Bet snovbords būtu iemesls doties uz Latvijas kalniem, jo pamatus taču apgūst iesācēju kalniņā. Nav absolūti nekādas jēgas braukt uz Alpiem, lai maksātu par pacēlāju un ārzemju instruktoru trīsreiz vairāk nekā šeit un tāpat slidinātos pa lēzenu nogāzīti kopā ar maziem bērniem un citiem iesācējiem. Otrs iemesls, kas mani vilināja, bija iespēja tikt vaļā no stulbajiem slēpjzābakiem, kuri nabaga kājai liek ciest, neļauj paspert normālus soļus ne kalnu kafejnīcās, ne noņemot slēpes un ejot, piemēram, līdz mašīnai. Varētu pat teikt, ka man ir naids pret slēpjzābakiem, ko šogad atkal un atkal nācās atcerēties, mēģinot, piemēram, nokāpt pa trepēm kalnu ēstuvītēs, kur labierīcību sasniegšana slēpotājiem vienmēr sagādā mokas. Snovbordisti turpretī savos zābakos var mierīgi pārvietoties, turklāt kopš stiprinājumu sistēma Flow kļūst populārāka, vairs nav problēmu arī ātrai snovborda pielikšanai vai noņemšanai.
Mammas izvēle
Tā kā jauna sporta apguvējam instruktors ir gluži kā mamma mazam bērnam, tad labāk izvēlēties mierīgu, pacietīgu, bet jautru mammu, kas ne tikai māk dzīvot pati (lasi: braukt ar snovborda dēli), bet arī iemācīt to citiem. Mana izvēle bija skaidra jau sen - tā būs Ieva Meļko, kas visbiežāk strādā Baiļos, bet uz kalna sastopama neregulāri, jo pati dažkārt piedalās sacensībās, rīko ziemas vindsērfinga čempionātus un brauc apkārt pa pasaules kalniem. Cilvēks, kurš man parādīs kas un kā, nevis demonstrēs, cik forši viņai pašai sanāk. Tā kā sezona iet uz beigām un Ieva atkal taisās doties uz Šveices Alpiem, pagājušo sestdien ierados Baiļos. Laiks saulains, silts, sniegs paslapjš, bet iesācējam - labi piemērots. Tad nu aiziet! Iznomāju dēli un zābakus (Ls 5), samaksāju par pacēlāju (vēl Ls 5) un esmu gatava jaunam piedzīvojumam.
Slēpošanas mācību pirmajā dienā biju apdauzījusies zila (varbūt tāpēc, ka instruktors bija uz sešiem viens, bet Tatri - "nedaudz" augstāki par Gaiziņu), turpretim tagad pusotras stundas laikā nokritu vien trīs reizes. Patiešām ir vieglāk, nekā domāju. Ieva mani uzliek uz dēļa, izstāsta pamatlikumus, un es mēģinu uz aizmugurējās kantes lēnām slidināties pa kalnu lejā. Vislielākā problēma - tā kā stāja ir neierasta, jo ceļgali ir ieliekti un izvērsti uz āru kā pīlei, staigājot pa ledu, tad līdzsvara saglabāšanai visu laiku par daudz atšauju dibenu. Tā kā gribētu ar laiku izskatīties pēc snovbordista iesācēja, nevis sievietes ar lielo atšauto dibenu, cenšos par to piedomāt un dibenu virzīt uz priekšu, protams, saglabājot līdzsvaru, lai nekristu uz priekšu. Kad noslidināties uz aizmugurējās kantes izdodas, jātiek kalnā augšā. Pacēlājs. Lielais iesācēju bieds! Baiļos mazajā kalniņā ir divi pacēlāji - viens pavisam lēns ar divām trosēm, kas iet pa apli. Uzdevums - pieķerties pie troses un braukt augšā. Man ir bail. Zemāk par zemi nenokritīsi, tomēr braukt ar vienu sānu augšā ir dīvaini, bet nu Ieva uzsver, ka pārāk daudz no sevis prasu, un viss taču būs labi. Nokaunos un saņemos. Braucu un izdodas.
Sērfotājs uz kalna
Vēl pāris reižu slidinos lejā uz kantes, bet palēnām sāku izjust, ka dēlis iet uz kreiso pusi, ja svaru vairāk liek uz kreisās kājas un otrādi. Ja svars uz labās, tad slīdu uz labo pusi. Tāpēc Ieva man liek izpildīt zigzagu. Pa kalna nogāzi lēni un lēzeni slidinos uz labo pusi, pēc tam uz kreiso. Lai gan tas puslīdz izdodas, nevarētu teikt, ka mans zigzags būtu ļoti simetrisks. Tā kā mana vadošā kāja ir kreisā, uz labo pusi pagriezties ir vieglāk, jo snovbordā atšķirībā no sērfošanas braukšanu vada ar aizmugurējo, nevis priekšējo kāju. Sērfojot iesācējiem iesaka rokas likt uz sāniem, lai noturētu līdzsvaru, un tas ir vienīgais dēļu sporta veids, kuru esmu apguvusi vismaz minimāli. Snovbordā daru to pašu, lai izvairītos no slēpotājiem raksturīgās kļūdas - pagriezienā mēģinot nevis svaru likt uz vienu vai otru kāju, bet griezt ķermeni uz vienu pusi ar roku palīdzību. Ar laiku iemācīšos rokas vairs tik traki uz sāniem nestiept, jo pagaidām izskatos pēc iesācēja sērfotāja, kas okeāna vietā nokļuvis uz kalna. Tomēr pusotrā stundā ir paveikts tieši tik daudz, lai āķis būtu lūpā, tāpēc jāizmanto pavasara saulīte, lai nākamnedēļ iemācītos jau kārtīgi pagriezties uz abām pusēm. Pagaidām jāpilda mājasdarbs - jāstiprina vēderprese -, jo uz kalna kā apsēdies, tā jātiek ātri augšā, pirms dēlis sācis slīdēt uz leju.