Šodien dodos iekšā aizliegtajā zemē. Greizo spoguļu karaļvalstī. Tāds viegls uztraukums. Droši vien līdzīgi jutās tie ārzemnieki, kuri reiz lidoja no brīvās pasaules uz proletāriešu paradīzi — PSRS. Tikai gadsimts ir cits, un mans ceļa mērķis šoreiz ir krietni vien tuvāk ekvatoram. Tā ir Birma*, oficiāli saukta arī par Mjanmas Savienību. Viena no pasaulē izolētākajām valstīm, kura ziņās parādās tikai tad, kad tajā notiek kaut kas ārkārtējs.
Piemēram, nesenie septembra skati ar desmitiem tūkstošu budistu mūku sarkanbrūnos apmetņos Rangunas (oficiāli Jangona) ielās. Un lieli uzraksti televīzijas ekrānos "Safrāna revolūcija", kam sekoja policijas akcijas, aresti, asaru gāze, koka nūjas steku vietā, asinis uz ielām un bēgošo protestētāju pamestās čībiņas uz asfalta. Šodien te atkal ir atgriezies stabils miers. Baiļu un neuzticības miers.
Birmas iedzīvotāji, pēc statistikas datiem, ir deviņas reizes nabadzīgāki par latviešiem. Šī valsts ir atzīta par otro visvairāk korumpēto valsti pasaulē pēc Haiti. Birma nepazīst demokrātiju jau kopš Ne Vina apvērsuma 1962.gadā. Toreiz pie varas nāca ģenerāļu kliķe, kas te valda vēl šodien un dēvē sevi par Miera un attīstības padomi.
Nosaukums griež ausīs, jo mieru te nodrošina tikai armija un policija. Attīstība ir skārusi pavisam niecīgu cilvēku slānīti — tos, kuru rokās ir vara un nauda. Vai te vēl ilgi tā būs? Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no armijas. Kamēr armija būs pret demokrātiju, tikmēr šeit nekas nemainīsies. Jo, kad runā ieroči, mūzas klusē. Šodien to ir sapratuši pat tie Birmas mūki, kas pirms mēneša izgāja ielās.
Bet Birma jau nav tikai nabadzība un diktatūra. Birma ir arī fantastiska budistu arhitektūra, bagāta vēsture un brīnišķīgi, laipni cilvēki. Tas, ko var redzēt eiropiešiem pazīstamākajā Taizemē, šķiet sīks un nenozīmīgs salīdzinājumā ar Birmu. Daudzus gadu desmitus ilgusī valsts pašizolēšanās no ārpasaules ir saglabājusi paradumus, ieražas un tradīcijas, ko citur Āzijā jau ir aizslaucījusi modernā patērētāju civilizācija.
Brauciens uz Birmu ir ceļojums pagātnē. Āzijas pagātnē. Turklāt ceļotājiem šī ir viena no drošākajām valstīm pasaulē. Jo pie varas esošajai elitei ārzemnieku ievestā valūta ir ļoti svarīga, lai paliktu pie varas arī nākotnē. Tāpēc te tiek radīti visi apstākļi, lai ārzemnieki Birmā justos labi.
Birma ir valsts ar milzīgu potenciālu. Es ticu, ka šis potenciāls reiz izlauzīsies brīvībā. Citādi nemaz nevar būt.
BUDISTS KĀRLIS
Aiz lidmašīnas loga jau skatāma Birmas lauku ainava. Rīsa lauki mijas ar krūmu puduriem un nelieliem zemnieku ciematiņiem. Šur tur pretī debesīm slienas slavenās Birmas budistu stūpas — tempļu arhitektūras centrālie elementi, kas ir no ķieģeļiem, akmeņiem vai betona būvēti pildīti torņi, kuru virsma noklāta ar zelta foliju vai arī (nabadzīgākos ciemos) nokrāsota zelta krāsā. Kā spīdīgi zelta pūķa zobi.
Jaukas birmiešu meitenes gaumīgās uniformās — Air Mandalay stjuartes — pasniedz pasažieriem kafiju un maizītes. Lidmašīna visnotaļ moderna. Atmiņā nāk kaut kad bērnībā lasītās birmiešu pasakas grāmatā Burvju ota un pasaku kalendārā. Un arī galvenās Birmas budistu svētvietas — Švedagona kalna bildes un apraksti. Starp citu, tieši Švedagona pakājē ir apglabāts līdz šim slavenākais latviešu budists Kārlis Tenisons (miris 1962.gadā), dēvēts arī par baskāji Tenisonu. Birmieši pat esot viņam un viņa palīgam baltvācietim Frīdriham Lustigam iekārtojuši te nelielu klosteri. Par Tenisona garo un raibo dzīvi esot uzrakstīta grāmata. Tik vēl nav izdota. Vēl acu priekšā pazib arī kaut kur redzētās bildes par Birmas slavenajām garkaklēm. Sasodīts! Tas vēl joprojām šķiet tik neticami, ka jau šodien es redzēšu slaveno Švedagonu.
PAR POLITIKU NE VĀRDA
Lidmašīnas riteņi pieskaras skrejceļam. Mazliet neparasti izskatās lidostas darbinieki un amatpersonas tradicionālajos Birmas vīriešu svārkos — longji. Tā ir kokvilnas auduma caurule, kurā jāiekāpj, un tad augšmalā tiek sasiets paliels mezgls uz vēdera. Šis mezgls neļauj longji noslīdēt pāri gurniem. Īsti birmiešu vīri longji nēsā bez apakšveļas. Bikšu nēsātāju Birmā varbūt ir mazliet vairāk, taču senais un karstumā tik praktiskais longji savas pozīcijas nedomā atdot.
Pēc dažiem soļiem nonāku taksometru šoferu ielenkumā, kuri visi dedzīgi vēlas mani vest un, kā nu kurš māk, cīnās par manu uzmanību. Izvēlos vienu uz labu laimi, pieklājības pēc neveiksmīgi mazliet pakaulējos un tad jau esmu pavecā japāņu markas mašīnītē ceļā uz Rangunas centru. Viņiem te uz pilsētas centru laikam ir stingra takse.
Autoparks Rangunā manāmi atšķiras no Bangkokas. Vidējais mašīnu vecums varētu būt 15—25 gadi. Ziemas te nav, tāpēc arī sāli neviens nekaisa, un rūsa acīs duras tikai pavisam veciem eksemplāriem. Dažreiz garām pabrauc arī pa kādam pilnīgi jaunam Toyota Landcruiser džipam. Jautāju pļāpīgajam taksistam, vai tas ir kāds no valdības, taču atbildi tā arī nesaņemu. Saruna pārlec uz citu tēmu.
Birmā par politiku ar svešiem runāt nav pieņemts. Vietējiem tas pat var būt bīstami. Ārzemniekiem ir jāpieturas pie principa sarunu par politiskām tēmām nesākt. Ja birmietis gribēs, viņš to izdarīs pats. Un, ja sarunas laikā klāt pienāk vēl kāds, tev ir jāietur pauze un jāvēro, vai politiskā saruna turpināsies vai tiks izbeigta, — jo es kā ārzemnieks nevaru zināt, vai mans sarunu biedrs uzticas klāt pienākušajam. Ziņošana represīvajām iestādēm te ir parasta parādība. Jāpiebilst, ka runāšana par politiku neapdraud ārzemniekus. Taču tas var apdraudēt sarunā klātesošos birmiešus.
NAUDAS LIETAS
Tā arī nesaprotu, kāpēc taksometrā ir divi cilvēki. Viens ir šoferis, bet otrs ķer klientus un brauciena laikā runā ar tiem. Ieminos, ka, strādājot pa vienam, tie nopelnītu divreiz vairāk, taču braucēji tikai pasmejas. Kad esam pilsētā, viens no šoferiem piedāvā samainīt naudu. Birmas valūta ir čats. Sīknaudas nav. Visa nauda ir banknotēs, turklāt lielākās banknotes 1000 čatu vērtība ir tikai ap 40 santīmiem. Iedomājieties, cik banknošu ir nepieciešams, lai samainītu 100 latu!
Ir oficiālais maiņas kurss un melnā tirgus kurss. Protams, starpība ir vairākas reizes par labu melnā tirgus kursam. Bet, lai pēc tā samainītu naudu, ir jāiet nevis uz valstij piederošu banku, bet gan pie viesnīcas darbiniekiem. Naudu mainīt piedāvā arī uz ielas, un pat tad, kad ir vēls vakars un ārā jau ir tumšs. Bet tas ir tiem, kam ikdienā trūkst adrenalīna. Par naudas maiņu melnajā tirgū draud sods. Tomēr korumpētā valstī tā ir parasta lieta.
Tūrisma ceļveži, piemēram, iesaka naudu mainīt Rangunas Central Hotel. Tur ir labs kurss un nekad nekrāpjot.
PUSDIENAS UZ TROTUĀRA
Ranguna ir liela. Pilsētā dzīvo ap pieciem miljoniem cilvēku. Par galvaspilsētu to pasludināja britu administrācija, kas uz šejieni pārcēlās 1885.gadā un aizgāja tikai 1948.gadā.
Centru šodien raksturo totāli nolaistas britu perioda ēkas ar nopelējušām un reizēm pat krūmiem noaugušām sienām un nebeidzamu burzmu. Uz ielām gandrīz vai nav luksoforu. Lielu daļu no trotuāriem aizņem žurnālu, apģērbu, augļu, ēdienu un citu preču tirgotāji. Uz trotuāriem arī cep un vāra, ēd un dzer tēju. Cepti zvirbuļi, odu kāpuri, sienāži, vaboles, dzīvnieku iekšas, pūdētas olas? Šos tradicionālos birmiešu našķus jūs neatradīsiet greznos restorānos. Tie ir te — uz ielas. Te, kur tik tipisks ir šis Āzijas metropolēm raksturīgais dūmgāzu, ceptas gaļas un kanalizācijas smaržu sajaukums.
Haoss vēl lielāks kļūst naktīs, jo ir apgaismotas tikai dažas galvenās ielas. Pārējo pilsētu apgaismo tirgotāju iedegtās svecītes un gaisma no logiem un automašīnu lukturiem. Haoss, kuru nepieradušam ilgi izturēt ir grūti. Tas nogurdina. Bet, kad esi viesnīcas klusumā un mierā atpūties, tā vien gribas tajā ienirt atkal un atkal. Kā zivij ūdenī.
Birmā faktiski nav veikalu, jo visi iepērkas tirgū. Tā ir lētāk. Dārgu restorānu ir ļoti maz, jo reti kurš tos var atļauties. Par ieeju parkos ir jāmaksā, jo, ja tur laidīs visus, vairs nebūšot nekādas tīrības un skaistuma. Nedaudzie Rangunas naktsklubi veras ciet vienpadsmitos vakarā, jo tā noteikusi valdība. Vakaros uz ielas jums piedāvās meitenes, zēnus un narkotikas.
KRĀŠŅAIS BUDA
Lai gan centrālā Ranguna acīs krīt visvairāk, tā nav visa pilsēta. Ir arī labo rajonu Ranguna, kur aiz augstiem žogiem savus jumtus izslējušas greznas villas. Vēl ir tempļu Ranguna, kuras zelta pērle — Švedagona kalns — bija manā sapņu sarakstā jau vairāk nekā desmit gadus. Šejienes budistu galvenā svētvieta. Tagad tepat blakus! Viens no pasaules aizmirstajiem brīnumiem, kas cienīgi var nostāties līdzās pat Ēģiptes piramīdām.
Par šīs svētvietas vecumu pētniekiem ir atšķirīgi viedokļi. No 1000 līdz pat 2500 gadiem. Vairākas reizes pārbūvēta, šodien pakalnā uzslietā stūpa ir 98 metrus augsta. Tā majestātiski dominē pār visu pilsētas centra apbūvi un ir noklāta ar zelta plāksnēm un foliju, kuru kopējais svars pārsniedzot 50 tonnas. No tīra zelta!
Stūpas spice ir izrotāta ar 5000 dimantiem un 2000 citiem dārgakmeņiem. Nudien, kad kāds mūks man vakarā parādīja vietu, no kuras, skatoties uz augšu, vajadzēja redzēt sarkanu uguntiņu, es neticēju. Kādam gan ir jābūt rubīnam, lai tas būtu saskatāms 100 metru attālumā, atstarojot prožektoru gaismu. Taču es to redzēju. Un tad mūks palūdza mani paspert dažus soļus sānis un jautāja, vai es neredzu zaļu uguntiņu. Un es to redzēju. Safīrs! Kur gan vēl pasaulē kaut kas tāds ir iespējams!? Un, kad šo zelta masu naktī izgaismo prožektori, tu jūties kā pasakā. Visapkārt tikai tempļi, templīši un birmieši, kas, ceļos notupušies, meditē daudzo Budas tēlu priekšā.
VIENPADSMITAIS
Kāpēc cilvēki tik lielas materiālās vērtības saziedojuši svētvietām? Atbilde slēpjas budistu pasaules uztverē, kuras pamatā ir ticība dvēseles pārdzimšanai. Ja cilvēks dzīvo savu dzīvi pareizi, viņa dvēselei ir lielāka iespēja pārdzimt bagātā ģimenē, vēlams vīrietī, vai kādā no dižciltīgajiem dzīvniekiem, tādā kā zilonis vai tīģeris. Ja cilvēks nedzīvo savu dzīvi labi, viņa dvēsele pārdzims nabadzīgā ģimenē, sievietē vai tādos nožēlojamos radījumos kā čūska vai žurka.
No budistu viedokļa valdnieka vara nav apstrīdama, jo viņš savu stāvokli ir ieguvis tāpēc, ka iepriekšējā dzīvē ir dzīvojis kārtīgu un pareizu dzīvi, un tādējādi savu statusu ir godam nopelnījis. Zelta un dārglietu dāvināšana templim, tempļa celtniecība — tie ir darbi, kas būtiski uzlabo cilvēka reinkarnācijas izredzes. Tāpēc tie, kuri varēja atļauties dimantus, rubīnus un zeltu, dāsni dāvāja tos tempļiem, lai uzlabotu savas izredzes nākamajā dzīvē. Un kur gan šīs izredzes uzlabotos vēl vairāk, ja ne varenajā Švedagonā!
Pirms kāpšanas Švedagona kalnā tieku reģistrēts ārzemnieku žurnālā. Šajā dienā vienpadsmitais. Reiz arī šo vietu būs okupējušas fotoaparātiem un videokamerām apkārušās tūristu ordas. Bet šodien mūsu ir tik maz, ka mēs neizjaucam ne īpašo noskaņu, ne atmosfēru, kas valda vietā, uz kurieni daudzi cilvēki dodas svētceļojumos, lai lūgtos, lai rastu pamatu savām cerībām, vēlmēm un sapņiem.
Ranguna ir Birmas vārti. Vārti, aiz kuriem ir Baganas tūkstošgadīgo tempļu pilsēta, Inles ezera ciemati uz ūdens, ūdenī peldošie tomātu lauki. Ir arī sliktie ceļi, autobusi, kuros nevar izstiept kājas, cilvēki, kuru mēneša peļņa var nesasniegt desmit latu. Kontrastu zeme? Jā!
Mūku asinis no ielām jau ir nomazgātas. Kas notiks ar šo valsti tālāk? Grūti teikt. Tas ir atkarīgs no ģenerāļu un armijas labās gribas. Ģenerālim Tans Šve, kurš pašlaik pārvalda šo valsti, šķiet, demokrātija vēl nav nepieciešama.u
*Birma ir eiropiešiem pazīstamākais šīs valsts nosaukums. Nosaukumu Mjanma ieviesa militārā hunta, lai tas nelīdzinātos pamattautības nosaukumam — bamar.