Savā iknedēļas radio politinformācijā Venecuēlas prezidents Ugo Čavess kārtējo reizi izceļas ar daiļrunību, nosaukdams Argentīnas prezidentu par kretīnu. Tas vēl esot maigi, saka draugi. Karakasā patlaban mazliet ir sajūta kā uz pulvermucas, taču Margaritas salā ir salīdzinoši mierīgi. Ja neņem vērā tādu globālu ārprātu kā Jaungada brīvdienas, kas uz pāris nedēļām salu pārvērtušas par skudru pūzni. Ne jau ārzemju tūristu dēļ, jo lielākoties te atpūsties sabraukuši paši karakasieši. Daļai turīgo venecuēliešu te ir arī brīvdienu rančo, un bizness ripo uz nebēdu — villu īres cena svārstās no 1000 līdz 2000 dolāriem dienā. Un, šķiet, pilnas ir pat vispieticīgākās.
Pirms pagrieziena uz galveno iepirkšanās centru Sambilu rinda tāda, it kā kāds to grasītos aizslēgt uz nedēļu. Arī citur uz ceļiem pamatīga grūstīšanās. Gods kam gods, daži likumi joprojām tiek ievēroti — klasiskais pagrieziena rādītājs netiek ņemts vērā, taču, ja pa logu izkarināsi roku, vienmēr palaidīs.
Restorānos viesmīļi izskatās kā nodzīti suņi un sajūta līdzīga kā pēc globālas kataklizmas, kuras sekas vēl neviens nav paguvis novākt. Visi pūš un elš, ka nekas tāds te sen nav piedzīvots. Turklāt jau gandrīz mēnesi neviens no salas nav izvedis atkritumus. Plastmasas maisi uz katra stūra šķebīgās, pusjukušās kaudzēs. Nekādu oficiālu paskaidrojumu — it kā streiks, it kā...
Ko tik visu neuzkuļ baumu mašīna! Paklīdušas pat runas, ka tas ir Čavesa pirksts: pēc zaudētā referenduma viņš tādējādi atspēlējoties turīgajiem karakasiešiem, kas galvaspilsētas vietā aizvien vairāk izvēloties Margaritas salu. Lai nu kā arī būtu, ir lietus sezona, karsts, mitrs — īstena baktēriju paradīze.
Citādi viss mierīgi, vien dažas mājas tālāk šķietami apsargātā ciematā desmitos vakarā privātas ballītes laikā tiek apzagts kāda Venecuēlas reģiona gubernators un viņa viesi. Kulturāli, bez asinsizliešanas. Ar pistoli pie galvas. Globālo brīvdienu laikā pa burzmu kopā ar viesiem no kontinenta kā haizivis miskastnieces aiz kruīza kuģiem salā mēdz sabraukt arī krimināli viesi. Nākamajā dienā, protams, policistu uz salas ceļiem ir krietni vairāk nekā parasti.
DIVPADSMIT AR VIENU PROPELLERI
Lidmašīna uz Losrokesu — Venecuēlas koraļļu salu arhipelāgu, lielāko Karību jūras parku, kas atrodas apmēram stundas lidojuma attālumā no Margaritas salas, — izlido pēc sešiem no rīta. Četros no rīta mums pakaļ ir vietējās tūrisma aģentūras šoferis, mazajā busiņā ir kā saldējamā kamerā — kondicionētājs iespējams vai nu visekstrēmākajā režīmā, vai tā nav vispār.
Pusceļā šoferis vairākkārt pārkrustās — ej nu zini, vai tālab, ka tieši tobrīd braucam cauri par nedrošāko uzskatītajam salas rajonam vai arī tālab, ka ne pārāk tālu ir katoļu baznīca. Rīta agrumā kā parasti visi kaķi mēdz rādīties melnāki nekā patiesībā.
Uz Losrokesu lido tikai mazās lidmašīnas. Mūsējā ir ar vienu propelleri. Esam deviņi pasažieri, pilots un divi viņa palīgi. Uzlecošās saules staros Karību jūra tinas rozā miglā. Laiks ir skaidrs, un vienīgais, kas mazliet jūtams, ir trīs kilometru augstums, jo mazais lidaparāts nav hermētiski noslēgts. Losrokesas arhipelāgs — 225 153 hektāri zemes un jūras, 250 koraļļu rifs — izskatās kā skatu kartītēs. Neticams krāsu skaistums visā zili zaļo toņu gammā.
Vietām ir mazliet nomācies, un mazais lidaparāts manevrē starp mākoņiem, līdz kāds lietus mākonis izaug priekšā kā pelēka siena, kurā ietriekdamās lidmašīna pamatīgi nodrebinās. Mākonim pašķiroties, abās pusēs pilnu loku met varavīksne, un mēs izlidojam tai tieši pa vidu. Skrejceļš, kas iznirst uz galvenās salas Granrokes, atgādina paplatāku asfaltētu taku. Lidmašīnas tobrīd sēžas viena pēc otras un tūlīt pat ceļas gaisā. Troksnis ir kā pirmās formulas autosacīkstēs. Par laimi, tikai vēlāk uzzinu, ka iepriekšējā dienā desmit minūtes pirms nosēšanās viena lidmašīna ir pazudusi bez vēsts. Ar 14 pasažieriem. Vairākas dienas tās pēdas meklē helikopteri, taču bez panākumiem. Kaut zili zaļais ūdens ap rifu vizuāli šķiet pat samērā sekls, tas ir tikai optisks māns. Tā ir pirmā aviokatastrofa salas vēsturē, un spekulācijas ir dažnedažādas: pēkšņas problēmas ar dzinēju, nelāgs lietus mākonis, jo tobrīd virs Losrokesas koncentrējies ciklons un iepriekšējā dienā laiks bijis īpaši vējains un lietains. Kāds min, ka, visticamāk, beidzies benzīns, kas gan izklausās pēc absurda, ņemot vērā, ka Venecuēlā tā cenas ir tik smieklīgas, ka pilnu automašīnas bāku iespējams pieliet par vienu dolāru.
SKAISTI UN NEADEKVĀTI DĀRGI
Skaisti un neadekvāti dārgi — tie ir divi galvenie raksturojumi, ko dažādos ceļvežos iespējams atrast par Venecuēlas koraļļu salu arhipelāgu Losrokesu. Informācija ir visai paskopa, arī ceļvedī Lonely Planet. Skaidrs ir vien tas, ka mugursomniekiem šī nav draudzīga vieta, jo teltis atļauts celt vien dažās salās, bet, lai nokļūtu no vienas uz otru, bez laivas neiztikt, taču to iespējams dabūt tikai kopā ar kapteini. Kaut kā līdzīga publiskajam transportam, kas kursētu no vienas salas uz otru, te nav.
Venecuēlas "nedēļas tūres" ietvaros divu dienu caurskrējienu pa Losrokesas arhipelāgu piedāvā arī dažas Latvijas tūrisma aģentūras, bet arī tajās tiek pārdots vien bezgalīgais skaistums un virs/zemūdens prieki. Uz galvenās salas ir apmēram 60 posadu jeb viesu namu, lielākā daļa pieder itāļiem. Pēc dažiem epastiem, ko saņemam no īpašniekiem, šķiet, ka viņi ir pakūkojuši prātu — par nelielu istabu tiek prasīts 150 un vairāk dolāru no cilvēka. Turklāt komunikācijā tiek izrādīta izteikta uzpūtība: gribat — ņemiet, negribat — neņemiet. Uz salas vietu ir tikai tik, cik to ir.
Beigu beigās izšķiramies par Kraski — blakussalu, kurā ir tikai viena nakšņošanas mītne (Lonely Planet to raksturo kā romantisku bēgšanu), taču ar krietni tīkamāku cenu — 50 dolāru no cilvēka (atlaide bērniem ir simboliska).
Tā nu kūkojam improvizētās lidostas tuvumā pie salas centra — Oscar Shop būdiņas, kas piedāvā visu iespējamo, sākot no suvenīriem, laivas, niršanas ekipējuma līdz bezvadu internetam, kurš, tiesa, todien nestrādājot. Garām uz lidmašīnām steidzas visraibākā publika, dominējošā ir itāļu valoda. Laiks ir diezgan nomācies, un, kad beidzot atbraukusi mūsu laiva, mazliet līņā. Izskatās, ka tā šķērsojusi lietus mākoni, jo sausas vietas neatrast. Brauciens ir pusstundu ilgs. Blakussala ir izrādījusies viena no tālākajām arhipelāgā, un, lai līdz tai nokļūtu, jāšķērso atklātā jūra. Tikko ārpus rifa, viļņi sit baltas šļakatas, kapteinis triec motoru cik jaudas, un, bērnus padusē iespieduši, savā nelielajā kompānijā drīz vien esam cauri slapji. Tālumā parādās pirmā sala, tā gan vēl nav īstā, — balta, vientuļa, tirkīzzilu ūdeņu ieskauta, īsts Robinsona Krūzo sapnis, ar vienu pussabrukušu zvejnieku būdiņu. Paironizējam, ka mūsu posada droši vien būs līdzīga. Krastā pretim iznāk Aņa — vāciete, kura visu savu apzinīgo mūžu nodzīvojusi Venecuēlā. Viņas vīrs ir dzimis Losrokesā, un zili baltā saplākšņu mājele ir viņa īpašums. Nojumē pie visai nožēlojama paskata galda sēž saņurcīta, acīmredzami tikko modusies itāliešu kompānija. Viņiem jau esot bijis jābūt prom, bet nebraucot — saka Aņa.
Visas teltis ir aizņemtas, tālab arī mūsu draugiem tiek ierādīta istaba. Precīzāk, kartona būcenis ar četrām guļvietām, vēju, kas zēģelē pa visām šķirbām un sen slotu neredzējušu grīdu. Mugursomnieku nišā perfekti, ja vien cena nebūtu kā par luksusa hoteli — diviem pieaugušajiem un diviem bērniem saplākšņu istaba izmaksā gandrīz 200 dolāru dienā. Elektrības neesot, vakarā uz mirkli tiek iedarbināts ģenerators. Ūdens esot tik, cik mucā. Par laimi, vakar bijis lietus, tālab kādam laikam pietiks, citādi jāved no lielās salas.
"Ko tad jūs gaidījāt?" veroties mūsu sejās, neizpratnē jautā Aņa. Patiesībā jau neko, vien, lai apsēžoties uz krēsla, tūlīt tam neizkristu cauri. Uz apkārtējā dabas skaistuma fona cilvēciskā nevīžība ir kā dadzis acīs, kaut patiesībā vajadzētu tik maz, lai šo vietu pārvērstu par īstenu paradīzes kaktiņu. Kādreiz viņiem esot bijusi smuka terase, stāsta Aņa, bet kārtējā oficiālā valdības kontrole likusi visu nojaukt. Uz salas esot noteikums, ka nedrīkst ne tikai neko celt, bet arī neko mainīt. Un laikam arī neko tīrīt... Citādi — pilnīga idille, pašā ūdens malā, smiltis baltākas par baltām, ūdens dzidrāks par kristāldzidru, pelikāni pikējumā krīt zivju medībās. Mazliet amizanti tos vērot: lido bariņš putnu, tad pēkšņi visi kā bultas knābjiem uz leju šaujas lejup un apmierināti iznirst, pietūkušajā pakaklē spirinoties laupījumam, kamēr tas pazūd putna kuņģī. Pelikānu te ir bariem. Cilvēku tie nebaidās, tāpat kā baltā dzērve, kas uzticīgi sēž uz kādas zvejnieku laivas. Pludmales baltajās smiltīs skraida ogļu melnas ķirzakas.
Pēkšņi no ūdens izlec mirguļojošu zivtiņu bars un burtiski lido pāris metrus, saulē spīdot kā sudrabs, tad pēkšņi krasta tuvumā ūdens sāk vārīties. "Tunči!" iekliedzas Aņas vīrs un ar tauriņķeramajam tīklam līdzīgu uzparikti metas ūdenī. Pēc pāris minūtēm tajā jau spārdās seši vidēja izmēra tunči. Ja nu pret kādu vietu daba ir bijusi dāsna, tad pret šo īpaši. Baltā pludmale tik tālu, cik vien sniedzas skatiens, ar tirkīzzaļo ūdeni, klusajiem viļņiem ir pārāk skaista, lai būtu īsta.
Uz pēcpusdienas pusi pie salas piestāj kuteris, no kura izbirst kādi padsmit itālieši — ar saules krēmiem, dvielīšiem un aukstuma kasti ar baltvīnu. Izrādās, mūsu sala ir gana iecienīta, jo vienā no divām zvejnieku māju nojumēm, kas pārtapušas improvizētos restorānos, visi omāri todien ir rezervēti. Spārdās jūrā iegremdētajā krātiņā un gaida drīzo nāvi. Kilograms omāra maksā 90 000 bolivāru. Aptuveni 20 dolāru, ja jums Venecuēlā ir paziņas un izdevies samainīt naudu pēc ēnu kursa, proti, 4000—5000 bolivāru par vienu dolāru. Pēc oficiālā bankas kursa par vienu dolāru dod aptuveni 2100 bolivārus, un tad tas nav lēts prieks.
KATRAM PA VIENTUĻAI SALAI
Losrokesas arhipelāgam nacionālā parka statuss tika piešķirts 1972.gadā. Cita starpā tas nozīmē arī to, ka te nedrīkst makšķerēt ar tīkliem, nedrīkst neko būvēt, vien pielāgot un atjaunot. Un vēl tas nozīmē fantastisku un neskartu dabu. Iespējams, tā, kā šeit tagad, dažā labā citā Karību salā izskatījās, vēl pirms to nebija skāris masu tūrisms. Nevienas ķēžu viesnīcas un neviena kruīza kuģa — Losrokesas teritorijā tiem vienkārši liegts iebraukt. Pat neviena pasažieru prāmja no 166 kilometrus tālās Karakasas. Šurp nokļūt var tikai ar jahtu vai jau pieminētajām mazajām lidmašīnītēm.
Arī bezgalīgi baltajās pludmalēs nav neviena saulessarga un sauļošanās krēsla. Par bāriņiem, pinakoladām un citādām patērētājsabiedrības ekstrām pat nerunājot. Turklāt 42 salu vidū atrast tādu, uz kuras esi pilnīgi viens, nav nekādu problēmu. Ja vien ir vēlēšanās un spēja izturēt karstumu, jo ēnainu vietu še gandrīz vai nav. Vien neaprakstāms dabas skaistums, kristāldzidrs ūdens un sauli atstarojošas baltas smiltis.
Laivā pārvietojoties no vienas salas uz otru, bieži nevienu neredzi līdz pat horizontam, un brīžiem patiešām rodas sajūta, ka esi kādā brīnišķā civilizācijas neskartā oāzē. Kaut, kā liecina vēsture, cilvēki šurp braukuši jau gadu tūkstošiem — Losrokesas arhipelāgs ilgu laiku bijis pieturas punkts indiāņiem, jūrniekiem, pirātiem un pētniekiem. Vēl pirms Kolumba zvejnieki te devušies lielo, karalisko gliemežu gaļas medībās. Te tie ir īpaši, čaula sasniedz pat 20 centimetru apmēru. Leģenda pat vēsta, ka zvejnieku izmesto gliemežvāku kaudzes, laikam ritot, izveidojušas atsevišķu salu Lapelonu. Arī 90% Venecuēlas omāru nāk no Losrokesas. Kādu laiku te mituši arī britu un nīderlandiešu kolonizatori, līdz pagājušā gadsimta 20.gados uz Losrokesu pārcēlušies Margaritas salas zvejnieki. Viņu mantinieki tad arī veido lielāko salas pamatiedzīvotāju daļu.
1941.gadā Losrokesas arhipelāgā kopumā bijuši 484 iedzīvotāji. Piecdesmito gadu otrajā pusē te bijusi jau skola un elektrības ģenerators. Pašlaik uz lielākās salas Granrokes ir vairāk nekā 1200 iedzīvotāju. Un zvejniecību kā galveno salas rūpalu nomainījis tūrisms. Gadā Losrokesu apmeklējot vairāk nekā 50 000 tūristu.
Laiva (ar visu kapteini) mums astoņiem uz visu dienu maksā 300 dolāru. Visu dienu — tas nozīmē no saullēkta līdz saulrietam, jo, kad saule pazūd aiz horizonta, neviens vairs jūrā neiet. Klasiskais Losrokesas atpūtnieku plāns ir šāds: piecelies, pabrokasto, kāp laivā un dodies no vienas salas uz otru, vienu skaistāku par otru, snorkelē, nirsti, noķer kādu tunci, jūras asari vai, ja īpaši palaimējas (un viņa neaizpeld ar visu vizuli), barakudu vakariņām (iespēju palikt bez loma te nav tikpat kā nekādu), un tā dienu pēc dienas. Pie Dos Moskisesas Nortes salas nārstot dodas jūras bruņurupuči. Kad ūdens ir pilnīgi mierīgs, var manīt to milzīgās, pelēkās muguras slīdam uz krasta pusi. Ik pa brīdim kāds no bruņrupučiem izbāž galvu virs ūdens — kā tumša antena tā pussekundi izslienas un pazūd.
Snorkelējot dažbrīd viņus var aplūkot pavisam tuvu — majestātiski pelēkus uz citu krāsaino zemūdens iemītnieku fona. Vislabākā vieta vindsērfingam un kaitošanai ir pie mūsu salas un Abaho, kur vislabākais vējš un labi, ja bez tevis ūdenī būs vēl kāds. Var, piemēram, dodies pusdienās uz kādas attālākas salas restorānu, precīzāk, tam adaptētu zvejnieku māju. Iepriekš gan jāpiesakās, lai saimnieki zina un saķer zivis. Uz netālās Augustina salas tiek pārdots īpašums — saplākšņu būdele par 50 000 dolāriem. Kopā ar turpat blakus pietauvoto laivu, jo bez laivas te vienkārši esi pazudis. Tā kā zvejnieku namiņu te ir, cik ir, un jaunus celt nedrīkst, cena tiek turēta. Ārzemniekus gan te mīlot aptīt ap pirkstu — nopērc, samaksā naudiņu, bet tad pēkšņi izrādās, ka oficiāli tev nemaz nav bijis atļauts pirkt... Augustina pludmalē smiltis ir baltas un mazliet raupjas kā saberzti gliemežvāki. Garām graciozi aizsoļo baltā dzērve, tik nesatricināmi cēli, it kā jūsu te nemaz nebūtu.
Vakarā, kad atgriežamies Kraski, neticam savām acīm — draugu istabas paplukušās sienas ir pārkrāsotas jūras zilas. Aņas sejā ir triumfējošs smaids. Šķiet, piegulošā sarkanā trikotāžas kleita ar pamatīgo dekoltē ir viņas mīļākais apģērbs, par spīti traipiem, Aņa no tās nešķiras visas četras dienas, kad tur esam. Todien viņas acis ir mazliet raibas no baltvīna. Mūs izlaidis, kapteinis uz lielo salu aizved Antonellu ar draugu pulciņu. Itālietei pieder viena no dārgākajām salas posadām Malibu. Vieta, kas varētu pretendēt uz dizaina naktsmītnes statusu. Tiesa, tā kā viņa še manāma jau trešo dienu, šķiet, vīnu viņai labāk tīk iedzert mūsu Aņas piejūras nojumē. Naktī mēnesgaisma izgaismo baltās smiltis, piešķirot tām nespodri blāvu mirdzumu, viļņi ir pilnībā pierimuši, un kaut kur tālu jūrā krīt zvaigznes.
SMILŠU IELAS UN IZKRĀSOTAS MĀJAS
Pēdējo nakti tomēr izvēlamies nakšņot uz lielās salas. Doma par 40 minūtēm laivā ap pieciem no rīta (lidostā esot jābūt sešos) pārlieku nevilina. Granroke ir mazliet sirreāls ciematiņš. Desmit minūtēs var aizstaigāt no viena gala līdz otram. Kopumā ir tikai četras ielas — visas smilšu un, protams, neiztrūkstošais Simona Bolivāra laukums, tiesa, neliels, taču te atrodas La Chuceria, šarmanta picērija, kurā ir arī bezvadu internets. Protams, ja ir elektrība. Koši izkrāsotas mājeles visā spilgto toņu paletē. Bērni, kas pa smiltīm mēģina stumt divriteņus. Mašīnu nav, tikai divas — viena, kas izved atkritumus, otra — ūdens mašīna. Daļa atkritumu tiek paglabāta turpat salas tālākajā, neapdzīvotajā galā; daļa — vesta uz kontinentu. Dzeramais ūdens, augļi, dārzeņi — patiesībā viss, izņemot zivis, tiek atvests no kontinenta. Vien mazgāšanai paredzētais ūdens nē, jo uz salas ir īpaša atsāļošanas iekārta.
Naktsmājas esam atraduši jau pirms dažām dienām, tiesa, vietējie met mazliet dīvainus skatienus. Jo tā no ielas te parasti neviens neienākot, lielākā daļa viesu ierodas organizētās grupās. Taču mums paveicas, jo no četrām Posada Caracol istabām viena ir brīva. Tās īpašnieks Fabio, šarmants itālietis, kura ģimene te dzīvo jau vairākus gadus, saka, lai par cenu neuztraucamies — tā būšot ļoti laba. Un ir arī! Klīstot pa mazās pilsētiņas ielām, ir mazliet sajūta, ka esi kādā no ārpasaules atrautā itāļu komūnā, kur cits citu pazīst. Itāļu restorāni (cik nu to vispār uz salas ir), izteikti itālisks dizains lielākajā daļā posadu. Jautāts, kā tas sācies, Fabio nosmej — sak, nīderlandiešiem, britiem, frančiem jau bijušas kolonijas Karību jūrā, tāpēc itāļiem neesot atlicis nekas cits kā "iekarot" skaistāko stūrīti. Pirmie itāļi te ieradušies 80.gadu sākumā. Pēc publikācijām Itālijas presē visi kā traki metušies izpirkt zvejnieku mājas. Šobrīd uz salas visās posadās kopā ir apmēram 400 gultasvietu. Jaunas posadas atvērt nav ļauts. Nevienā no mājām nedrīkst būt vairāk par 15 istabām, un neviena nedrīkst būt augstāka par vienu stāvu ar jumta terasi.
Aerotuy pārstāvji zvēr, ka lidostā jābūt sešos no rīta, kaut Fabio saka, ka neviena lidmašīna no salas tāpat agrāk par astoņiem nekad nav izlidojusi. Kad sešos no rīta uz lidostas moliņa gaidām saullēktu, lidlauks ir tukšs kā izslaucīts. Sala arī. Vien divi suņi, kas turpat blakus piekopj homoseksuālas rotaļas un nekādi nav dabūjami projām. Dzīvība sākas ap septiņiem, kad arī piezemējas pirmās lidmašīnas. Mūsējā šoreiz ir neticami liela — ar 30 vietām. Taču, tikko tā paguvusi sākt kustēties, atskan spalgs troksnis un stjuarte lūdz visus atstāt lidmašīnu. Negriežoties viens propelleris, pusstundas laikā salabošot. Sēžam atkal uz tā paša moliņa, veramies pikējošos pelikānos un dienā, kas pamazām mostas uz salas, kur neviens nesteidzas. Gods kam gods, ķibele tiek novērsta divdesmit minūtēs, un mēs atkal esam uz skrejceļa.
Sajūta, kad lidmašīna beidzot piezemējas Margaritas salas lidostā, ir vairāk nekā patīkama. Turklāt sala ir patīkami tukša — tikpat kā nevienas mašīnas (salīdzinot ar ārprātu iepriekš), vien atkritumu maisi joprojām nav aizvākti un sērfotāju pludmalē daļai piemeties vēdera vīruss.
Kad esam jau Rīgā, draugi atraksta: uzzinājuši, ka Venecuēlā esot vēl viens nacionālais parks līdzīgs Losrokesai un kāds vāciešu ciemats, kur dzīve joprojām ritot kā XIX gadsimtā. Nedēļas nogalē aizbraukšot apskatīt.
***
Ja gribi līdzīgi. Losrokesas salas
No Margaritas salas un Karakasas uz Losrokesu lido Aerotuy. Lidojums no Margaritas salas ir stundu un piecas minūtes ilgs, cena — vidēji 140 dolāru (atkarībā no sezonas). Lidmašīnas ir nelielas, tāpēc par biļetēm ieteicams parūpēties jau laikus. Ielidojot jāsamaksā nacionālā parka nodoklis — 14 dolāru. Tuy.com
Sezona ir teju visu gadu, lietus tikpat kā nelīst, ja nu vienīgi izretis no septembra līdz janvārim.
Losrokesā sastopamas 92 dažādas putnu sugas, četru veidu bruņurupuči, 61 koraļļu veids, 280 zivju sugu. 38 augu veidi, ieskaitot sarkanās, melnās un baltās mangroves.
Garākā balto smilšu pludmale rodama uz Kraski salas. Vislabākās snorkelēšanas vietas — Boka de Kota, Noronkisesa, Kraski. Vislabākais vindsērfings — Fransiski de Abaho. Vislabākās niršanas vietas Solapa de Rabuski, Boka de Kota, Madriski, Fransiski.
Teltis atļauts celt tikai piecās salās: Kajospiratā, Fransiski, Madriski, Kraski, Losmoronkisā.
Lielākā daļa posadu koncentrējusies uz galvenās salas Granrokes.
Iekārojamākās un šarmantākās naktsmītnes ir Posada Caracol (Posadacaracol.com) un Posada Acuarela (Posadacuarela.com). Rezervējot esiet uzmanīgi, cena ir nevis par istabu, bet gan — par cilvēku.