Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Redzēt Neapoli un... pārēsties

Mūsu plāns sestdienas vakarā bija itin vienkāršs — iziet īsā pastaigā un nobaudīt picu. Taču bija divas piebildes. Pirmkārt, pārvietošanos šīs Itālijas dienvidu galvaspilsētas ielu anarhijā grūti nosaukt par bezrūpīgu pastaigu. Otrkārt, mums bija mērķis sasniegt Antica Pizzeria da Michele, ko uzskata par labāko picēriju Neapolē, iespējams, pat pasaulē.

"Jā, tā ir labākā pica pilsētā," apstiprināja izpalīdzīgais viesnīcas darbinieks Paskāls un uzreiz ar nopietnu seju piebilda, "bet neņemiet līdzi daudz naudas, noņemiet pulksteņus un rotaslietas, brauciet ar taksometru gan turp, gan arī atpakaļ."

Protams, mēs jau pirms tam zinājām par Neapoles slikto slavu — pilsētu ar augstu noziedzības līmeni. Zinājām arī par atkritumu izvešanas krīzi un par mocarellu, kurā atrasts neveselīgs dioksīna daudzums. (Tagad atkritumu kaudzes ir izvestas un sliktais siers ātri izņemts no tirgus.) Un tomēr Paskāla ieteikums nedaudz samulsināja, bet tas droši vien notiktu ar katru, kas pilsētā ieradies tikai pirms divām stundām.

"Vēl viena lieta," piebilda Paskāls, "nemaksājiet taksistam vairāk par desmit eiro. Desmit ir maksimums."

Brauciens līdz Da Michele izmaksāja 15 eiro. Taksometra vadītājs — pieklājīgs, jauns puisis — vienlaikus sarīkoja ekskursiju pa pilsētu, lauzītā itāļu un angļu valodas sajaukumā sūdzoties, ka Neapoles sliktā slava ir skaudīgo ziemeļnieku un sensācijas meklējošās preses izdomājums. Kad piestājām pie picērijas, puisis paskaidroja, ka skaitītājā bija ieslēgts augstākais tarifs — tas ir oficiāli, ja takstometru izsauc uz viesnīcu. Vēlāk uzzinājām, ka viņš mānījies.

Pēc uzpūstās maksas par braucienu mūs sagaidīja vēl viens mīnuss — galdiņš restorānā bija jāgaida 40 minūtes. Taču tas ir nieks, zinot, ka ēdīsim pasaulē labāko picu. Picērijā jau piektajā paaudzē saimnieko Konduro ģimene. Iekštelpas ir ļoti vienkāršas. Galvenajā zālē, kas izgaismota tik spilgti kā slimnīcas operāciju zāle, ir augsti griesti un galdiņi ar marmora virsmu. Tumšākajā nišā, kas atrodas dziļāk restorānā, kā pie konveijera rosās trīs vīrieši: pirmais izlīdzina mīklu, otrais klāj tomātu šķēles un kaisa rīvēto sieru, trešais ar garu koka lizi šauj sagataves krāsns mutē un pēc nepilnas minūtes jau velk ārā.

Šī pica ir pamatu pamats, nekādu papildu piedevu. Da Michele ēdienkartē ir tikai divas picas: pizza margherita (siers, tomātu biezenis un baziliks) un pizza marinara (tomāti, oregano un ķiploki). Jāpiebilst, ka šeit siers nav tipiskā mocarella, ko ražo no bifeļu piena, bet gan fior di latte, ko daži picu meistari gatavo no govs piena.

Cena ir zema — Ls 3,50 par picu 35 cm diametrā. Vienīgie dzērieni ir kokakola, apelsīnu limonāde un alus, ko pasniedz plastmasas glāzēs.

Uz mūsu galda nogūla ripas ar plānu, kraukšķīgu pamatni (īsts neapoliešu picas standarts), nedaudz mikls, svaigs siers un saldi tomāti. Vienkārši un patiešām gardi.

Atpūta haosā

Neapole bija mūsu pirmā divu dienu pietura nedēļu ilgā ceļojumā, iepazīstot Kampānijas reģionu. Pēc tam devāmies uz Sorrento pussalu un Amalfi krastu.

Labs ēdiens nav vienīgā lieta, kas raksturo šo Itālijas reģionu, lai gan vietējie uzstāj, ka Neapolē un tās apkaimē ir gardākās maltītes, salīdzinot ar pārējo Itāliju.

Iespējams, ka vispārējo priešstatu palīdz uzlabot tūkstošiem gadu ilgās vēstures liecības — gan pašas Neapoles vēsturiskajā centrā, gan Pompeju drupas lielpilsētas pievārtē, gan šarmantais Amalfi krasts.

Pati Neapole tik tiešām ir kontrastu pilsēta. Īsās viesošanās laikā redzējām gan futbolu, ko var spēlēt uz ielas. Ātri apguvām taktiku, kā izvairīties no ātri braucošajiem Vespa motocikliem, uz kuriem bieži vien sasēdusi visa ģimene: tēvs, māte un mazulis. Satrūkāmies, kad pēkšņi sāka dārdēt petardes — tā pie vienas no baznīcām tika sagaidīts viesos atbraukušais bīskaps. Un pa vidu šai rosīgajai ielu atmosfērai ir elegantas kafejnīcas ar iestīvinātiem oficiantiem.

Glaunajā iepirkšanās rajonā Casa Ferrieri mēs piesēdām Cafe Nocciolino, lai nobaudītu stipru neapoliešu espreso ar pašu gatavotu riekstu krēmu. Vienā no pilsētas labākajām kulinārijām — Scaturchio — vērojām baznīcēnu pulcēšanos uz svētdienas misi, paši laimīgi šņakstinot pastiera kūku, kurā izmantots svaigs rikotas siers, ogas un apelsīnu sula.

Pēc Neapoles devāmies uz dienvidiem. Vispirms bija pārsteigums par neglīto piepilsētas apbūvi, kas aplenkusi Vezuva vulkānu, bet tad mūs atkal pārsteidza Sorrento pussalas krāšņums — mīļi koptas pilsētiņas mijās ar olīvu un citronu dārziem stāvajās nogāzēs, kas lejā ienirst dzidri zilajā ūdenī.

Dažas dienas pavadījām Vico Equense kurortā, kas sēž uz klints terases aptuveni 30 metru virs Vidusjūras viļņiem. Atšķirībā no Sorrento, kas ātri sāk nogurdināt ar nemitīgi kursējošajiem tūristu autobusiem, šī pilsētiņa ir klusāka un, šķiet, arī autentiskāka. Izrādījās, ka Viko ir viena no labākajām gardēžu pulcēšanās vietām pussalā. Populārā Pizza al Metro ir ne tikai picērija, bet, viņu pašu vārdiem runājot, arī Picas universitāte.

Delamuras ģimenes īpašums no ārpuses atgādina drūmu valdības namu, bet interjerā dominē no bambusiem darinātas lustras 60.gadu stilā. Tūrisma sezonā divos stāvos un uz terases viņi spēj apkalpot 1600 cilvēku. Šaudās dučiem oficiantu baltos kreklos, melnās vestēs un sarkanos tauriņos, slīdinot ratiņus, uz kuriem saliktas uzkodas — grilēti artišoki un baklažāni, marinēti anšovi un lasis —, kā arī saldie ēdieni.

Taču Pizza al Metro īpašais piedāvājums, kā nojaušams no restorāna nosaukuma, ir pica, ko var pasūtīt metros. Ēdienkartē ir 40 picu veidi, un pieciem cilvēkiem pietiekot ar vienu metru. Ja ir laba ēstgriba, var pasūtīt arī divus metrus garu taisnstūri.

Tūrisma objekta statuss itin labi piederas arī Gelateria Latteria Gabriele — skaistam piena produktu veikalam. Vasaras dienās vislielākā piekrišana ir saldējumam, taču tikpat jauks pārsteigums ir plašā sieru izvēle.

Aizvien neatklātais Amalfi

Šķērsojuši Sorrento pussalu, sasniedzām Amalfi — vienu no skaistākajiem jūras krastiem pasaulē, kuru cildinājuši daudzi dzejnieki un rakstnieki, sākot jau ar Homēru.

Amalfi krasta ceļs ir aptuveni 80 km gara transporta dzīsla, kas spītīgi līkumo pa klinšu malu. Mazās pilsētiņas, kas seko cita citai, ir pārāk romantiskas, lai izskatītos īstas. Taču vēl lielāks pārsteigums ir nogriezties no galvenā ceļa un doties uz maziem ciematiņiem augstāk kalnos. Ja šeit nebūtu ievilkta elektrība, šķistu, ka XXI gadsimts te tā arī nav atnācis.

Vienā no dienām mēs nevarējām nokļut Ravello, jo akmeņu nogruvuma dēļ ceļš uz laiku bija slēgts, tāpēc nogriezāmies uz Seteru. Tur nejauši atradām restorānu, kas izrādījas gardākais pārsteigums visa ceļojuma laikā.

Acquapazza nav ēdienkartes. Par pasūtījumu var vienoties ar kādu no diviem brālēniem, kas saimnieko restorānā. Kaut vai ar žestu valodu. Mūsu saziņas rezultāts bija sautēts tuncis un Kampānijas baltvīns Falanghina.

Trīs nesteidzīgas stundas pie galda noslēdzās ar vairākām sarmas klātām glāzītēm. Vienā bija vietējais citronu liķieris limoncello, pārējās — finocchiello (ar fenheli) un nocino (ar valriekstiem).

Tad pa šauro ieliņu lēni kāpām augšup līdz savai automašīnai. Vienā no krustojumiem pļāpāja vairāki večuki, kas, mums tuvojoties, apklusa. Viņi ziņkātīgi sekoja katrai mūsu kustībai, it kā mēs te būtu ieradušies no kādas svešas planētas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Interesanti

Vairāk Interesanti


Receptes

Vairāk Receptes


Dzīvnieki

Vairāk Dzīvnieki


Notikumi

Vairāk Notikumi


Cits

Vairāk Cits


Tehnoloģijas

Vairāk Tehnoloģijas


Zirnis joko

Vairāk Zirnis joko