, amigo atmet arī merkantilo negausību un jau gluži cilvēciski ieprasās, vai tālu esmu braukusi un cik tāds brauciens izmaksājis. Skarbo patiesību uzzinājis, viņš satriekts sasit rokas un pat atskatās uz piramīdu, kā vērtēdams, vai tā patiesi ir šādu upuru vērta. Tad, būdams īsts meksikānis un visa meksikāniskā patriots, viņš lepni izslejas un steigšus atiet malā, lai viņa zemes jaukumus varu izbaudīt par visu naudu.

Un to es arī daru, jo man atvēlētais "piramīdu ceļš" ir 2000 kilometru garš un ved no actekiem līdz maijiem, tomēr parādot tikai sīku daļiņu no brīvdabas eksponātiem, ar ko tik bagāta Meksika. Un atradumu laiks vēl nepavisam nav galā. Dzirdot stāstus par tiem, gandrīz vai jādomā, ka šajā zemē tikai sparīgāk jāiedur lāpsta un atkal būs trāpīts piramīdai vai senai krātuvei, no kuras birs ārā nefrīta rotas, zelta skulptūras un vulkāniskā obsidiāna kaulu šķeļamie naži.

Zaļu pakalnu vai selvā ieaugušu brikšņu stadiju ir pārdzīvojušas arī Jukatanas pussalas maiju un tolteku senpilsētas Kabaha, Ušmala un Čičenica, kā arī maiju kultūras tīrradnes Palenke, Bonampaka un Jahčilana, kas sasniedzama vienīgi braucienā pa akmens krāvumiem un sēkļiem pilno Gvatemalas robežupi Usumasintu. Kāpiens stāvā krastā, gājiens zem svešādu putnu pieklaigātām tropu arkādēm. Un piepeši — saules apspīdēta lauce ar akmens grebumiem rotātu celtņu atliekām. Tikai samtainas sūnas un šur tur pa kādam ķeburainam koku milzenim. Īsts senču gariem atvēlēts parks, kurā — tavu brīnumu! — neviens neko nepārdod un tikai kāds sikspārnis mūru velvē nikni uzpīkst par spraukšanos garām viņa miteklim.

Tieši tādas, smaragdzaļas džungļainības ietvertas, šīs senvietas valdzina un intriģē visvairāk. Kaut, protams, apzinos, ka tikai tropu mežiem atkarota, inventarizēta un iekonservēta šī godība ir iepazīstama un sataupāma priekšdienām.

Tāda ir zapoteku ceremoniju vieta Monte Albana un jo sevišķi pieminekļiem bagātā, bet jau pārlieku civilizētā Ušmala, kur svilinošajā saulē un tūristu pūļu čalās gaist vienreizības izjūta un atskārta par to, kas bija šīs vietas celtnieki. Varbūt tāpēc kāda akmens čūska, kas šeit tūkstoš gadu noraugās uz milzīgo Burvja piramīdu, nolemj mani uzmundrināt ar dāvanu. Pēkšņs vējiņš sapurina apelsīnu koku, un man pie kājām nokrīt auglis. Saku dāvinātājiem paldies, iemetu dāvanu somā un... aizmirstu.

Dīvainā kārtā manu "kontrabandu" no kontinenta uz kontinentu nepamana pat triju lidostu modrie kontrolieri. Mājās nolieku saules sakaltēto Meksikas viesi plauktā. Un kādu rītu izbijusies ieraugu, ka no cietās mizas graužas ārā dzelteni "tauriņu bērni"! Ak vai! Nu cerams taču, ka esmu ceļojusi tikai telpā, nevis laikā.

PAGĀNISMA VILINĀJUMS


Meksika, protams, rāda ne tikai aizvēsturi. Pievarējuši actekus un daudzmaz pievaldījuši dumpīgās dienvidu ciltis, spāņu ienācēji uz senās pasaules drupām steidzās celt savējo. Tapa tādi šedevri kā Mehiko katedrāle, kuras galvenā altāra tumši spīguļojošā zeltā droši vien atmirdz arī acteku virsaiša Montesumas kādreizējā bagātība, un Gvadelupas bazilika, kas celta, godinot Jaunavu Mariju, kuras tēlu drīz pēc konkistadoru uzvaras gājiena bijis lemts ieraudzīt... nē, ne jau spānim, bet indiānim Huanam Djego. Diemžēl arī šīm būvēm aizvien tuvāk zogas iznīcības roka, tāpēc līdzās purvainajā zemē nenovēršami grimstošajai Gvadelupas bazilikai jau uzcelts jauns un katolisma zemei neparasti moderns templis.

Ir Lieldienu laiks, un visu lielo un mazo pilsētu dievnamos pulcējas kristīgi ļaudis, kas runā spāņu valodā, dzīvo spāņu izveidotās pilsētās un piekopj spāņiem radniecīgas tradīcijas. Taču Meksika nav Spānija, un kas to zina, kurš kuru savā kultūrā patiesībā asimilējis. Kamēr mūsdienu pilsētnieki dzīvo parastu, pasaules koptēlam pietuvinātu dzīvi, lauku un jo sevišķi kalnu rajonos mīt ietiepīgas indiāņu ciltis, kas nejūt vajadzību mainīt gadsimtos iedibināto lietu kārtību. Tāpēc jēdziens "maiju, tolteku vai mišteku pēctecis" te nepavisam nav tikai tēlains teiciens, bet tieši to arī nozīmē.

Ciltīs valda stingri iekšējie noteikumi, kas atspoguļojas pat apģērbā. Meksikas indiāņu meitenes, kas pilsētā ierodas pārdot savus darinājumus, neskraida apkārt, kā pagadās, bet lepnā atturībā valkā, piemēram, no melnas vilnas plūksnām darinātus apliekamos svārkus, tikai viņu ciltij raksturīgā tonī krāsotas šalles vai košiem rakstiem izmargotas blūzes. Acīmredzot arī šādas piederības zīmes ir daļa no lietu kārtības. Bet, tā kā realitāte nav atvairāma, notiek neparasta līdzāspastāvēšana, kur pat nepiekāpīgā katoļticība iegūst pagānisku nokrāsu.

Tāpat kā netālajā štata galvaspilsētā Kristobalā, arī indiāņu ciema Čamulas galvenā laukuma malā slejas sakopta baznīciņa, pie kuras nācies mulst pat tik viedam vīram kā pāvestam Jānim Pāvilam II. Šā dievnama slieksni viņš tā arī nav pārkāpis, kaut visādi citādi uzņemts ar mīlestību un cieņu. Nezinu, vai arī šeit svin tieši Lieldienas, taču baznīciņa mirdz un dūmo vienās sveču liesmiņās. Tās ir visur, pat uz grīdas, kur citviet mēdz stiepties stīvas solu rindas. Šeit baznīcēni sēžas starp svecēm tieši uz grīdas un izdzied vai klusi pačukst savas lūgšanas. Kāds vīrs iet uz durvīm krietni mīkstām kājām. Un arī citi dievlūdzēji neslēpdamies iemalko no līdzpaņemtām pudelēm. Bet uz ciema mērijas balkona drukni vīri gaisā rībina šāvienus. Nu, cerams, ka tikai gaisā!

KLUSĀS DABAS STĀSTI


Nelielā Uahakas štata pilsētiņā Tulē joprojām kupls un zaļš šalko ciprešu dzimtas koks, kura vecumu lēš pārsimts gadu tūkstošos. Šīs brīvdabas katedrāles apkārtmērs pārsniedz 50, bet augstums — 40 metru. Vai tas tiešām ir lielākais un vecākais koks pasaulē vai tikai patriotisma diktēta hiperbola? Lai nu kā, taču piramīdu mīklas tam noteikti nav nekādas mīklas. Šo koku mēdzot saukt arī par Montesumas koku, bet tūristiem stāstot, ka Kortess, vadīdams savu jauno zemju apgūšanas misiju, sējis pie tā zirgu. Bet kokam par cilvēcisko kņadu ne silts, ne auksts. Tas turpina augt, un dod, Dieviņ, tam nodzīvot vēl daudzus tūkstošus gadu!

Gadu tūkstošus savus krastus būvējusi un traģiskas vēsturiskas sadursmes pieredzējusi arī Grihalvas upe, kuras izgrauztā Sumidero kanjona augstums vietām sasniedz gandrīz kilometru. Laivai līkumojot, ēnu un gaismas kontrastos te apdziest, te uzmirdz aizas stāvās sienas. Kādā vietā sūnas uzaudzējušas īstas Ziemassvētku egles veidolu, bet citviet augstu klintī melnē tikai riskējot ar dzīvību pieejama ala, kas tomēr pušķota par godu tur reiz skatītai parādībai. Un kad arī man jau sāk likties, ka ieraugu pa pusei klinšu līniju, pa pusei iztēles radītu tēlu, upes līkumā raisās ne vairs iluzora, bet visnotaļ reālistiska situācija. Krasta meldros grūti pamanāms muti virina krokodils, un braucēji ar saucieniem: "Kur, kur?" visi reizē ķer fotoaparātus un trūkstas kājās. Bet otrā krastā, knābjus trīdams un spārnus staipīdams, šo neprātību vēro milzīgs melnu maitasputnu bars! Braucēji atkrīt vietās, laiva izlīdzinās, un tā arī paliek nenoskaidrots, vai putniņi un krokodili darbojas uz vienu roku. Bet kaut ko ekstrēmu taču tie gaida, izvietojušies tik izdevīgās pozīcijās.

Senuma un diženuma sacensībā, protams, visu pārspēj kalni un vulkāni, kuru Meksikā nav mazāk kā piramīdu. Daudzi joprojām ir spējīgi uz posta darbiem, un tāds ir arī 5452 metrus augstais Meksikas galvaspilsētas bargais kaimiņš Popokatepetls, kura neizrunājamo vārdu tieši tāpēc esmu ielāgojusi jau bērnībā. Kā brīdinājums, ka nekad neko nevar zināt, kalna sniegotajā galotnē vijas dūmu mākonītis.

Bīstamais intriģē, jo netālais, gandrīz tikpat augstais, bet norimušais Istaksiuatls tiek uztverts vienkārši kā kalns. Tikai — vai kalni vispār var būt vienkārši? Kaili un mežaini, stāvi un apaļīgi, zili, rožaini, brūni un dzeltenīgi tie nemitīgi pārgrupējas līdzi autobusa skrējienam un neapnīk pat tad, kad šoferis Cēzars apgalvo, ka serpentīnos nolocījis 600 kilometru.

Tieši kalnu nogāzēs īstajā gaismā novērtēju Meksikas unikālāko augu kaktusu. Milzu ērģeles, svečturi, adataini ratu riteņi un kareivīgi saslietu pīķu meži. Pat dīvainas palmas, kas, izrādās, ir kaktusi. Ko gan tie atdarina, pret ko tik neganti aizsargājas ar saviem dzelkšņiem un kā spēj iesakņoties un divmetrīgi zaļot gludā klintī, kur neatrast ne zemes kriksīti?

Bruņurupuču pārdevējs varētu būt gandarīts — esmu Meksikas iespaidota un gatava saskatīt mīklas pat tur, kur to nav. Toties kaktusiņu, kas man mājās nīkuļo uz palodzes, varu nomierināt — baumas par tekilas ražošanu no kaktusiem ir stipri pārspīlētas. Tekilas un tās ne tik gatavā varianta meckala augs ir agave, un, ņemot vērā, ka pieprasījums pēc šī dzēriena vēršas plašumā, agavju "druvas" redz gan ielejās, gan tik augstās un kraujās kalnu mugurās, ka pēc ražas laikam būs jākāpj alpīnistiem.

Karību jūras pirāti


Kad garais ceļš jau iztukšots, vēl atlikusi šampanieša glāze — kūrortvalstība Kankūna Karību jūras krastā. Un tur jau tā ir, tieši tāda kā filmās — baltu smilšu pludmale, akvamarīna piekrastes josla un zila dzelme tālumā, kur skats jau neviļus meklē Kubas vai pat Maiami krastus. Ko dara ziemeļnieks, marta vidū nonācis siltas jūras malā? Nu, protams, teciņus jož viļņos. Un satriekts atklāj, ka dzidrā jūra ir... līdz ceļiem! Nu labi, brīžiem arī līdz padusēm, bet tikai dažus metrus, kur kraujas laižas dziļumā un kur ved kuģu ceļš, kas peldēttīkotājiem liegts.

Taču saprāta balss drīz vien nomierina vilšanās nopūtas. Nav svešā jūrā bezbēdīgi jālaižas kraulā, jo arī tur, kur atpūtnieku iegribas neierobežo barjeras, to izdara untumaini vēji un niknas bangas, kas gāž no kājām pat nevērīgākus bradātājus. Pirātu jūra neļaujas iekaroties. Bet tāpēc jau ūdensprieki interesentiem neiet secen. Ir vietas, kur var vizināties ar "pirātu kuģiem", "banāniem" un ūdensslēpēm, var snorkelēt un peldēties ar delfīniem vai pat haizivīm, ja naudu nav kur likt un dzīvē pietrūkst asu iespaidu.

To visu var, bet var arī sēdēt zem palmas, tukšot kokteiļus un laiski vērot, kā no tekilas margaritām, sanraisiem un meksikāņu alus nejēgā piesūcas no mammām izsprukuši amerikāņu jaunieši, kā japāņu sirmgalvjus, saulessargus virs galvas turēdami, gar krastu vadā balti cimdoti pavadoņi un kā krievu ģimenīte, ij necerēdama, ka šeit kāds spētu saprast viņu valodu, kaļ stratēģiskus plānus, kā apšmaukt meksikāņus un nemaksāt par sabojāto elektronisko atslēgu...

Tikai visā šai Bābeles raibumā, kur pārdesmit kilometru garā virknē cits citam līdzās rindojas slavenu viesnīcu tīklu modernie korpusi, jūt pasaules, bet ne vairs Meksikas elpu. Un tā tam arī jābūt, jo tukšā vietā — Jukatanas dienvidgala smilšu strēlē — īsā laikā uzbūvētais kūrorts nav domāts meksikāņu priekam, bet ir komerciāls projekts, kas radīts ne vien, lai atslogotu savu Klusā okeāna māsu Akapulko, bet atplestām rokām uzņemtu arī tos, kam liegts doties uz Kubas Varadero pludmalēm.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko