Baķkas zvēri
"Jums makaronkoks Rīgā aug? Un naudas koks?" vaicā Jakobīne, viņa arī Minhauzena muižas gide Madara. Mēs noliedzoši grozām galvas. Muižā gan aug. Un ne tas vien te ir. Arī izraksts no Liepupes baznīcas grāmatas, kas apliecina, ka XVIII gs. Minhauzens par sievu apņēma Duntes muižas skaistuli Jakobīni. Abi te nodzīvojuši sešus gadus. Tieši šeit radies stāsts par pīļu virteni. Tātad Minhauzens ierauga, ka dīķī peld pīles un, dodoties tās ķert, ieskrien stenderē ar galvu, un viss sajūk. Sāk pie dīķa rakāties pa somu, kur ir speķis. Piesien speķa gabalu pie suņa pavadas. Pīle saķer speķi, apēd, tas — plunkšķ! — iznāk pa otru galu ārā. Nākamā pīle izdara to pašu līdz izveidojas pīļu krelles, un Minhauzens tiek uzrauts uz skursteņa. Viņš pīlēm nogriež galvas, ielidina skurstenī, tās iekrīt pannā, un cepetis gatavs.
Muižā dzīvo arī vairākas vaska figūras, piemēram, Artmane, Pāvuls, Katrīna I, Kārlis Ulmanis, Semjonova, Aspazija, Rainis. Muižas apsargs pačukst, ka skulptūras baisi izskatoties pilnmēness naktī, kas gaišie stari iespīd stikla acīs. Muižā mīt arī dažādi medījumu liecinieki — Anatolija Gorbunova un Jāņa Straumes jeb Baķkas trofejas.
Bet ko nu vasarā pa iekšu, labāk aizstaigāt līdz jūrai pa 5,3 km garo meža taku, kas "iztapsēta" apses koka laipām. Pa ceļam var sastapt lidojošās pīles, milzu vali, meža cūku, uzpūsto mušu, krokodilu, zaķi ar astoņām kājām, vilku kamanās, Jakobīnes raibo puķu dārzu ar šūpolēm. Ja māc izsalkums, paēst var krodziņā un turpat arī iegādāties Minhauzena maizi, sieru vai Gotiņas. Te ir jauki. Ne velti Minhauzena pasaule otrā gada pastāvēšanā uzņēmusi 100 000 apmeklētāju.
Nēģis nav zivs
Salaca saulē mirguļo. Nēģu sezona tikko sākusies, un saimnieks Aleksandrs Rozenšteins izrāda jaunos murdus. Tie izvietojušies 150 metru garumā, un virs tiem var tekalēt, ja vien nav švaki ar līdzsvaru. Tacis ir dēļa platumā. Ejiet droši, dēļi svaigi, jo taci katru gadu atjauno.
Aleksandrs stāsta, ka pirmos trīs savas dzīves gadus nēģis pavada upē un "tad pa to jūr vēl kādus trīs četrus gadus ar reņģēm un brētliņām, tās nēģis ēd". Tad lunkanie zeperi startē uz upi — barojas, uzkrāj spēkus ziemai. Tā sauktajām skaistajām vecumdienām Salacas dūņu vannās. Pavasarī ķeras pie mīlas lietām un, kad tas darīts, nomirst. Mātītes nērš ikrus gluži tāpat kā zivis. Tomēr nēģi nav zivis, viņi ir bezmugurkaulnieki. Asakas vietā viņiem ir horda, tāds kā caurspīdīgs diedziņš. Apaļā mute ir pavisam traka — atvainojiet, bet kā plastmasas lellei no izstādes Erots.
Vislabāk nēģi ķeroties bezvējā un naktīs, kad nav pilnmēness. Nēģiem gaisma nepatīk, savukārt vējā murdi tiek piedzīti ar aļģēm. Šad tad murdos iemaldoties arī kāds jūras nēģis, kas ir ap kilogramu smags. Upes nēģi esot ap 30 cm gari un 100—200 gramu smagi. Tieši tādus Aleksandrs uzliek uz restēm un iestumj krāsnī virs oglēm. Nēģi esot gluži vai nemirstīgi. Nonāvēt ar sišanu nevarot, vajagot smacēt — ielikt plastmasas maisiņā un pāris stundas paturēt. "Ja nobēg, tā ir nāve! To rokās nedabūs. Glumi!"
Nēģi jau cepas čurkstēdami. No karstuma tiem gaisā saceļas astes. Lai novērstu nepacietīgo gaidīšanu, Aleksandrs uzliek filmu par nēģu taci. Jēzus! Tos ķer arī Ziemassvētku vakarā, sitot ledū āliņģus! Nēģu sezona esot līdz februārim. Lielos vējos un plūdos tacis arī cietis, vīri to stutējuši kopā. Ap sirdi kļūst sentimentāli, domājot, ka pirms 100 gadiem bija vīri, kuri uz taci gāja un prātoja — kaut bērnubērni šito lietu pārņemtu. Kā atgādinājums plauktā stāv dzeltena skārda bundža no Ulmaņlaika ar sirsnīgu uzrakstu Salacas zutiņi. Kāpēc zutiņi, nevis nēģi? Salacas puses zvejnieki tā senāk esot dēvējuši nēģus.
Skan Latvijas radio 2 dziesma par mīlestību, kāda slepena pielūdzēja sūta sveicienus Normundam Cēsīs un vēl visu labāko, uzputo alus, un uz sviestpapīra sagulst gatavie nēģi. Aleksandrs tos nosusina un teic, ka jāēd ar visu galvu. Lai iet! Attopos, kad man rokās jau piektā aste.
***
Informācija
- Nēģu murdu tacis
Iebraucot no Rīgas puses Salacgrīvā, jāpārbrauc pāri Salacas upes tiltam, jānogriežas pa labi un jāseko norādei Nēģu tacis, kas būs labajā pusē
Maksa par nēģu tača apskati: pieaugušajiem Ls 0,70, bērniem un pensionāriem Ls 0,30. Maksa par ekskursiju ar degustāciju (persona tiek pie viena nēģa): pieaugušajiem Ls 1,50, bērniem Ls 0,70.
Iepriekš pieteikties pa tālruni: 29268299
- Minhauzena dabas taka
Duntes muiža, Limbažu rajons, braucot pa Rīgas – Tallinas šoseju, 8 km aiz Saulkrastiem, norāde kreisajā pusē.
Maksa par takas apmeklējumu: Pieaugušajiem Ls 2, skolēniem un pensionāriem Ls 1,50. Gida pakalpojumi, stundā Ls 5, bērniem līdz skolas vecumam un invalīdiem bez maksas, piknika vieta Ls 5.
Maksa par muzeja apskati: pieaugušajiem Ls 2, skolēniem un pensionāriem Ls 1,50, bērniem līdz skolas vecumam bez maksas, gida pakalpojumi Ls 7.
Darba laiki: P., O., T., C. no 10.00 līdz 17.00; Pt., S., Sv. no 10.00 līdz 19.00
Informācija: 64065633; www.minhauzens.lv