Pašreiz Meierovica vārds intensīvi locīts ielu nosaukumu sakarā. Rīgas domes pieminekļu padome nesen noraidīja ārlietu ministra Māra Riekstiņa (TP) domu pirmā ārlietu ministra vārdā pārdēvēt Basteja bulvāri, kā tas bija pirmskara Latvijā. Ideja daļu sabiedrības saviļņojusi - divi citāti no www.diena.lv: "Lieciet mieru Basteja bulvārim!" un "Latviešu jaunā paaudze grib būt lepna par Meierovica vārdu!"
Londonas leģenda
Spožākā parādība Latvijas valstī, - tā savulaik par Latvijas
ārpolitikas un ārlietu dienesta pamatlicēju teica Kārlis Ulmanis.
1887.gadā dzimušais Meierovics par ārlietu ministru kļuva 31 gada
vecumā. Uzaudzis bez vecākiem, jo māte mira īsi pēc dzemdībām, bet
tēvs aiz grūtsirdības nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Studējis
tirdzniecību Rīgas Politehniskajā institūtā. 1915.gadā sāka strādāt
prestižajā Maskavas Tautas bankā. Sākoties Pirmajam pasaules karam,
viņš Latgalē vadīja Ziemeļrietumu frontes pārtikas nodaļu un
vienlaikus bija lektors kādā Maskavas universitātē.
Pagrieziena punkts varēja būt viņa darbošanās Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā Maskavā kopā ar tiem, kuri 1917.gadā dibināja Latviešu Pagaidu nacionālo padomi un kaldināja ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Tā strauji Meierovics tika ierauts sabiedriskajā un politiskajā virpulī.
Kad Latvijas ārpolitikas pētnieks vēsturnieks Ainārs Lerhis uzskaita, ko tik visu Meierovics paguva saorganizēt, nokārtot, panākt vēl līdz valsts dibināšanai 1918.gada 18.novembrī, jājautā, kā tas viss bija iespējams?! Ar neizsīkstošu enerģiju un apbrīnojamām darba spējām. Ar labām manierēm. Spēju "plaši tvert laukumu", pārliecinoši izteikties, cienīt citu viedokli. "Klīst arī kāda leģenda par Meierovica pieņemšanu Londonā," ieminas vēsturnieks. Tikšanās laikā ar Lielbritānijas ārlietu ministru Balfūru 1918.gada oktobrī Meierovics cienījamajam britu lordam atstājis tik labu iespaidu, ka viņš ne tikai atzina Latviju de facto vēl pirms 18.novembra, bet arī labsirdīgi pamācīja jauno censoni diplomātijas niansēs un manierēs.
Kritizēja par robežu
Spožais kāpums augšup sākās ar 1920.gadu, kad janvārī Meierovics
piedalījās pirmajā Baltijas valstu konferencē Helsinkos, pēc tam
vadīja miera sarunas ar Krieviju un Vāciju, panākot ar abām Latviju
tīkojošajām valstīm miera līgumus. Nākamais augstais pakāpiens -
1921.gada 26.janvāris, kad pēc divu gadu intensīva darba Meierovics
panāca Sabiedroto augstākās padomes lēmumu atzīt Latviju de iure.
Nākamais - jau rudenī Latvija bija uzņemta arī Tautu savienībā
(Nāciju līgā).
"Protams, bija arī kritika. Visvairāk saistībā ar Latvijas robežu nospraušanas jautājumu," stāsta Ainārs Lerhis. Arī par to, ka Lietuvai tika atdota Palanga, Igaunijai - lielākā daļa Valkas pilsētas, gan par robežu ar padomju Krieviju, kas plaši atspoguļots arī tā laika presē. Igaunijas robežu noteica starptautiskā šķīrējtiesa, kuras lēmums Latvijai nebija labvēlīgs ne tikai attiecībā uz Valku, bet arī Roņu salu. Meierovics pat iesniedza demisijas rakstu, demisionēt gribēja visa valdība, bet Satversmes sapulce to noraidīja.
Dubulta traģēdija
Meierovica mūžs pārtrūka 38 gadu vecumā, kad Eiropā viņu vērtēja kā
daudzsološu starptautiska mēroga diplomātu ar spožu nākotni.
Nāvējošo autoavāriju, kurā ministrs gāja bojā, jo traģiskāku darīja
vairāki aspekti. Meierovics tikko bija atgriezies no mēnesi garām
ārzemju vizītēm, atvedot Latvijai vairākus svarīgus lēmumus un
līgumus. Traģiskajā sestdienā viņš brauca pie savas pirmās sievas
Annas Fīlholdes, lai tiktos un nodotu dāvaniņas saviem trim
bērniem.
Auto, nobraucot no kāda uzkalna, saslīdēja svaigās smiltīs un apgāzās īsi pēc satikšanās ar pretim atnākušo un mašīnā sasēdušo ģimeni. Gāžoties, daļa no ģimenes paguva no auto izlekt, šoferis atsvabinājās vēlāk un izvilka no mašīnas apakšas piecgadīgo Gunāru. Neviens cits, izņemot ministru, būtiskas traumas neguva. "Tās bija visas tautas bēres," stāsta Lerhis. Kad 1929.gada 26.janvārī Meža kapos viņam uzstādīja pieminekli, tajā bija iecirsts "Zigfrīdam Meierovicam latvju tauta".
Traģiskajā 1925.gadā Meieroviciem šī nebija vienīgā nāve. Kad 1924.gadā Meierovics izšķīrās ar Annu Fīlholdi, viņš jau pēc dažiem mēnešiem apprecēja sabiedrībā zināmu un novērtētu biznesa lēdiju Kristīni Bakmani. Jaunā sieva neilgi pirms 1925.gada Ziemassvētkiem izdarīja pašnāvību nošaujoties.
Jāmeklē varianti
Ainārs Lerhis stāsta, ka ideja pārdēvēt Basteja bulvāri pirmā
ārlietu ministra vārdā apsvērta vairākkārt, piemēram, 1996.gadā.
Toreiz šo domu atbalstīja ne tikai Rīgas dome, bet arī Saeimas
Ārlietu komisija, bet pārdēvēšana nenotika rīdzinieku negatīvās
nostājas dēļ.
"Situācija nav tik viennozīmīga," saka vēsturnieks. Basteja bulvāris arī ir vēsturisks nosaukums, nācis no Rīgas aizsargvaļņa laikiem un tur uzbērtā Bastejkalna. Meierovica vārdā tas dēvēts XX gs. 30.gados. Cits jautājums, vai prāta darbs ir pirmo ārlietu ministru godināt ar kādu jaunielu attālākā Rīgas mikrorajonā.
Lerhis ieminas, ka atsevišķos gadījumos var izlīdzēt variants, kad vienu daļu ielas sauc vienā, bet otru - citā vārdā. Šeit piemērs ir ne tikai tautā dēvētā Čakmarijas iela. Daļa no Turgeņeva ielas pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas ierosinājuma kļuva par Akadēmijas laukumu. Taču Basteja bulvāra garums nav liels, tāpēc līdzīgs variants diezin" vai praktiski ir īstenojams. Jāmeklē cits risinājums.