Trakais pārbrauciens
Sēžu viesnīcas mazajā vannā saliektām kājām un prātoju - ja pie stūres ir haotiskais un enerģiskais igaunis Veiko, kuram vairākkārt esmu norādījusi iekšējā kompasa trūkumu, noteikti nomaldīsimies. Turklāt automašīnu stūre ir otrā pusē… Tajā pašā laikā atceros kādu malaiziešu restorānu Rīgā, kur klienti paši varēja cept gaļu un zivis uz stilizētas plītiņas galda vidū, jaukt zemesriekstu un čili mērces. Mutē siekalas. Malaizijas ceļvedī atrodu fotogrāfiju, kur redzama man zināmā plītiņa, vien nodēvēta par steamboat. Izlemts - braucu! Gribas arī redzēt slavenos Petronas torņus.
Septiņos no rīta taksometrs mūs aizvizina līdz Singapūras nomalei. Sēžamies autobusā, kas izlaiž pie pasu kontroles uz robežas. Malaizija. Lieli, balti, mīksti gubmākoņi nosēdušies uz hinduistu tempļu smailēm. Karsts, vairāk nekā +30°C.
Labi, ka izīrējamās Proton markas automašīnas kondicionētājs ir tik spēcīgs, ka uzdzen zosādu. Labi, ka ir automātiskā ātrumkārba. Igaunis saberzē rokas, noglauda bārdu un nadzīgi uzdod ātrumu. Oi, esam pārāk tuvu labajai joslai. Veiko cenšas turēties pareizi. Kādu brīdi braucam bez problēmām. Kalni un lejas biezi apauguši ar palmām, un, cik tālu vien acs redz, viļņojas sulīgi tumšzaļa jūra. Te pēkšņi kāds melnīgsnējs kungs no blakusauto man nikni māj. Saku Veiko, ka, visticamāk, tas tāpēc, ka viņš neturas joslā. Veiko tam nepiekrīt. Blakus pietuvojas cits vāģis un, skatoties uz mani, šoferis sit sev pa sānu. Es mulstu. Pēc dažām kustībām skaidrs, ka neesmu pietiekami cieši aiztaisījusi durvis.
Pusceļā iebraucam pilsētā Malaka. Lai arī dzirdēts par putnu gripu, cērtu iekšā vistas gaļu. Ziņās dzirdēju, ka visas vistas nav slimas, arī vietējā avīzē ir īpaša rubrika par putnu gripu, kur ziņo, kuru reģionu vistas neēst.
Draugi lūguši atvest cigaretes un ķīniešu prezervatīvus. Pīpējamos nopērku, nobrīnoties par attēliem, kas brīdina par smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību - no vienas paciņas veras apbrūnējuši zobi, no otras smēķējoša māte, kurai blakus divi raudoši bērni. Izskraidu veikalus, benzīntankus - prezervatīvu nav. Veikalā man palīdz kāda kundze, starp kolēģēm saceļot vistu bara kladzināšanas efektu. Viņa mēģina atrast tieši Malaizijā ražotos. Caur caurspīdīgo iepakojumu vīd koši zaļi, dzelteni, sarkani rimbuļi kā akvareļu krāsas. Kad maksāju, mani "saķer" tumšu acu pāris - kasē strādā musulmaniete parandžā, viņa ir stāvoklī.
Ah un oh
Tie ir viņi! Pelēcīgi rožainajās vakara debesīs slejas divi torņi. No tāluma tie līdzīgi diviem termometriem. Torņi izstaro zilganu gaismu. Esam sajūsmā. Āāāh - kā ģībstot novelk meitenes, oho - atskan no puišiem. Cenšamies piekļūt tiem tuvāk. Jo tuvāk, jo vairāk "āāāh" un "oho".
Tā kā vakarā Petronas torņos uzbraukt nevar, izsalkumu pēc augstuma remdējam 421 metru augstajā TV tornī. Tas ir ceturtais garākais telekomunikāciju tornis pasaulē, mūs gan uzlaiž tikai 276 metru augstumā. Uz leju paveras skats, ko jebkurš latvietis var dabūt par velti - zvaigžņotas debess dublikāts. Vien centrālā iela ir kā palielāks Piena Ceļš.
Satumst, centrā atrodam lētu viesnīcu Quality hotel City centre. "Sekssadrrrrrrom!" ieaurojas Veiko, redzot savu istabu. Gultas lielas kā lauku pļavas, skats no 18.stāva paveras grandiozs, un gribas sēdēt, blenžot tumsā.
Viesnīcniekiem vaicāju pēc steamboat. Jā, tā esot tipiska Taivānas virtuve. Nogurums pieveic, tāpēc nedodamies meklējumos un turpat baudām zivi un ceptu saldējumu. Blākš - Veiko pamanās izgāzt dzērienu. Četri mazi oficianti vispirms no sirds izsmejas, tad ātri attipina saslaucīt.
Sešos ceļamies, lai dotos uz 452 metrus augstajiem Petronas dvīņu torņiem. Torņa pakājē pilns cilvēku, kuri aizkustinoši cenšas iedabūt kadrā abus milzeņus. Viens rokas stiepj uz augšu, cits piemiedz acis, dažs uzceļ plecos bērnu ar fotoaparātu.
Astoņos pie ieejas tornī rinda jau milzīga, biļetes pārdot sāk no pusdeviņiem. Biļetes rezervēt nav iespējams. Pēc divu stundu nīkšanas tiekam iekšā. Izrādās, mūs laidīs tikai
170 metru augstumā pastaigāt pa stikla tiltiņu. Sašutums. Veiko apgalvo, ka man jāmēģina iekārdināt apsargu, jo nebraucām taču palūrēt uz privātmāju pagalmiem. Apsargs ir kokains. Ooop - prātīgi lieku kāju uz caurspīdīgās virsmas. Lejā redzu peldbaseinu un ielas, paceļot galvu augšup - baltas saules apspīdētu debesskrāpju klājienu.
Viss, viss
Malaizijas tirgus. Vitrīnās cepas zosis, un, tekot taukiem, uz gaļas izveidojas līkumoti celiņi. Blakus pulksteņiem un lakatiem kaudzē sakrauti jūrasgurķi, turpat oranžas hurmu kaudzes, līčes, zaļās lapās ietīti rīsi. Viss, viss. Zooveikala būros guļ pakusuši balti, lieli suņi. Ja viņi pieceltos kājās, būris būtu par mazu. Putnu būri tīra veca sieviņa. Neveikla rokas kustība, un pasprūk zaļš papagailis.
Uzmeklēju makšķerlietu veikalu, jo draugam jāatved vizulis. Veikals šķiet aizaudzis - pieliecu galvu, lai iekļūtu starp sakarinātajām pludiņu un vizuļu kaudzēm. Jūtos kā alā. Vitrīnā stāv milzīgas spiningu spoles - cilvēka galvas lielumā. Zin chan - ar rokām rāda kāds vecs malaizietis sašļukušā apakškreklā. Viņš laikam stāsta, ka spiningi paredzēti jūras zivju ķeršanai. Rādu, ka man vajag mazu āķīti, lai zvejotu plaukstas lieluma dīķītī. Ceru uz iepakojumiem kaut ko salasīt. Nekā! Šķiet, singapūras viesnīcniekam taisnība - hieroglifi izskatās kā no nūdelēm savīti un samudžināti.
Tomēr ieraugu mazu vizuli un vēlos to iegādāties. Kungs ķiķina, aizklājot muti ar roku. Vecā malaizieša nagi ir mazītiņi kā zīdainim.
Atpakaļceļā aizbraucam pie jūras. Netālu kāds vīrs tirgo mazītiņas garneles. Sakārtojis glītos apļos. Viņa balss gurkst kā sniegs. Es smejos, jo nesaprotu, ko viņš saka. Arī viņš pasmaida, atsedzot muti, kurā trūkst divu zobu. Varbūt viņam aiz muguras duncītis? Nē, kaut singapūrietis apgalvoja, ka Malaizijā mūs nositīs.
***
Izmaksas
- Automašīnas īre uz divām dienām - Ls 75
- Degviela visam ceļojumam - Ls 19
- Viesnīca (divvietīgs numurs) - Ls 33
- Biļete TV tornī - Ls 3
- Cepts saldējums - Ls 2,3
- Ceptas nūdeles - Ls