Vienā dzīvoklī nākas sadzīvot svešiem dažādu paaudžu cilvēkiem,
un rodas misēkļi. Par to stāsta trīs jaunietes. Istabu saimnieces
runāt vairījās. Vienīgi Veltas kundze (60, vārds mainīts)
atbildēja, ka parasti par īrniecem izvēlas meitenes. Kaut gan viņām
vairāk drēbju, tādēļ vajadzīgs lielāks skapis. Taču ar meitenēm
sajūta brīvāka, var staigāt naktskreklā.
Spilvens bagāžniekā
Vineta Cimdiņa (24), dizainere un Rēzeknes augstskolas studente tūrisma specialitātē, istabiņas pie dažādiem saimniekiem īrēja četrus gadus. Tagad viņai ir savs dzīvoklis. "Man bija divas somas ar drēbēm, automašīna, tāpēc jebkurā laikā varēju aizbraukt." Reiz Vinetai bija saimniece "tantuks - īstais zelts". Sirsnīga, izkurināja istabu, sniegu ārā tīrīja, laipna, nekad citu darīšanās nejaucās. "Bet laiku pa laikam saimniecei uznāca zapojs. Vienā tādā reizē netiku mājās. Kā jau privātmājai - no iekšpuses krampis, ne sakliegt, ne sazvanīt. Pusotru nedēļu nakšņoju pie benzīntanka savā auto. Citā reizē - vārti atvērti, durvis, logi vaļā. Izlietnē triju dienu vēmekļi un netīru trauku kaudze. Auzas bija lielas, bet pēc triju dienu plostošanas atkal kādu laiku bija miers." Saimniece atvainojās un solījās, bet Vineta neticēja. Turpmāk automašīnas bagāžniekā viņa līdzi veda segu un spilvenu.
Īrējot istabu, vienmēr aktuāls ir jautājums - vai pie manis var nākt draugi? Vineta atklāj, ka no daudzajiem dzīvokļu saimniekiem tikai viena pajaunāka, dievticīga sieviete teica - aicini pilnu māju, galvenais, lai netraucē gulēt. "Ar draudzeni arī atvedām septiņus čomus mājās. Klusi uz pirkstgaliem ienācām un otrā rītā klusi aizgājām." Galvenais esot visam zināt robežas un noteikumus, piemēram nesmēķēt istabā. Jūties kā mājās - ir tas, ko bieži saka saimnieki, bet Vineta atklāj, ka tas nav iespējams. It sevišķi brīžos, kad pārradās vēlu, bija vēlme netraucēt, klusām tikt līdz gultai un aizmirst par vakariņām un dušu. "Darīju pašu minimālāko - pat uz virtuvi gāju tikai lai nomazgātu bļodiņu, arī netīrās drēbes vedu mazgāt pie mammas, negribēju lietot veļas mašīnu, ka tik kas ar to nenotiek."
Komati kursa darbā
LU 4.kursa grāmatvedības studente Evita Uncka (22, strādā divos darbos) stāsta, ka viņai personīgās telpas nav vairāk kā gadu. Sapratusi, ka grib dzīvot atsevišķi no vecākiem, viņa sāka īrēt istabu Ogrē. "Sākums bija mulsinošs, jo nezināju, kā uzvesties, jutos mazliet ierobežota un bija liels pienākums būt priekšzīmīgai. Nepievilt saimnieci, kura man uzticējās. Tāpēc arī ciemos nevienu neaicināju, mājās pārrados laicīgi." Saimniece acīmredzot pamanīja viņas apmulsumu un reiz jautāja - kāpēc sēdi mājās, nekur neej un nevienu neaicini ciemos? "Uzreiz sajutos brīvāk. Vārdadienā ciemos uzaicināju draugus."
Savas rūpes var izstāstīt saimniecei, saimniece savas - īrniecei, bet, ja abām labs garastāvoklis, par dzīvi var izrunāties krustām un šķērsām. Ir kopīgi mājas darbi. Šad tad izpalīdz Evita, šad palīdzēt vēlas saimniece. "Viņa ir latviešu valodas skolotāja, piedāvā man kursa darbā salikt komatus. Atsaku, negribu apgrūtināt."
Lai abas nezaudētu savu privāto telpu, viena pret otru izturas toleranti, vērtē Evita. Saimniece ceļas agrāk, meitene vēlāk. "Virtuvē nesaimniekojam reizē, arī vannas istabā ne. Ja gribam viena otru satikt, pieklauvējam pie durvīm. Tā kā manā istabā ir balkons, tante nāk izžaut izmazgāto veļu, tas man netraucē, viņa pajautā, vai drīkst."
Seksuālās maizītes
Pavisam cita pieredze ir Lindai (25, strādā). Sākumā, īrējot istabu pie daudz vecāka pāra, viņa jutās kā ģimenē, kuras pašai nebija. Kopā ēda vakariņas un skatījās filmas. Ar laiku saimnieka attieksme mainījās. Sāka izskanēt piedāvājumi kaut ko sabīdīt. "Brīžiem šķita, viss, ko daru, ir seksuāls - pat manis gatavotās brokastu siermaizes viņam bija seksuālās maizītes. Neizpalika arī rokas uz ceļgaliem un nejauši pieskārieni."
Vēlāk Linda caur paziņām atradusi brīnišķīgu tantiņu. "Mīļvārdiņos tik sauca - Lindiņa, zaķītis. Dažreiz brīnījos, cik sirsnīgs cilvēks var būt, daudz runājāmies. Bija neērti, ka nevaru atbildēt ar to pašu, jo nevēlējos tuvākas attiecības."
Laiks gāja, un meitene sajutās arvien vairāk sažņaugta attiecību spīlēs. "Man vairs nebija personīgās dzīves. Bija situācijas, kad cietos neiet uz tualeti, jo - rīts vai vakars - atverot istabas durvis, atskanēja lūgums kaut ko izdarīt - iztīrīt viņas istabu, izmest izbeigušos tualetes rullīša pārpalikumus, uzvārīt tēju, pārbaudīt, vai gaisma virtuvē izslēgta. Jutos kā precējusies. Par ierastu procedūru kļuva arī kāju nagu apgriešana tantei." Kā Linda ar to tika galā? Viņa atbild, ka iemācījusies pateikt nē. "Sāku vēlu nākt mājās - divpadsmitos, vienos, divos. Piektdienās sestdienās gāju uz klubu, jo nebija kur palikt. Kļuvu nepieejama, aizņemta un mazliet nelaipna." Kad saimniece sāka nākt viņas istabā, kad Lindas nav mājās, viņa neizturēja un aizgāja.