Tiesa, revolūcija tur netika eksportēta ar tankiem pāri robežai. Paši kubieši 1959.gadā bruņotā dumpī gāza savu diktatoru, apšāva vai žēlīgi ļāva aizmukt nīstajiem turīgajiem un Kastro vadībā pasludināja kursu uz sociālismu. Kurss joprojām nav mainīts. Un Karību pērle ar sociālisma sakām kaklā pēdējos desmit gadus bijusi arī turīgu latviešu tūristu iecienīta vieta, kur justies kā brīvās un bagātās pasaules daļas pārstāvim un reizē ļauties nostalģiskām atmiņām par sociālisma laikiem. Salīdzinoši lēti un labi: pasakaina daba, spoža saule, tirkīzzila jūra un vēl tik daudz jocīga visapkārt! Mēs laikam bijām pēdējā latviešu grupa, kas Kubu iepazina Kastro oficiālās valdīšanas pēdējās dienās.
ATPAKAĻ PAGĀTNĒ
Jau no Havanas lidostas braucot, šķiet tik smieklīgi, kā, melnus
dūmus kvēpinādami, traucas žiguļi, ņivas un moskviči, un pat
Jelgavas rafiņi, apsteidzot 50.gadu ševroletus un rolsroisus. Ceļi
ar lielām bedrēm, trotuāriem nav malu, ik pa brīdim revolūciju
slavinoši plakāti. Savādo jautrību norakstām uz adaptācijas rēķina.
Havanas viesnīcas uzņemšanas telpā ir baltas kolonnas un raibu
flīžu grīdas, iekšpagalma dārzā aiz palmu, ziedu un baltu žalūziju
logu rindām tā vien gribas ieraudzīt kādu seno laiku dendiju ar
cigāru zobos. Kā tāds krāšņums sader kopā ar sociālismu?!
Sader, sader, to saprotam, kad iekļūstam četrzvaigžņu viesnīcas numuriņos. Vēl tagad Rīgā ir daži tādi milzīgi kopš ulmaņlaikiem neremontēti dzīvokļi, kas sadalīti mazās kabatiņās ar cauri skanošām starpsienām. Balkonam durvis aiznaglotas. Tekošs gaisa kondicionētājs. Un peļķe no augšējā stāva. Ar silto ūdeni trūcīgi. Aiz loga krāšņi atjaunota augstceltne - bijusī Bakardi (ruma) dzimtas rezidence, tagad tur mājo kāda valsts iestāde. Otrā pusē pa pusei sabrukuši un noplukuši komunālo dzīvokļu balkoni: vannas, pannas, raiba veļa, velosipēdi un slinki smēķējoši vīriņi futbolkās.
Havanas centrs ir kā izpostīta Barselona. Vispārēja nabadzība un teju sabrukuma stadija. Līdzīgi kā vecie automobiļi ielās. Tas nav muzejs - tā ir autostāvvieta, saka gids. Kubieši nedrīkst pirkt jaunus auto, pat ja varētu atļauties. Tāds ir likums. Runā, ka otra Karību sociālisma cēlāja Čavesa lētā Venecuēlas degviela ir tā, kas notur pie dzīvības šo autoparku. Melni dūmi un reaktīvās lidmašīnas cienīgi trokšņi. Tā kā logu aizvērt nevar, arī gulēt nevar. Nolemjam trīs dienas Havanā pavadīt nepārejošā ruma intoksikācijā. Citādi laika mašīna - atpakaļ pagātnē - nav panesama.
ASARAS UN DEFICĪTS
Braucam pa slaveno Havanas krastmalu. Kā bildēs solīts - viļņi
šļakstās autobusa logos. Jāieslēdz tīrītāji. Skaidrā laikā varot
redzēt Floridas pussalas aprises ASV krastā. Bet, skatoties uz šīm
mājām, raudāt gribas, saka meitene no Latvijas un ņem, un apraudas!
Aizmūrētas, mēmas terases, sabrukuši balkoni. Kolonizatoru celtās
sienas turas par spīti postam. Dažām jumtu vairs nav. Iekšpusē
sagāzušies pārsegumi kā salauztas ribas. Protams, šādu namu
uzturēšanai vajag lielus līdzekļus. Bet kur sociālisma saimniecībā
tādus rast? Visi vienādi nabagi.
Kopš Havanas vēsturiskais centrs ir UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā, tas katru gadu tiekot pucēts un krāsots no fasādes puses. Kāpēc katru gadu? Gids Fernando nekautrējas skaidrot - vairāk nekā puse būvmateriālu aiziet kreisajā tirgū un strādnieku vajadzībām. Biznesa pirmsākumi, apzogot valsti. Cik pazīstami! Un tā visu laiku pa apli, jo deficīts ir gan krāsas, gan cements, gan citi būvmateriāli. Un komunālos būceņus taču arī gribas labiekārtot. Okeāna sāļais ūdens un lietavas musonu sezonā noskalo kārtējo sociālisma šeftmaņu atšķaidīto krāsas kārtu.
Asaras te nelīdzēs, sistēma jāmaina, nosaka latvju gudrinieks. Revolūcijas iecirstās rētas Havanas sejā ir briesmīgas. No Rīgas jautā - kādi iespaidi? Īsziņa liek koncentrēt sajūtas: "Havana ir kā brīnišķa sieviete greznām līnijām un pavedinošu smaidu, nonākusi barbaru rokās, piesmieta un nogurusi... rums, cigāri, spilgtās krāsas ir tikai piedevas vietējo spējai mirklī nomest postu kā vecu segu un priekā par dzīvi aizraut visus sev apkārt. Tas ir apbrīnojami."
REZERVĀTS ĀRZEMNIEKIEM
Pēc Havanas lidojam uz Kajolargo salu. Dzeloņstieplēm apjozts
nolaists lidlauks, to modri uzrauga vīri ar automātiem. Jāsargās no
izmanīgās tautas, kas to vien gaida, kā bēgt prom no saulainās
sociālisma nometnes. Pirms gada bijusi šaudīšanās starp policiju un
trim jauniesauktajiem, kas Havanas lidostā mēģinājuši sagrābt
lidmašīnu.
Nelielajā lidaparātā uz krēsliem skaidrā latviešu valodā rakstīts, ka vestes ir zem sēdekļiem. Kubā? Latviski?! Tātad šī "vecenīte" lietota Latvijā un tad uzdāvināta brālīgajai republikai. Kā sveiciens ventilācija drīz sāk streikot.
Kajolargo ir perfekta kūrvieta. Koši baltu pludmaļu ieskauta sala dienvidos. Piecas viesnīcas, cūku ferma tūristu ēdināšanai un krokodilu audzētava izklaidēšanai. Te vietējie nedzīvo, tikai strādā. Un tā vairs nav Kuba, jo lielākā daļa publikas ir Kanādas tūristi. Pieejams internets. Svaigākās ziņas no Rīgas - Štrams apcietināts! Pošamies tālāk.
MIRIS VĒL NAV
Īsziņa no Rīgas: "Ko jūs tur - Fidelu esot gāzuši?! Kādi
jaunumi?"
Tā brīža sajūtas vislabāk rekonstruē sarakste ar Latviju.
Īsziņa: "Tu nejoko?! Te ir informācijas bads. Visi klusē."
Īsziņa: "Pilnīgi nopietni, vakar Fidels oficiāli nodevis varas grožus brālim Raulam. Miris nav."
Un tad jau sākas ziņu birums no mājām, kur 19.februāra rītā, izrādās, par šo notikumu zina vairāk nekā mēs Kubā. Gandrīz nākas taisnoties.
Īsziņa: "Buenos! Neko nezinājām, pirms Jānis īsziņu neatsūtīja. Vakar bijām Trinidādā visu dienu. Gids neko nesaka. Viesnīcā visi TV kanāli spāņu valodā. Internetu vietējie nedrīkst lietot. Arī gidi ne. Ir viens vecs dators viesnīcā, pie kura šorīt bija rinda. Tagad eju uz glaunāku viesnīcu, kur mēģināšu tikt pie interneta. Te joprojām ir sociālisms, veikalos - sāls, pupas, olas un banāni. Rums arī. Pēc gaļas rinda. Zaļu eļļas krāsu noķellēti patukši plaukti un tādi kā kūts svari. Bet ko svērt nav. Valūtas veikalos ir mazliet vairāk - marinēti gurķi, krāsainas gumijas čības un nesaprātīgi dārgi frotē dvieļi par 15 latiem. Tāpēc dvieļus zog. Un valūtu diedelē. Specveikalos iepērkas tikai privileģētie. Tādi iespaidi. Citādi kūrortzonā viss mierīgi."
Vēl pēc dienas sāk runāt mūsu gids Ernesto. Viņam smagi ap sirdi. Nesaprot, ko tagad darīt. Havanā vakar daži pulciņi vietējo ļaužu, kas skaļi priecājušies par Fidela krišanu, esot apcietināti. Kad krīt simboli, nekas vairs nav vienkārši. Cilvēki it kā zaudē orientāciju.
Rakstu īsziņā: "Kubieši ir nobažījušies ne pa jokam - tā kā kara gaidās, jo amerikāņi tūlīt nākšot iekšā. Tādi sabaidīti. Gids saka - negribas karot, bet ko padarīsi, jāiet būs. Viņi nezina, ka pasaule ir mainījusies. Kā mucā dzīvojuši."
SOCIĀLISTISKAIS BIZNESS
Kubā ir divu veidu naudas aprite. Vietējais peso un tūristiem
paredzētais konvertējamais peso. Vērtība atšķiras 24 reizes.
"Ārzemnieku" peso dēļ ir vērts pozēt augām dienām karstajā saulē.
Profesionālas tantes ar milzīgajiem cigāriem mutē labi nopelna,
darbarīka gals aptīts ar plastmasu, lai nesaslapinātu. Tas tikai
pozēšanai, ne pīpēšanai.
Dažu peso dēļ ir vērts tamborēt garas kleitas, no miljoniem savērtām arbūzu sēkliņām šūt somiņas, no pupām vērt krelles un no koka griezt iguānas. Kubiešu suvenīru izgatavotāju izdoma un pacietība ir cieņas vērta. Bizness iet no rokas, jo nekā cita te tūristiem nav ko pirkt. Daļa nopelnītā gan vienmēr jāatdod valstij. Ernesto apgalvo, ka valstij nodevās jāmaksā arī noteikti procenti no iespējamās dzeramnaudas. Cik tas varētu būt, kāds aģents jau ir izošņājis un noteicis. Ja tūristi aizmirst iedot dzeramnaudu gidam vai šoferim, dzeramnaudas nodokli viņš maksā no savas algas.
Kubieša vidējā alga ir 20 dolāru mēnesī. Tūrisma nozares darbinieki pelna labāk, bet ne visi drīkst strādāt tūrismā. Tikai politiski uzticamie. Ernesto ir izredzētais. Viņam ir arī mobilais telefons.
Tikai atgriezušies Latvijā, uzzinām, ka Kubā nemaz nav bijis atļauts iegādāties un lietot tādus kapitālisma atribūtus kā mobilie telefoni, datori, DVD, mopēdi, signalizācija (nav taču privātīpašuma, ko sargāt!) un gaisa kondicionētāji. Tagad ar Raula Kastro vēlību šie aizliegumi atcelti, taču cik daudzi kubieši ar saviem ienākumiem varēs atļauties šīs preces?
MELNĀS ZEĶBIKSES 30 GRĀDOS
Politiskie spaidi, nabadzība un smagā sadzīve Kubā ir radījusi
savdabīgu dzīvesveidu, kurā no patriekto bagātnieku smalkuma un
greznības nav ne miņas.
Estētiem un gardēžiem te ir grūti. Ēdiens ir primitīvs, vienveidīgs un ļoti sātīgs. Porcijas milzīgas. Kopā sajauktas pupas, kartupeļi un rīsi, vēl zivis vai gaļa. Nekādu garšvielu, nekādu mērcīšu. Varbūt tās ir atskaņas no vergu laikiem - smagi strādājošam daudz jāēd.
Cilvēki ir kuplām formām. Tikai neierasti, ka kuplums tiek iestīvēts trikotāžas šortos un sporta krekliņos bez piedurknēm, kas ir dāmu iecienītākais apģērbs. Vēl modē ir minisvārki un tīkliņzeķbikses. Melnas. 30 grādu karstumā. Arī policistēm. Veikalos nekā nav, un kā lai citādi eksponē savu sievišķību? Par individuālu stilu nav ko sapņot. Autobusa šoferiem ir formas tērpi ar uzplečiem - reisam divi krekli. Mūsējais, aizmirsis vienu viesnīcā, nākamajā dienā steidz pakaļ. Protams, ka tā vairs nav. Tāpat kā pludmalē palikuša dvieļa, tāpat kā autobusā atstātas somas vai jakas.
PROM
Tāpēc kubieši bēg prom paši no savas revolūcijas. Visbiežāk pa jūru
uz ASV. Arī no viesizrādēm un sporta spēlēm. Tikko esam atpakaļ
Latvijā, uzzinām - puse Kubas olimpiskās futbola komandas turnīra
laikā palikusi Maiami.
Iespējams, ārzemnieki to visu uztver kā teātra izrādi par atgriešanos pagātnē. Tomēr aiz katra sagrabējuša žiguļa un komunālā dzīvokļa bez siltā ūdens ir kādas ģimenes dzīvesstāsts un nepiepildīti sapņi. To apzinoties, pagātne sāk sūrstēt un mitrums acīs klāt.
Kuba ir kā laika mašīna, kas palīdz novērtēt, no kādas bedres pēdējos 20 gados esam izrāpušies. Runa nav tikai par precēm - runa ir par brīvību un tiesībām izvēlēties. Kubiešu cerība - ilgi tāds sociālisma rezervāts nevar pastāvēt.