Ikviena no minētajām izklaidēm a priori paredz klātu galdu. Par spīti krīzēm un ekonomiskajām kataklizmām. Blīvi klātu vai pieticīgāk, šobrīd nav no svara. Jācer, un to no sirds arī novēlu, ka uz šķīvja bez obligātajiem zirņiem būs arī gaļas šķēle. Loģisks ir jautājums: ko dzersim pie karbonādes? Un pie cepeša ko? Alu? Mīļie, beidziet ākstīties... Šoreiz uz veikalu gāju meklēt vīnu, kuru sapārot ar cūkgaļu. Gandrīz izdevās. Kāpēc gandrīz?
PAPALE Primitivo di Manduria 2004. Šo vīnu pirku ar ļoti lielām cerībām - Primitivo mani ir valdzinājis no pirmās mūsu tolaik vēl kautri naivās tikšanās pirms gadiem piecpadsmit. Lieliska vīnoga, kas karstā klimatā prasmīga vīndara rokās pārvēršas par katra gaļēdāja sapni. Bet, liktenim aiz ieraduma putrojot, vīns nebija sagaidījis mūsu tikšanos kādu mēnesi, varbūt pat mazāk. Korķis. Sapratne par to, ka strauji augošajai vīna rūpniecībai pakārtotā korķu ražošana netiek līdzi, nespēja dzēst skumjas. Tumši sarkana vīna josliņa visā korķa garumā iezīmēja vietu, kur cilvēkam tik nepieciešamais, bet vīnam tik postošais gaiss bija ticis pudelē, baudu vēršot par vilšanos. Arī zināšanas par to, ka trīs pudeles no simta var būt bojātas un tas ir tikai normāli, bēdu remdēja daļēji. Tālāk citāts no ražotāja: "Rubīnsarkana krāsa ar interesanti vilinošām violetām niansēm. Smaržas ir ļoti intensīvas un atgādina augļu ievārījumu, upenes, ķiršus un zīdkoka augļus, kakao un lakricu. Noapaļota samtaina garša, ar augļu niansēm un gara zīdaina pēcgarša." Jātic uz vārda, jo pudelē vēl nebija etiķis, bet no potenciālās godības arī vairs ne vēsts.
Nesaņēmos un neaiznesu pudeli atpakaļ uz veikalu. Droši vien vajadzēja. Pārdevējs cienījams un droši vien pudeli būtu mainījis bez ierunām. Bet kaut kā noslinkoju. Tagad žēl... Jo vīns, visticamāk, ir labs. Nez vai apmaiņas akts izdotos kādā lielveikalā, bet, ja arī jums kādreiz līdzīga ķeza, varat pamēģināt.
Ko dara saprātīgi cilvēki šādos skumjos brīžos? Pareizi, korķē vaļā otru pudeli.
CASA SILVA Reserva Carmenere 2006. Man sāk likties, ka es kaut ko nesaprotu, jo līdz šim stabilie un saprotamie pamati sākuši ļodzīties. Reserva, izrādās, var būt salīdzinoši jauns un nebūt ne tanīniem pārbāzts vīns, kuram tuvoties vislabāk labi sagatavotam un pacietīgam. Nepilnus trīs gadus jaunais čīlietis ir lieliski dzerams jau tūlīt. Silti iesaku, it īpaši, ja pie sirds iet spēcīgi un augļaini vīni. Aromāts - kirši, vēlreiz ķirši un nedaudz melno plūmju.
Piparmētra. Fonā smagnējs vaniļas aromāts, kam piepalīdz kafijas un šokolādes smaržas. Tanīni uz mēles tā akurāti saspēlējas ar garšvielu niansēm. Mutē vēl ilgi saglabājas patīkamais skābenais rūgtums. Šo sleju tapinot, izdegustējās gandrīz visa pudele, kas liecina, ka vīns ir labs vakara garinātājs arī bez gastronomijas palīdzības. Atturoties no liekiem hiperlatīviem - šis vīns noteikti var būt labs investīciju projekts tuvākajiem svētkiem. Casa Silva Carmenere izskatās pēc apbrīnojami daudzpusīga svētku vakariņu partnera. Liellops, cūkgaļa, grilēti, cepti vai sautēti. Ja svinēsiet karstasinīgākā kompānijā, riskēšu ieteikt Chilli Con Carne vai cāli karija mērcē. Nu, tā, kaut kā.
Beidzot man pieleca, ko man atgādina pēdējās nedēļās TV tik bieži redzētās izcili nopietnās, rūpju pilnās sejas. Tāda pati - paša un darāmā svarīguma, pašupurēšanās apziņas un koncentrēšanās pārpilna - sejas izteiksme ir kakājošam sunim.
Smīns esot smaida gudrākais brālis. Priecīgus svētkus.
Un vēl kas. Lūdzu, lūdzu, nespiediet bērnus izēst pelēko zirņu bļodiņas. Visbiežāk viņi nesaprot negaršīgo zirņu un nākamā gada asaru kopsakarību.
***
PAPALE
sarkanvīns no Itālijas dienvidiem, Ls 7,85, GOURMET
CASA SILVA
Čīle, Colhagua ieleja, sarkanvīns, Ls 7,35, GOURMET