Šķiet, ka patērēšanas un izklaides bums pakļāvis savai ietekmei un varai visas mazās saliņas un vietas, kas piedāvā siltu sauli un jūru (okeānu) visa gada garumā. Varenā tūrisma industrija dažos gados apgūst un aprij šādu vietu ierasto dzīvi. Zvejnieku ciemus nomaina lepnas viesnīcas un apartamenti, laukus - tenisa korti un golfa laukumi. Vietējie iedzīvotāji iekļaujas jaunajā dzīves stilā un ritmā vai pārceļas dzīvot kaut kur tālāk, ja atpūtnieku burzma ir par lielu. Arī Latvijas tūristu iecienītās Tenerifes pamatiedzīvotāji spītīgi kopj savas tradīcijas un nepakļaujas tūristu vajadzībām un vēlmēm. Tieši pretēji, tūristi ik pa brīdim tiek pārsteigti ar kādu Eiropas kalendāram nezināmu svētku (fiestas) dienu.
Siesta pret peļņu
Stāvot rindā pie kases, lai samaksātu par iegādāto pārtiku, vienā no Tenerifes dienvidu piekrastes lielveikaliem (supermercado, tā tos šeit sauc, kas līdzīgs supertirgum), ievēroju, ka uz plāksnītes, kas atdala pircēju izvēlētās preces, rakstīts: «Sabado 20. Enero» (20. janvāris brīvs), kas ir piektdiena. Pie kases pārjautāju angliski. Jā, būšot Adehes aizbildņa svētā Sebastiana svētki un tā ir brīvdiena, arī veikali nestrādāšot. Liekas absurdi - brīvdiena, tieši tad cilvēki dodas uz veikaliem. Kur tad krīze, kad katrs cenšas nopelnīt visu, ko var? Siesta ir siesta, un ekonomika te nedarbojas. Arī svētdien lielveikali nedarbojas. Tenerifieši ir dzīves svinētāji. Šādu svētku viņiem ir pulka.
Godina svēto Sebastianu
Svinēt sāk jau iepriekšējā vakarā, kad pie La Kaletas baznīcas, kas no trim pusēm ir četrzvaigžņu viesnīcu un apartamentu ielenkta, pulcējas ļaudis. Pēc dievkalpojuma svētā Sebastiana figūru, orķestrim pavadot, nes apkārt baznīcas laukumam. Skaņdarbs sērīgs, nesēju un orķestra solis pieskaņots. Bet, kad aizbildnis ir novietots dievnamā, sākas vietējās pašdarbības koncerts, pamatā dzied ģimeņu lepnums un cerība - bērni. Ap baznīcas laukumu - uzkodas, našķi, arī tradicionālais kanāriešu papas (veseli kartupeļi ar kanāriešu garšvielām, maksā trīs eiro par porciju) un carne(truša vai kazas gaļa, pieci eiro porcija). Uz plastmasas šķīvja liek daudz, te visiem garšo, un par figūru domā retais. Var dabūt arī dažādus dzērienus - vīnu, rumu, viskiju, arī mohito par vienu eiro. Ar blīkšķi sākas un aplausiem beidzas salūts, svinēšana ir sākusies.
Svētku kulminācija ir mise piektdienas pusdienlaikā. Laukums un tā apkārtne ir pārvērtušies. Policija norobežojusi tuvāko apkārtni, acīmredzot jau naktī ieradušies svinētāji, kas ar pasažieru un kravas auto, treileriem, furgoniem, zirgu un citu lopu piekabēm blīvi ieņēmuši plašo, klinšaino laukumu iepretī baznīcai. Uzslietas daudzas teltis un nojumes. Pa ielu, pakaviem klabot, drasē jātnieki ar sombrero un tradicionālajām hūtēm, blēj kazas, mierīgi kā akmeņi gaida vērši un ēzeļi. Kad no baznīcas iznes svēto Sebastianu, debesīs aizlido vairāki desmiti baložu. Būkšķ salūts, īsti redzēt nevar, jo gaišs, dzirdēt gan. Procesija garām glaunajiem tūristu namiem dodas uz okeānu, lai šajā īpašajā dienā kopā ar aizbildņa Sebastiana tēlu mērcētos Atlantijas okeāna ūdenī, gūstot svētību un aizsardzību. Svētki turpinās līdz vēlai naktij. Ģimenēm līdzi ir mūzikas instrumenti, arī dziesmu netrūkst, kas vairāk iesiluši, iegriež danci. Tūristus te nemana, viņiem pietika ar zirgu peldināšanu okeānā. Tomēr izjust vietējo kolorītu vislabāk var šeit, kur ļaudis ēd, dzer, dzied un dejo. Angliski runā retais, tomēr saprasties var, pietiek ar smaidiem, žestiem, ķermeņa valodu. Lai arī vīns šeit, šķiet, aizstāj ūdeni (tie ir vienā cenā), visi ir draudzīgi, nemana nekādu agresivitāti, kas ir apbrīnojami, zinot dienvidnieku temperamentu. Liekas, ka visi cits citu pazīst. Apskaužama kopības sajūta, arī es jūtos kā viens no svinētājiem, kaut arī teikto varu tikai aptuveni nojaust.
Par tradīcijām ir jācīnās
«Mums ir jācīnās par savām tradīcijām,» saka Lili Askano, kas nesen kļuva par pilsētas goda pilsoni pateicībā par ieguldījumu Kanāriju salu tradīciju saglabāšanā.
Uzņēmumu īpašnieki labprātāk pieņem darbā kontinenta spāņus vai pat ārzemniekus, jo kanārieši spītīgi svin savus svētkus un atsakās no iespējas nopelnīt uz tradīciju rēķina.Vairāk bilžu www.diena.lv