Septiņpadsmit gadus vecs burātājs vienatnē ar jahtu apbraucis ap pasauli
Zaks guļ kojā un cenšas lasīt grāmatu. Viņa 11 metru garā jahta vējā ir stipri sasvērusies, taču pagaidām stabili slīd pāri viļņu galotnēm, kas draudīgi aug arvien lielākas un lielākas. Virs Klusā okeāna plosās spēcīga vētra, bet dienvidos tā drīz vien pārvērtīsies viesuļvētrā.
Līdz mājām palicis tikai nedaudz vairāk nekā 150 kilometru. Aiz muguras ceļojums apkārt visai pasaulei. Gribas ātrāk pielikt punktu. Taču viļņi dauza bortu arvien nežēlīgāk, saceldami biedējošu troksni, un skaidrs, ka steidzami jāmeklē patvērums Meksikas krastā. Jāmaina kurss, lai sasniegtu Puertovaljartas ostu.
Sanderlends jau ir pieradis pie līdzīgām ķezām. Kopš ceļojuma sākšanas pagājušā gada 14.jūnijā pārsteigumu bijis ne mazums. Tomēr vēlme kļūt par jaunāko burātāju, kas vienatnē apbraucis apkārt pasaulei, ir lielāka. Kad Zaks devās ceļā, viņam bija tikai 16. Nebija pat vēl autovadītāja apliecības.
Šī ideja Zakam ir kopš bērnības, kad viņš izlasīja Dūju. Grāmatā aprakstīta Robina Lī Greiema došanās apkārt pasaulei. Toreiz ceļojums ilga piecus gadus un beidzās 1970.gadā, kad jaunais burātājs bija 20 gadu vecs.
Savu ceļojumu Zaks, kuģu būvētāja dēls, izplānoja pats. Vispirms šķērsos Kluso un Indijas okeānu, tad pabrauks garām Labās Cerības ragam Āfrikas dienvidos, šķērsos Atlantijas okeānu, izbrauks cauri Panamas kanālam un tad gar Centrālamerikas un Meksikas krastu atgriezīsies mājās pie Losandželosas.
ČETRAS LIETAS, KO NEGRIBAS ATCERĒTIES
Plānojot, protams, nevarēja paredzēt dažādus negadījumus, piemēram, pārtikas aptrūkšanos un iztikšanu tikai no žāvētiem augļiem un konserviem. Bet tas tāds sīkums. Tāpat kā svaiga dzeramā ūdens trūkums, ja līdzi ir ierīce jūras ūdens atsāļošanai.
Krietni nejaukāka ir satikšanās ar pirātiem. Tas notika oktobrī aptuveni 250 kilometru no Indonēzijas krastiem, kad Zaks bija ceļā no Austrālijas uz Kokosu salām. Pie apvāršņa parādījās noslēpumains koka kuteris, kuru pirms tam nebija pamanījis pat radars. Zaks pa radio centās sazināties ar apkalpi. Nekādas atbildes. Viņš mainīja kursu. Arī kuteris mainīja kursu un turpināja sekot.
Vējš bija pārāk lēns, lai mēģinātu aizbēgt ar pilnu buru. Zaks pacēla satelīttālruņa klausuli, lai zvanītu uz mājām.
Atbildēja māsa. Izdzirdējis paniku dēla balsī, klausuli pagrāba tēvs Lorenss. Zaka sirds sitās kā negudra, taču viņš uzmanīgi centās atcerēties instrukcijas: pielādē pistoli un izšauj signālraķeti, tad pa radio izziņo drošības brīdinājumu, nosaucot savas koordinātas. Izšauj arī brīdinājuma šāvienu, ja tas nepieciešams, bet, tiklīdz mani pirmās agresijas pazīmes, šauj tēmējot — ja tu nenogalināsi uzbrucējus, viņi nogalinās tevi.
"Nākamās divas stundas mēs pacietīgi sēdējām un gaidījām, nezinot, kā situācija attīstās tālāk un vai Zaks tiks ar to galā," tagad atceras Lorenss.
Noslēpumainais kuteris turpināja sekot un pamazām tuvojās jahtai. Apkalpi aizvien nevarēja saskatīt. Zaks sāka raidīt trauksmes signālu. Sekotāji pagriezās un pazuda.
"Kādas 30 minūtes es biju uz izmisuma robežas un īsti nezināju, ko darīt," stāsta burātājs.
Taču šis nebija vienīgais nepatīkamais piedzīvojums ilgā ceļojuma gaitā.
"Patiesībā viss ceļojums bija diezgan baiss," atzīst pusaudzis. Taču, to stāstot, viņa runasveids saglabājas diezgan piezemēts. "Salūza masta trose... Salūza klīverkoks. Salūza stūres pinne. Pie Granadas pēkšņs vilnis divos naktī salauza jahtas pakaļgalu un nogremdēja elektroniku."
"Četras reizes mēs metāmies ceļos un lūdzām dievpalīgu," atceras tēvs.
Viena no šim reizēm bija septembra sākumā, kad dēls ceļoja cauri nedrošajam Torresa šaurumam, kas šķir Austrālijas Jorkas raga pussalu un Papua-Jaungvineju. Tur ir jāizbrauc caur pamatīgu rifu labirintu un modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli, bet Zaks bezbēdīgi makšķerēja zivis un nemaz nepamanīja, ka satelīttālrunis nejauši ieslīdējis kajītes izlietnē un raida aplamus signālus par jahtas koordinātām. Spriežot pēc tiem, Zaks bija novirzījies 150 km no kursa un varēja būt uzskrējis uz lielas rifu salas.
Lorenss un viņa sieva Marianna izmisīgi mēģināja sazināties ar dēlu un noskaidrot viņa īsto atrašanās vietu. 20 stundas neveiksmīgi. Viņi jau sāka sazināties ar Austrālijas krasta dienestiem, lai lūgtu organizēt glābšanas operāciju, kad pusnaktī pēc Kalifornijas laika beidzot pienāca ziņa no dēla. Pa augstas frekvences radio sūtītais ziņojums parādījās datora ekrānā. "Čau, mamma. Man viss OK."
Pašam Zakam vēl satraucošāka bija iekulšanās vētrā Indijas okeānā novembrī. Viļņi sasniedza piecu metru augstumu un nežēlīgi dauzīja jahtu. Vējš sarāva trosi, kas stiprina mastu no priekšpuses. Brīvībā nonākušās metāla detaļas šķaidīja priekšgalu un varēja izsist tajā bīstamu caurumu.
Jahta bija nopietnās briesmās. Sabojātā buras mehānisma dēļ Zaks nevarēja nolaist buru, un tā vietām sāka plīst pa šuvēm. Uz slidenā klāja puisis cīnījās divas dienas un naktis, lai glābtu to, kas vēl glābjams.
Kad briesmas bija garām, tēvs nolēma doties uz Maurīcijas salām un sagaidīt tur dēlu ar rezerves daļām. Kad jahta tuvojās ostai, tā "izskatījās kā suns pēc nežēlīgas cīņas. Turklāt suns, kas cīņā zaudējis".
Ceturtais lielais incidents notika maija sākumā, pirms Sanderlends iebrauca Panamas kanālā, lai no Atlantijas okeāna tiktu Klusajā okeānā. Tuvojoties kanālam, rindā pamazām sastājās lielie kravas kuģi, starp kuriem Intrepid izskatījās kā mazs kukainis. Viens no milzeņiem tumsā tuvojās bez navigācijas gaismām, un jaunais burātājs nespēja saprast, kurā virzienā lielais kuģis īsti dodas.
Nākamā nakts pagāja, cenšoties izvairīties no garā kuģa. Īsi pirms saullēkta nokaitinātais burātājs pavērsa pret to savu prožektoru un veltīja garu sveicienu ar izstieptu vidējo pirkstu. Tad viņš izvēmās pār jahtas bortu.
VECĀKI NORAIDA PĀRGALVĪBU
Tomēr kopumā pusaudža ceļojums nav bijis tikai viens liels murgs. Bijis daudz gandarījuma brīžu. Gandrīz katrā ostā Zaks sastapa viesmīlīgus cilvēkus, kas apliecina, cik izpalīdzīga un izprotoša ir globālā kuģotāju sabiedrība. Māršala salās Klusajā okeānā krāšņu sveikšanu noorganizēja vietējie iedzīvotāji. Taču Zakam īpaši patika Kokosu salas Indijas okeānā pusceļā starp Austrāliju un Šrilanku, kā arī trīs nedēļu atpūta Keiptaunā Dienvidāfrikā.
Jo vairāk kilometru krājās aiz Zaka muguras, jo biežāk cilvēki izteica viedokli par viņa vecāku saprātu. Galvenokārt anonīmi interneta portālos. "Tā nav nevērība," kritiķiem iebilst Marianna. Septiņu bērnu māte uzskata, ka viņas vecākais dēls ir pieredzējis burātājs ar piedzīvojumu meklētāja garu. "Mēs neesam pieraduši dzīvot pēc standartiem. Kāpēc gan man būtu jāapslāpē sava bērna vēlme piepildīt sapni?"
Lai apceļotu pasauli, Zaks izlaida vienu mācību gadu vidusskolā, jo vēlējās ierakstīt savu vārdu rekordu grāmatās. Līdzšinējais jaunākā soloburātāja rekords pieder austrālietim Deividam Diksam, kurš ceļojumu apkārt pasaulei noslēdza 18 gadu un 41 dienas vecumā.
Pusaudža ceļojumu sponsorēja trīs firmas, taču arī Sanderlendu ģimenei tie bija prāvi izdevumi — vismaz 150 tūkstošu dolāru. Daļu no summas Sanderlendi cer atpelnīt, pārdodot DVD ar filmu par Zaka ceļojumu.
Taču ne māte, ne tēvs par tēriņiem neuztraucas. Gluži pretēji. Lorenss saka: "Mūsu ieguldījums ir lielāks par to, ko var pateikt ar vārdiem. Zaks ir sasniedzis to, kas izdevies tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem. Šis piedzīvojums ir mainījis viņu pašu un paliks ar viņu uz visu mūžu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.