Augstu debesīs atvadas dzimtenei sūta dzērvju kāsis. Rudenīgi rūgti smaržo pļavas un mežs. Pie staļļa, kur sarunājamies ar Maztītmaņu dzīvnieku saimnieci Airu Rēveli, pienāk tikko atbraukušās Līgatnes rehabilitācijas centra galvenā ārste Sandra Prāve un Saeimas informācijas nodaļas vadītāja Anita Dūdiņa. Viņas smej - abām esot āķis lūpā! Vasarā, kad garie vakari, viņas te ieradās biežāk. Tagad tikai brīvdienās - reizi vai divas nedēļā izraujas no darba pienākumiem un cenšas, kamēr gaišs, ierasties te, lai kāptu zirgiem mugurā, jeb, kā Aira Rēvele precizē, nodarbotos ar relaksējošo jāšanu.
Lieliskā alternatīva
Kamēr atved skaistās izjādes ķēves, Anita stāsta, ka Maztītmaņos nokļuvusi nejauši. Vasaras sākumā rehabilitācijas centrā viņa ārstējusi muguru un vērojusi, kā galvenā ārste Sandra Prāve mirdzošām acīm darba gaitās gājusi. Noskaidrojusi, ka Sandra Maztītmaņos jājot ar zirgiem. Viņa ieteikusi arī Anitai uzkāpt zirgam mugurā. Dakteri noņemot akūtās veselības problēmas, bet rezultātu vajag nostiprināt pašam. Piemēram, ar vingrojumiem. Taču kuram gan ir tik stiprs raksturs, lai diendienā piespiestu sevi vingrot? Zirgs ir lieliska alternatīva. Dzīvnieks sniedz gan emocijas, gan vispusīgu terapiju. Aira Rēvele skaidro: "Jājot cilvēks saņem trīsdimensiju terapiju - notiek kustības uz augšu un uz leju un vispārējā ķermeņa rotācija. Neatsverama ir cilvēka un dzīvnieka vienotībā dzimusī harmonijas izjūta un zirga siltums." Sandra Prāve smej, ka tā visa dēļ viņa regulāri kāpj zirgam mugurā: "Darbā sastresojos, bet te esmu tikai es, zirgs, mežs, pļavas, saule un klusums. Stundas laikā sevi sakārtoju, un viss smagums no pleciem kā ar roku noņemts. Protams, zirgs nav brīnumlīdzeklis, bet viņš nostriprina muskulatūru, sakārto ķermeni un dvēseli."
Anita Dūdiņa stāsta: "Man nav savu lauku, bet, gadiem ejot, noticis klikšķis - gribas tuvāk dabai. Līdz dārza ravēšanai neesmu tikusi, kādu laiku biju aizrāvusies ar makšķerēšanu, bet tagad šo nodarbi izkonkurējuši zirgi. Ķēve Paloma soļojot sakrata manus muguras skriemeļus pareizajās vietās. Tagad jūtos labi. Jāšana un laika pavadīšana šajā Dieva dotajā skaistajā vietā ir lieliska motivācija izbraukt no pilsētas, izjust sevi dabā." Anita Dūdiņa apgalvo, ka, pirmo reizi kāpjot zirgam mugurā, jutusi nelielas bailes - zeme tālu, zirga mugura pakaulaina, seglu nav, jo jāiemācās palaist vaļā rokas, taču "Aira visu laiku atrodas līdzās. Viņa aizdzen bailes un iedod pareizo sākumu". Jau otrajā reizē vairs nekādu baiļu nebija, bet gribēšana un patikšana tikai auga augumā.
Maztītmaņos kļūst atkarīgs
Saimniecībā ir sešpadsmit zirgu. Airas palīdze Ilze Ignatjeva pieved Anitai balto ķēvi Palomu, Sandrai - Lurdu. Abas ķēves no jātniecēm saņem cienastu - cukura graudiņus. Sandra smej - Aira Rēvele darbojoties kā prasmīga savedēja. Viņa noskata potenciālo jātnieku un tad ar īpašu zināšanu viņam piešķir piemērotāko no sava bērīšu pulka. Saskaņai zirga un jātnieka starpā esot liela nozīme. Protams, jātniecēm vienmēr līdzās atrodas arī pavadonis - ne Anita, ne Sandra vēl nav tik pieredzējušas, lai slaidā riksī vienas pašas ar ķēvītēm laistu pa tuvējām pļavām un mežiem. Zirgs tomēr ir dzīvnieks, kurš var nobīties no nejauši uz meža taciņas iznākuša sēņotāja vai putna brēciena. Taču pavadonis netraucē jātniekam izjust divvientulību ar zirgu. Sandra stāsta - tieši zirga mugurā sēžot, viņa izjutusi saules lēkta skaistumu, sadzirdējusi tik dažādās putnu balsis, izjutusi meža smaržu, un, saņemot drosmi, pratusi ieklausīties pati sevī. Viņa konstatē, ka atkarība no zirga tagad abām esot ļoti spēcīga.
Anita bilst, ka jūtot nepārvaramu vēlēšanos ik brīvā dienā doties uz Maztītmaņiem: "Man vienmēr ir līdzi turziņa ar cukura graudiņiem. Šeit atbraucot, pat ja nav laika doties izjādē, kaut uz brīdi piespiežos zirga siltajiem sāniem un pēc tam vēl ilgi mājupceļā uz Rīgu mašīnā izjūtu dzīvnieka smaržu."
Sandra savulaik, pa vasarām Krustpilī dzīvodama, iemācījusies visus lauku darbus: "Manī ir nostalģija pēc lopiņiem, arī pašai bijušas gotiņas. Kad brūnaļa paēdusi, mierīgi gremo kūtī, piespiežu viņai galvu un mani pārņem neaprakstāma laimes sajūta."
Pasmejamies, ka Aira Rēvele tagad varētu veidot biznesu - tepat Maztītmaņos par maksu ļaut pilsētniekiem slaukt govi un iegādāties ekoloģiski tīrus lauku produktus - biezpienu, pienu, krējumu, nevis lielveikalos nopērkamos izstrādājumus. Aira saka, ka tāpēc jau viņa šeit esot. Maztītmaņi izveidota kā dabiska lauku sēta. Vienkārša, bez izskaistinājumiem - grantētiem celiņiem un lepnas viesu mājas. Toties te kopš vasaras darbojas bērnu jāšanas skoliņa, un pilsētas bērni var pavadīt dienu saskarsmē ar lauku vidi un dzīvniekiem, kuru šeit ir pārpārēm, - govīm, aitām, vistām, fazāniem, trušiem, zosīm, suņiem un kaķiem. Galvenais - visi labi, apglaudāmi un bučojami. Savukārt pieaugušie var doties izjādē ar zirgiem, pasēdēt pie ugunskura, bet ziemā vizināties ar ragavām. Elpojiet dziļi, daba savā neskartībā un lauki ir tepat, tikai septiņdesmit kilometru no Rīgas. Daudzi jau atraduši ceļu uz Maztītmaņiem.