Lauku vērtības
"Mums nav paraugdārza," samulsuši aizbildinās saimnieki. Šeit nekad
nav bijis ne ainavu arhitekts, ne dizainers. Viss tapis pašu rokām.
Ilgas pēc dārza Puriņiem bijušas jau sen. Ziemeļu Ministru padomes
biroja Latvijā informācijas padomniece Inga Puriņa uzaugusi laukos,
bet Rīgā ieradās, lai studētu. Artis, kuru pagājušajā nedēļā ar
Ķekavas deju ansambli Zīle varēja satikt Dziesmu svētkos, ir
rīdzinieks, bet bērnības atmiņas viņam saistās ar laukiem. Tāpēc,
lai gan abu darbavietas ir Rīgā, sirdī pāris sevi uzskata par
lauciniekiem.
Agrāk Puriņi dzīvoja pašā Rīgas centrā, Strēlnieku ielā, un gribēja iegādāties mazdārziņu kādā kooperatīvā. "Izturējām knapi gadu, jo jutāmies kā ķīlnieki - viss redzams kā uz delnas. Kaimiņi pāris metru attālumā, katru kumosu varēja saskatīt," atceras Inga. Pēc šīs pieredzes viņi vairāk nekā pusgadu regulāri lasīja sludinājumus. Kad Artis pirmoreiz atbrauca apskatīt šo vietu, viņam ļoti nepatika: "Bija briesmīgi nolaists. Komunaļņiks, pagalmā divas kūtis, divdzīvokļu māja, kas celta kā mežsarga dzīvesvieta XX gadsimta 30.gados." Kad atbrauca Inga un abi kopā vēlreiz visu kārtīgi nopētīja, lēmums bija vienbalsīgs - šī vieta ir jāņem! Tagad agrākie džungļi pārvērtušies par skaistu pagalmu ar zaļu mauriņu un puķu dobēm gar ēku malām. Inga ir pārliecināta, ka šajā vidē būtu neiespējami veidot kaut ko mākslīgu: "Super daiļdārzs te nesmuki izskatītos. Šādā pagalmā ir jābūt riktīgām lauku vērtībām - dievkociņam, jasmīnam, ceriņiem, flokšiem, pujenēm un augiem, kas latviešu dārzos ir bijušas gadiem ilgi. Mums lielākoties nav nepieciešami dienvidu augi, kas prasa lielu piepūli, bet gan tādi, kas aug un jūtas labi mūsu platuma grādos."
Dīķī pa pliko
Artis stāsta, ka dzīvesvieta atrodas uz agrākā šņores ceļa, kas
savienoja Misu ar Baldoni. Rakstnieks baldonietis Alfrēds Dziļums
šo vietu pat aprakstījis savos romānos. Mājas pagalms norobežots ar
žogu, aiz kura atrodas arī Puriņiem piederošā pļava un dīķis. Pāris
lasījis, ka ūdenstipi labāk norobežot no pagalma, drošāk arī bērnu
dēļ. Pie dīķa iestādītas kalmes, kas atvestas no Arta bērnības
lauku mājām Mēdzūlē. "Tās nepieciešamas Jāņu rituālam," skaidro
Inga. Pamatīgas Līgo svinības te tiek rīkotas jau trešo gadu.
Neatņemama sastāvdaļa ir arī tautastērpi.
Dīķa malās uz ūdensrožu lapām omulīgi tup vardes, kas vakaros atklāj savu balsu spēku ar skaļu koncertu. "Dīķī mēs pa pliko vien dzīvojam," atklāj Artis un piebilst, cik ļoti svarīgs ir plašums un norobežotība no citiem. Tuvākie kaimiņi atrodas aptuveni kilometra attālumā.
Puriņi dārza veidošanā vadās pēc izjūtām: "Daudz ko esam savilkuši no malu malām. Ja aizmirstam nosaukumu, piešķiram iesaukas. Zinām, ka jasmīnu atvedām no Alūksnes, miķelīšus mums iedeva Baibiņa no Tirzas, cidonija ir no Arta mammas māsīcas." Pagalma vidū atrodas mežrozīšu krūmi, kas jau te bijuši un aizņēmuši plašu teritoriju. Inga un Artis daļu likvidēja, bet pārējie kalpo kā aizsegs, lai pa ceļu ejošajiem nebūtu pārredzams viss pagalms. Dārzu rotā arī asinssārtais grimonis. Tas zied baltiem ziediem, pēc tam rodas odziņas, bet ziemā krūma zari ir spilgti sarkani. Tā kā Puriņi nav tik pacietīgi, lai gaidītu, kā no sēkliņas izaug augs, viņi ved no radiem, draugiem un mežiem palielus kokus un krūmus. Tā, piemēram, egles no vietējā meža, no kurām izveidoja dzīvžogu un paliela izmēra ceriņus no laukiem. Ģimene novērtē to, ka šī vieta bijusi apdzīvota jau agrāk. "Lielākā vērtība šai mājai ir lielie koki. Vari uzcelt māju jebkur, bet nav iespējams iegūt to vidi, kas ir ap māju, piemēram, lielas liepas un ābeles. Mana mūža laikā tik lielas tās nekad neizaugs," skaidro Inga, kura apbrīno skaistos kokus. Kopā ar Arti viņi stādīja jaunus augļu kokus, bet ieaugās vien pīlādzis un bumbierkoks. "Mēs nepārtraukti kaut ko pārstādām, jo nevaram zināt, vai augam mūsu izvēlētā vieta patiks. Dažreiz suņi izveido savu trasīti, un auga migrēšana ir neizbēgama," smej Inga. Piemājas mauriņā jau uzziedējuši āboliņi, nereti bērni te spēlē bumbu vai Artis atbrauc ar dejotājiem. Tad nu visi kopā padejo vai uzspēlē kādu sporta spēli.
Vīnogas pret apiņiem
Dārzā atrodas arī neliela izmēra mājiņa, kas bija domāta kā bērnu
spēļu namiņš, tomēr viņu rotaļas tur nebija regulāras, tāpēc mājas
funkcija mainījās, kļūstot par suņu slimnīciņu. "Parīze salauza
kāju, un viņai vajadzēja ievērot gultas režīmu. Šī māja sešas
nedēļas ierobežoja viņas kustības," skaidro Inga.
Šopavasar tikai izveidota arī mājas priekša, kuru rotā grezna puķu dobe, kas izstrādāta pēc Arta koncepcijas. "Visu darām kopā, jo viens bez otra neuzdrošināmies. Pirms tam kopā izšķirstām čupām dažādu žurnālu idejām un ierosmei. Puķes stādītas pēc principa, lai labi izskatītos. Pamatsastāvdaļa ir dienlilijas, kuras gan vēl nezied, bet ir ļoti krāšņas un veido pamatmasu," skaidro Artis.
Rozes atveda Ingas tētis, kurš pēc profesijas ir dārznieks, bet nekad šajā nozarē nav strādājis. Viņš ir labs padomdevējs, kurš seko līdzi ģimenes dārzam. Puķu dobē Ingas favorītes ir lavandas: "Tās, kas veikalos, neaugs ilgāk par gadu, tāpēc jāpērk kultivētās no dārzniecībām." Lavandas tiek kaltētas un lietotas arī kā pirts slotas. Puriņi ir eksperimentētāji un atzīst, ka daudzi augi diemžēl ir "aizgājuši". Tā, piemēram, Inga vēlējās audzēt vīnogas, bet pēc četriem mēģinājumiem padevās. "Būs jāstāda apiņi," viņa cerīgi saka. Puriņi atzīst, ka rosīšanās drīzāk dod enerģiju, nevis nogurdina.