Taču tas neattiecas uz vairākumu. Ziemām kļūstot siltākām, arvien biežāk pie mums var sastapt kukaiņēdājus putnus, kas tradicionāli ziemo Rietumeiropā - mājas strazdus, cielavas, cīruļus. Šoziem šādu pārdrošu putnu ir neparasti daudz. Ik pa laikam putnu vērotāji ziņo par lieliem mājas strazdu bariem, novēroti arī meža baloži, dzērve, ķīvīte… Pirmo reizi Latvijā ziemas laikā redzēta peļkājīte un meža tilbīte.
Ja klimats kļūs vēl siltāks, tām putnu sugām, kas vēl nesen pie mums bija tipiski gājputni, varbūt zudīs nepieciešamība mērot tālo migrāciju ceļu un tērēt tam nepieciešamo enerģiju. Iztrūkstot salam, paveras lielākas iespējas barību atrast tepat, jo daļa kukaiņu ir aktīvi. Ja vien barības ir pietiekami, arī siltuma putniem ir gana. Līdz šim mūsu Ziemassvētku kartītes rotāja sarkankrūtīši, kas te sastopami cauru gadu. Varbūt drīz to vietu ieņems putni ar līdzīgu vārdu, bet pavisam atšķirīgu dzīvesveidu - sarkanrīklītes, kas līdz šim greznojušas kartītes no Anglijas.
Paliekot ziemot šeit, risks neatrast pietiekami daudz barības un nosalt kukaiņēdājiem putniem ir liels, toties izdzīvotājus gaida veiksme. Pavasarī šiem putniem nebūs jātērē enerģija garajam mājupceļam, un, kamēr sugas brāļi vēl ceļā, varēs aizņemt labākās ligzdošanas teritorijas. Pagaidām gan ziemot paliek tikai "pirmās bezdelīgas", turklāt tikai šā izteiciena tēlainajā nozīmē, jo īstajām bezdelīgām, kas ķer lidojošus kukaiņus, pagaidām pie mums ziemā nav ko darīt. Un jāsaka - par laimi. Jo pazaudēt ziemu pavisam būtu ļoti žēl.