Madonas pusē zeme jau atlaidusies, pavasarīgi dubļi, kad brienam uz istabu. Istabā klusums, mazais, divus mēnešus vecais dēls guļ. Mums ir laiks aprunāties. Anita nomazgā ar zemi aplipušās rokas. "Šodien neviena mājās nav. Kaut gan nezinu, ko es darītu bez mammas, viņa man daudz palīdz. Visgrūtāk ir no rītiem. Mazais naktī jābaro trīs reizes, un ilgi jāgaida atraudziņa. Enriko ļoti palīdzēja tieši naktīs, cēlās un midzināja uz rokām. Visvairāk sāp apziņa, ka viņš būtu bijis labs tēvs."
Vispirms Itālijā
Anita (27) ar Enriko (28) pirms trim gadiem iepazinās Krakovā. Enriko ir itālis. "Jau pašā sākumā zināju, ka dzīve Latvijā mums abiem nav iespējama. Viņš pārāk mīlēja Itāliju. Varbūt pārāk maz mani." Taču viņi mēģināja. Anita pusgadu padzīvoja Itālijā. Labu darbu atrast nevarēja, rūpnīcā fasēja detaļas. Enriko bija dārznieks.
Dzīve Itālijā ritēja saules zīmē. Tiešā nozīmē. "Tik silti, ka dažreiz nāca vēmiens. It sevišķi vasarā. Enriko saule ļoti patika. Es brīžiem labprāt pa istabu vien dzīvotos," viņa atminas. Sākumā viņi dzīvoja pie vecākiem. "Arvien vairāk sāku ievērot viņa ģimenes īpatnības. Mamma šiverēja pa māju, ēst taisīja, visus aptekalēja. Viss izlaizīts, sterils. Vīrieši pelnīja, nāca mājās un atpūtās pēc smaga darba. Un gaidīja, ka viņus žēlos."
Cerot uzlabot attiecības, abi pēc laika atrada atsevišķu mājvietu. "Pilnai laimei mazlietiņ trūka naudas. Ja tev nav naudas, draugus ar īsti nevar atrast. Man bija tikai viņš. Ja kāds atnāca ciemos, bija jābūt uzmanīgai, jo viņš kļuva greizsirdīgs. Bija scēna ne par ko. Un vēl viņš rautin rāvās pie vecākiem. Ik svētdienu braucām vakariņās. Pēc laika pieteicās mazais un vienu svētdienu aizbildinājos, ka nevēlos nevienu redzēt, gribu palikt mājās. Sekoja scēna, gandrīz izšķīrāmies."
Turpinājums Latvijā
Anita saka, viņu attiecības nediktēja sociālais stāvoklis, bet gan raksturi, temperaments, emocijas. "Varbūt viņš bija izlutināts. Vienīgais dēls ģimenē. Un vēl itālis. Pat vecmamma viņam deva vietu, kur sēdēt, bet pati stāvēja kājās. Kad iebildu, man visa ģimene aizrādīja." Anita pati kļuva arvien emocionālāka. Sākumā uz strīdiem neatbildēja, klusībā cieta. Vēlāk kliedza un uzsprāga. "Reiz emocijas sita tik augstu vilni, ka viņš neizturēja un izsauca vecākus. Žēlojās un sūdzējās, ka viņu nemīlu. Mēs bijām pārāk atšķirīgi. Pārāk citādi audzināti. Es visu ņēmu pie sirds. Itālijā sievietes dod pretī un, kad vulkāns norimst, mīla kā lava deg, bet mani tā dedzināja. Bet nedomā, ka tikai viņš tas sliktais. Viena pagale jau nedeg."
Anita negribēja dzemdēt Itālijā, atlidoja uz dzimteni. Vēlāk atbrauca arī Enriko. Viņi palika vecāku lauku mājās. Valstī pieauga bezdarbs. Nevarēja būt ne runas, ka darbu spēs atrast itālis, kurš ne vārda nerunā latviski. "Bija drēgns, ziema. Arvien vairāk sniga, un viņš arvien vairāk sadrūma. Viņam pietrūka vecāku, draugu un ēdiena. Par ēdienu vien pļurkstēja," iesmejas Anita. "Viņš neēda gandrīz pilnīgi neko, kas nebija ražots Itālijā. Pirka itāļu sieru vai saldētas itāļu picas. Cilvēks nevar būt laimīgs, ja nepaēd. Es nevarētu."
Trieciens pašapziņai
Sākumā Enriko metās darbos, strādāja un šiverēja. Bet, iespējams, gadalaiks viņu darīja drūmāku. Biežāki kļuva strīdi par nākotni. "Viņš raudāja, jo pietrūka vecāku Itālijā. Viņš jutās nepilnvērtīgs un nederīgs. Bērns, manas vecāku mājas, bezdarbs, ne vārda latviski - tas satrieca viņa pašapziņu. Viņš taču skaidri redzēja, ka varu iztikt bez viņa. Man bija kas palīdz. Bet vīrietim ir savs lepnums. Loģiski, ka attiecības sašķobījās. Es neparko negribēju uz Itāliju. Tur nebija manu māju. Man trūka draugu, sapratnes, miera un komforta, ko dod tikai dzimtenes sajūta." Savukārt Enriko neparko negribēja palikt te.
Piedzima mazais. Enriko bija laimīgs. "Bērns bija vienīgais, kā dēļ viņš smaidīja. Taču pēc divām nedēļām viņš neizturēja un aizbrauca meklēt savu pašapziņu. Es pat sapratu, kā viņš jutās, bet nevarēju palīdzēt. Nedomā, ka viņu aizdzinu. Pateicu, ka mums laikam labāk dzīvot atsevišķi. Un viņš bez iebildumiem aizbrauca."
Tālāk? "Tēvu bērnam negribu liegt. Es uzskatu, ka māte neskaitās labāka par tēvu. Bet bažījos par bērna nākotni, bail, ka man viņu atņems. Gribu, lai viņš paliek Latvijā. Sāpīgi, bet man nav iebildumu, ja Enriko vispār par bērnu neliktos ne zinis. Tāpēc alimentus neprasu un ar milzīgu kamolu sirdī, smaidot un saglabājot mieru, skype stāstu par bērnu un nereti uzklausu emocionālus sprādzienus. Mazais taču gribēs kādreiz zināt par savām saknēm. Ticu, ka daudz ko var atrisināt ar cilvēcību. Kaut gan viņš man pārmet, ka es no sevis taisu upuri. Iespējams, viņam ir sliktāk nekā man, jo aizbrauca, pats savu emociju vadīts, bet man palika bērns.